Man no tā pusmaratona bail. Mazliet nolaižas rokaskājas. Ceļi sāp brīžiem līdz asarām. Varbūt nevajadzētu skriet, bet to tā kā neļauj spītība. Droši vien līdz galam izlemšu tikai svētdienas rītā.
Nu vajag un vajag. Pierādīt, ka varu - pēc tam, pofig, kaut grēku plūdi. Pieķerties pie vārdiem - esmu tak teikusi, ka noskriešu. Bez tam, pēc tam man kaut kad jātaisa operācijas un es nezinu, kad es nākamreiz varēšu, ja vispār.
Skaidrs, ka Tu to vari, bet... Nezinu, negribas neko ieteikt, taču neesmu drošs, vai es Tavā vietā skrietu. Bet tas varbūt tāpēc, ka pusmaratons man neko nenozīmē, jo pēdējā gada laikā treniņos pec skaita kādi 80 noskrieti. Savukārt, ja trenējos pilnā maratona distancei, tad šķiet, ka vairāk čakarējas ceļi un rodas sajūta, ka organisms nav piemērots tādai slodzei, tāpēc arī necenšos uz to spiest, ja reiz nevaru gūt prieku no procesa. Sevišķi tad, ja apzinies, ka pārcenšoties var sačakarēt kaut ko krietni vairāk, kas var ietekmēt kaut vai elementāro spēju veikt pārgājienus pa Alpu pārejām vai došanos velotripos pa Lapzemes taigām. Mīli sevi, klausi intuīcijai un seko līdzi sāpju līmeņiem. Peace, aigh?
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Pierādīt, ka varu - pēc tam, pofig, kaut grēku plūdi. Pieķerties pie vārdiem - esmu tak teikusi, ka noskriešu.
Bez tam, pēc tam man kaut kad jātaisa operācijas un es nezinu, kad es nākamreiz varēšu, ja vispār.