Es kad pirmo reizi ieraudzīju tādu sešus gadus vecu bērneli ratiņos, padomāju, ka nabadziņš ir invalīds. Pat paspēju saskumt līdz brīdim, kad mazais tika izņemts laukā no ratiem, lai tajos savietotu pārtikas maisus un izrādās, bērnam nekas, izņemot dīvainus vecākus, nekaiš. Tagad jau sāku pierast pie tādiem skatiem.
Pēc tam viņi pārsēžas pie kompjiem un nav ilgi jāgaida, kad staigāt ir tik sarežģīti, ka jāpārvietojas tajos elektriskajos braucamkrēslos. Un ne jau nu tāpēc, ka problēmas kādas būtu, bet slinkums. Te nesen vienā lielveikalā redzēju tādu tantuku tīri braši uzlecam kājās, kad vajadzēja no augstāka plaukta pudeli vīna paņemt. Žēl tos cilvēkus. Nezin, kāda ir zeme uz tausti.
Ho, ko tādu neesmu pamanījusi. Bet es jau arī vēl neesmu līdz tam vecumam izaugusi :) Ā, un neesmu arī citur Eiropā īpashi biezhi. Mana katrā zinjā lai mācās staigāt pati.
Ā, un neesmu arī citur Eiropā īpashi biezhi.
Mana katrā zinjā lai mācās staigāt pati.