Un vajadzēja Kirai Muratovai nomirt, lai viena dorša LV pārskatītu viņas galvenās filmas un beidzot tās ieraudzītu, un saprastu, cik krutas tās bija (ir). Tīronpaps arī savā 2005.gada RL intervijas priekšvārdā epatažē, ka Muratovu nav skatījies dēļ "aizspriedumiem pret sievietēm kinorežisorēm", bet šis ir cits gadījums. Mans ir tā kā "ilgā satikšanās", nu kaut kā tā. Muratova - režisore, rakstniece - cik izcili ir viņas dialogi - hiperreāliste.
Comments
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Man tā bija ar Kšistofu Zanusi, šis tas bija redzēts, bet šķita, ka nav īsti mans, un tad vienă retrospekcijā noskatījos "Dzīve kā nāvīga slimība, iegūta dzimumceļā", pēc tam nevarēju no viņa filmām atrauties, jutos kā mežā troļļu dārgumu kalnu atradusi.
No Zanussi man laikam "Iluminācija". Vispār. Tai 60.-70. gadu kīno ir kaut kas tāds, kā vairs nava un vairs nav iespējams - tieši formā, kino valodā, risināmajos jautājumos - bet ne jau es to izdomāju. Es nevaru saprast, kāpēc vairs nava un nav iespējams.
Nedomāju, ka nemaz nav iespējama. Tas ir kino bez cinisma un ironijas bruņām, bez autoru distancēšanās, dāņu Dogmas pirmsākumos, piemēram, bija visai līdzīga tīrība un nopietnība.
(Reply to this) (Parent)
Jā. Pie tam it kā pat zināju, "Arsenālos" skatījos, bet nesapratu, smadzeņu kvalifikācija nevilka. Un pēkšņi - bāc.
(Reply to this) (Parent)