hipopotama pieraksti

Brālis ar līgavu aizbrauca, un es paliku ar vēl sāpīgāku izjūtu par to, kā pietrūkst man un manam bērnam. Ģimenes, draugu, tā īstā "ciemata". Latvijā Emīlijai būtu omīšu armija un daudz pieaugušo, ar ko komunicēt; šeit esam mēs divi un dažas draudzenes.

Bet vispār karaliskā M&M vizīte bija lieliska. Emīlija iemīlējās Martā, es pilnīgi sajutu nelielu greizsirsības dzēlienu; mēs ar P tikām uz kino un pusdienās - agdies, cik forši ir paēst nesteidzīgi un beigās neatstāt abnormāli lielu dzeramnaudu par sataisīto šmuci :D vienīgais mīnusiņš - ka Rainiera parks bija aizslēgts un atslēga bija nolauzta, sasodītais valdības shutdown. Nubetvispārjau tiem abiem paveicās, viņi paspēja apskatīt Lielo Kanjonu, Zionu, Braisu un Josemītu, tieši divas dienas pirms lielā kraha.

Un mums tagad ir visi līdz šim izdotie bikibuki! Tiesa, dažos ir pa kādam caurumiņam, bet tas jau nekas. Es domāju nākamgad, kad būsim Latvijā, iepirkt vēl vienu komplektu, ko turēt plauktā, līdz mazuļi izaugs.

Bet par mazuļiem - puikiņš vakar tā spārdījās, ka vīrs satrūkās: "Ja jau es viņu tā jūtu, varbūt esam par tuvu saspiedušies?" viņš jautāja un aizlīda otrā gultas pusē. Emsītis arī reizēm man pamet jautājošu skatu, kad turu viņu klēpī un brālītis atgādina par īpašumtiesībām. Vēl trīs mēneši. Trīs gari mēneši.

Noskatījos Hungry for change, tāda reklāmas sajūta. Viss slēpjas sulu spiešanā un sevis mīlēšanā, tiklīdz sāc tos darīt, tā nekāda liekā svara, no rīta pamosties ar perfektu meikapu, visi tevi mīl un tā tālāk. "Hardcore science," kā saka viena no runātājiem.

Aha.