hipopotama pieraksti

Apvienojot lietderīgo ar patīkamo, devāmies uz A-Vašingtonu, kur P orientējās, pie reizes pagarinot vīkendu, lai atpūstos kopā kā ģimene.
Sestdien viņš noskrēja, kamēr es ar bērniem stundiņu padirnēju saulītē, pļāpājot ar orientieristiem un barojot skudras. Tad devāmies haikot; redzējām lāci 150m attālumā. Viņš diezgan ātri un mīlīgi aizklumpačoja, un sīkie palika diezgan neapmierināti, ka nepaspēja lāci saskatīt.

Toties svētdien skatos - vīrs lēnām nāk uz rezultātu lejupielādi. Neko, saku sīkiem, lai skrien pretī. Mēs viens no otra diezgan attālu, es viņa izteiksmes neredzu, bet, kad bērni sāk klunkurēt kalnā un P nemaz nemēģina pastiept viņiem rokas pretī, lai palīdzētu, saprotu, ka labi nav. Metos pretī - jā, rokas uz galvas netiek atpūtinātas: viņš atkal izmežģījis plecu. Un atkal posterior izmežģījums, t.i., pats nevar atpakaļ ievilkt. Tuvākā slimnīca stundas attālumā. Viņš, nabags, salst, mums ar bērniem karsti, viņam sāp, bērni garlaikojas.

Visu cieņu, Ellensburgas traumas bija viena no patīkamākajām traumu pieredzēm. Viens no pleca atlicējiem bija mūsu airBnB saimnieks, tad nu visi jokoja par to, kā tas tiks pielikts pie mūsu rēķina, utt. u.tjp., bet nu viss notika ātri - nekādu rindu, nekā. Šejienes (Kirklandes) traumās P uz iepriekšējo izmežģījumu uzreiz iedeva stipros atsāpinātājus (tur gan bija smieklīgs efekts, kad viņš nāca vaļā, runāja muļķības). Šeit gan viņš jau bija iedzēris ibuprofēnu.

Pēc tam mūsu airBnB saimnieks izstāstīja, kā viņam nācās nošaut mountain lion, kas iezagusies pie viņa vistām. Un vispār, viņš arī skrienot (trail running), un skrienot viņš līdzi ņem savu 9mm piščuku. Lūk, America the beautiful.