4 no rīta. Es riktējos barot bērnu. Vīrs izlec no gultas, aiziet uz otru istabu. Pēc brīža atgriežas - nevarot atrast. Atrast ko, man rodas loģisks jautājums. Pienu, viņš saka. PIENU! Es norādu uz krūti un paziņoju, ka piens ir tā kā piestiprināts pie manis, kā gan tas varētu būt kur citur. Vīrs noburkšķ, ka es taču pati esot viņu sūtījusi meklēt. Es nekā nesaprotu. Viņš iekāpj gultā un saruna beidzas ar vārdiem: "Kaut kas šajā sarunā nav pareizi, vai ne?"
Jā, un jūs uzminējāt - visticamāk, visi turpmākie ieraksti tiks veltīti bērna tēmai.
Jā, un jūs uzminējāt - visticamāk, visi turpmākie ieraksti tiks veltīti bērna tēmai.
Nubetjā - māte ir karaliene :) jo vieglāks būs pats sākums (ideāli, ja vari paņemt brīvdienas), jo vieglāk viņai - un attiecīgi arī bēbim un arī Tev - būs pāriet uz kaut kādu ikdienas režīmu. Es zinu, ka nebūs viegli, bet esmu gatava, ka vīra kungs dodas atpakaļ darbā. Un mēs vēl ne reizi neesam sastrīdējušies, lai gan es kļūstu reāli kašķīga, kad man kaut kas sāp + neizgulēšanās. Šķiet, ka visi trīs jūtamies diezgan apmierināti ar dzīvi.
Kādreiz sietlā vienu bārbekjū ne? Nu pēc gada, diviem.