Apiesies
Lasu Radzobes "uz skatuves un aiz kulisēm". Nav slikti, nemaz nav slikti. Precīzāk - ir pat labi. Ir tik labi, ka tās dēļ man šodien divreiz nācās vilkties kalnā - grāmatā biju ielikusi pāris no pasta izņemtas vēstules un vienu kuponu un, lēnā garā stumjot ratus, pret tiem atbalstot grāmatu un neskatoties apkārt, tās (tie?) bija izkritušas. Pamanīju tikai tad, kad biju jau pie mājām, ātrā riksītī soļojām lejā, lai arī Emīlija, tuvojošās ēdienreizes priekšnojautās, dziedāja mīlas dziesmu ratu lentītei. Atradu. Pašā apakšā, protams, paldies, Mērfij!
Tikai divas lietas mani mulsina - pirmais, kā viņa pati raksta, "Pārrakstot senās recenzijas, dažkārt piedzīvoju šoku: man tās nepatika. (...) Atzīstos: atkārtojumus likvidēju, ieviesu precīzāku vārdu kārtību. Bet - nekur nemainīju vērtējumus". Pat ja tā, pat ja tā - tas maina, tas pēc būtības maina viņas kādreiz uzrakstīto. Maina manu iespaidu par viņu kā kritiķi/rakstītāju. Jo tas, KĀ uzrakstīts, rada šo iespaidu. Tāpēc reizēm šīs pārrakstītās recenzijas šķiru pāri. Kā to vēstuli Mārai Zālītei, kur, S.R. atzīstas, izstrīpojusi familiārās uzrunas "Mārīt" - bet tas taču pilnībā maina noskaņu. Vai nē?
Otrkārt, un pirmo reizi to izlasot, es nesapratu, ko tas nozīmē. Pārlasīju teikumu vairākas reizes, līdz pietika saprāta to pārtulkot krieviski. "Apiesies". Es nekad nebiju dzirdējusi tādu vārdu. Oboiģotsa?
Bet vispār man patīk atkal lasīt un, kamēr vēl ir saule un nelīst lietus, varu to darīt, stumjot ratus. Lietderīgais un patīkamais, jo mājās Emsītis nelabprāt noskatās, kā es lasu. Tad viņa pieprasa uzmanību. Un tagad arī. Bet re - domu pabeigt taču atļāva.
Tikai divas lietas mani mulsina - pirmais, kā viņa pati raksta, "Pārrakstot senās recenzijas, dažkārt piedzīvoju šoku: man tās nepatika. (...) Atzīstos: atkārtojumus likvidēju, ieviesu precīzāku vārdu kārtību. Bet - nekur nemainīju vērtējumus". Pat ja tā, pat ja tā - tas maina, tas pēc būtības maina viņas kādreiz uzrakstīto. Maina manu iespaidu par viņu kā kritiķi/rakstītāju. Jo tas, KĀ uzrakstīts, rada šo iespaidu. Tāpēc reizēm šīs pārrakstītās recenzijas šķiru pāri. Kā to vēstuli Mārai Zālītei, kur, S.R. atzīstas, izstrīpojusi familiārās uzrunas "Mārīt" - bet tas taču pilnībā maina noskaņu. Vai nē?
Otrkārt, un pirmo reizi to izlasot, es nesapratu, ko tas nozīmē. Pārlasīju teikumu vairākas reizes, līdz pietika saprāta to pārtulkot krieviski. "Apiesies". Es nekad nebiju dzirdējusi tādu vārdu. Oboiģotsa?
Bet vispār man patīk atkal lasīt un, kamēr vēl ir saule un nelīst lietus, varu to darīt, stumjot ratus. Lietderīgais un patīkamais, jo mājās Emsītis nelabprāt noskatās, kā es lasu. Tad viņa pieprasa uzmanību. Un tagad arī. Bet re - domu pabeigt taču atļāva.