nu labi, specefekti varbūt ir pavisam jāatstāj ārpus šīs sarunas. bet ja runājam par montāžu, tad gan man tās vecās filmas liekas drusku lame.

tolaik viņi filmēja uz lentēm un visa montēšana bija pilnīgi lineāra padarīšana, kur reāli tika graizītas tās lentes un lipinātas kopā (gan ar visādiem advancētiem rīkiem un mašīnām, nevis vnk ar rokām), un nebija īsti nekāda veida, kā reāli skatīties realtaimā, ko tu montē. tāpat arī montāžisti uzskatīja, ka nevajag ar to graizīšanu pārcensties - tipa jo mazāk montāžas vietu, jo labāk, tapēc ka, ja kaut kur montāžā bija ieviesusies kļūda vai režisors pēc noskatīšanās vēlējās kaut ko mainīt, tad viss aiz izmainītās vietas bija jāgraiza un jālipina vēlreiz. montētājiem pat bija tāds noteikums - never make a cut without a positive reason - so, visam ir kaut kādas nevajadzīgas pauzes, kadri ir pārmērīgi gari, nav dinamikas u.c. lietas, kas mūsdienu filmu redzējušam cilvēkam griežas acī.

šķiet, ka šī baisā lieta pazuda kaut kad 80to gadu vidū, jo parādījās iespējas montēt nelineāri, tapēc filmas kļuva drusku skatāmākas. piemēram pirmais terminators ir šausmīgs (arī dēļ tā laika uzskata, ka pretīga elektroniskā mūzika ir baigā ģēla), kamēr otrais terminators jau ir diezgan awesome. tas pats ir arī ar veco starwars, startreku, vecajiemm klinta īstvuda gabaliem un daudzām citām filmām.

teiksim Hičkoku vai "Vējiem līdzi" vēl ir iespējams skatīties, jo tās ir tādas samērā mierīgas filmas, kur montāžai nav tik lielas nozīmes kā action filmās - piemēram Konanā.

so, yeah, es ar to visu gribēju teikt, ka es nespēju pilnīgi izbaudīt Konanu šajā formātā.