hipopotama pieraksti

bērnkopība, TMI

bērnkopība, TMI

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Kamēr lielais špicbuks guļ un mazais krākuļo uz mana vēdera.
Gandrīz trīs nedēļas pagājušas. Iepr.nedēļa bija pagalam traka - vispirms ar augstu T nolikās E, tad ar nespēku un vispārēju apaukstēšanos - P, bet pēc tam galīgi nolūzu es. M pagaidām ir visstiprākais, mazliet klepo un iesnojas, bet nekas traks.
E brālis ļoti patīk (tad jau redzēs, kas būs, kad viņš sāks rāpot un mēģinās līst māsas mantās), viņa grib par bēbi rūpēties un visur ņemt līdzi. M pamperus, piemēram, es vairs nemaz nedrīkstu ne atlocīt, ne [netīros] mest ārā - tie ir Emīlijas pienākumi, un viņa skaļi protestē, ja tas netiek ievērots. Režīms ar visu šo mums ir mazliet nojucis - gan ēšana, gan gulēšana, bet gan jau, pamazām piestrādājot, viss atnāks atpakaļ un attīstīsies tālāk.

Neticami, cik ļoti dažādi viņi abi ir. E bija tikai ~300g smagāka par M, bet viņai noteikti bija vairāk miesas uz kauliem. M ir galīgi kārniņš. P gan saka, ka kājeles tagad esot mazliet uzbarotas, bet es to vēl neredzu. Nu, un tikai tagad varu patiesi novērtēt, cik mierīgs bērns bija E (daļēji noteikti, pateicoties dzeltei). M spārdās kā traks pie pamperu maiņas - es neatceros, ka ar E tā bija. Naktis arī nav bijušas no vieglākajām, bet liekas, ka sāk sakārtoties viss. Pa negulētajām naktīm es jau biju izdomājusi, ka M, iespējams, ir visādu produktu nepanesība vai ka man ir par daudz piena um viņš dabū tikai to priekšpienu, tāpēc mokās ar vēdersāpēm. Padomājot vēlreiz, un ar veselīgāku saprātu, tomēr liekas, ka nekas šamam nekait, viņš vienkārši ir citādāks, nekā bija E - kakā retāk, tāpēc arī vairāk purkšķinās (piedodiet, TMI). Bet arī tas paliek labāk.

Šodien pirmā reālā diena man ar viņiem vien - ceturtdiena neskaitās, jo nolikos slima un nekā nespēju darīt, līdz beigās salūzu un, līdz ieradās P, rādīju E multenes (kādu stundu). Oh well. Tātad par šodienu - bijām mūzikas skoliņā, E uzvedās kā īsts zelta gabaliņš, visu laiku mani mīļoja un dikti cītīgi piedalījas aktivitātēs, dejoja baigi smuki un nekādu niķu. M visu to laiku bija ergo somā. Uz veikalu pēc tam gan nesadūšojos iet, pietika ar šo. Iebraucu gan Starbucks pēc kafijas sev un jogurta E. Pusdienlaikā nolikt E bija sasodīti grūti, kādas 2h ņēmāmies - viņa jau mieg ciet, mieg ciet, bet tad - tadā, acis plati vaļā un "Kaka! Kaka!" Uzlieku uz podiņa - nu, un ir arī. Neko darīt. Pamazām veicam pārrunas, ka drīz viņai būs pašai jāiet gulēt. Tuvākajās dienās jāpamēģina, citādi neiet cauri.
Savārīju lēcas un sagatavoju kotlešu masu, pamodīsies E un tad jāsacep. Vispār izdomāju, ka ēst jāgatavo P īsajās darbadienās, baigi grūti tā ēst gatavošana, kad M ik pa brīdim pieprasa uzmanību - un ergo somu, kā par spīti, atstāju lejā mašīnā un sasodīts slinkums iet viņai pakaļ. Jāatceras no garāžas paņemt otru infant insert, tad varētu vienu somu turēt mājās, otru - mašīnā.
Pagaidām visi esam dzīvi, tas ir diezgan labi.

Gaidu, kad varēšu atsākt skriet. Pagaidām vēl arvien jūtu visus kaulus, kad izeju straujākā pastaigā - loģiski, bet nepacietība tik un tā iekšā sēž. Esam baigi saplānojuši dienas ar P, lai abi dabūtu treniņus un tā, jācer, ka tas viss arī labi strādās.
  • Varonīgi jums sokas, tā te var izlasīt. Prieks un lai sanāk arī naktsguļa.
    • Varonīgi es ar baltu aci skatos uz to, kā visi LV uzsāk slēpošanas sezonu. Es šajā ziemā sniegu tā knapi esmu redzējusi... bet gribas taču ar!
      Naktsguļa, cerams, būs. Pirmā nakts mājās gan mani nobiedēja - likās, wtf, un tā tagad būs katru nakti???
Powered by Sviesta Ciba