16 Septembris 2020 @ 18:10
šogad es nomiru un piedzimu no jauna  
Klusums. Jā, es zinu, klusums no manis pēdējā laikā.
Tam visam ir iemesls. Kāpēc?
Tāpēc, ka es dzīvoju dzīvi. Nu vismaz cenšos.
Es esmu ļoti pateicīga Visumam. Ļoti.
Tik ļoti, ka man nav pat vārdu manā prātā ar ko aprakstīt manas sajūtas un emocijas pēdējā laikā.
Tāpēc, es izbaudu savu laimību klusumā, pie sevis, nedaudz baidoties to pazaudēt, ja runāšu par to skaļi.
Vakar gulēt ejot es spilvenā raudāju un nejau no bēdām.
Es raudāju no laimes. Savu mūžu neesmu bijusi tik prieka un mīlestības pilna kā tagad.
Tāpēc, es saņēmos uzrakstīt, jo es gribu atcerēties. Atcerēties savas prieka asaras.
Tās nebija sāļas, tās bija saldas un smaržīgas. Savādākas.
Paldies, Visumam. Paldies, domu spēkam. Paldies, garam, kas mani sargā.
Paldies, par svētību. Paldies, karmai.
Es tik ilgi centos un es turpināšu censties, lai šī burvīgā sajūta mūžam ar mani dzīvo.
Es esmu gatava, jaunai dzīves grāmatai. Jā, grāmatai, nevis baltai lapai.
Man vienmēr likās, ka 27 gados es aiziešu tāpat kā citi mākslinieki, kas klubā 27, haha.
Es zinu, muļķīgi tā domāt, bet es tiešām šogad nomiru. Mentāli. Kaut kad maija vidū.
Un es atdzimu no jauna, apciemoju savas saknes Latvijā vasaras vidū un sāku atkal jaunu dzīvi šeit Īrijā, jaunā dzīvesvietā.
Es piedzimu no jauna, goda vārds. Kaut kas vecs un sapuvis mani beidzot nomira.
Mans prāts,mans ķermenis, mans vārds, mana dvēsele ir kas pilnīgi jauns.
Es iepazīstu sevi no jauna un cik tā ir lieliska sajūta.
Es sāku apzināties, kas esmu ES. Es saku paldies pagātnei un dziedinu sevi no tās.
Mans ES ir gandrīz sadzijis. Man vēl jāmācās piedot pagātnei, ka tā mani ir sāpinājusi.
Tam tā vajadzēja būt, jo jebkura brūce sāp līdz tā sadzīst. Reizēm rētas paliek, reizēm nepaliek.
Kad tās rētas paliek, sākumā ir grūti ar tām sadzīvot, jo kropļo tavu ķermeni, bet ar laiku mēs nēsājam savas rētas ar godu, jo tās padarīja mūs stiprākus, gudrākus un uzmanīgākus.
Es savas rētas sadziedēju un nēsāšu tās ar godu, ar laiku, kad tām būs lemts aiziet pavisam, es uztetuvēšu ko skaistu pāri tām.
Pārveidošu par iedvesmas avotu.
Līdz tam es klusēšu un centīšos dzīvot.
Nav tā, ka es nerakstu. Es vienmēr rakstu.
Tik daudz dzejoļu esmu sarakstījusi, ka nopirku jaunu kladi.
Esmu satikusi savu mūzu un mans prāts skrien tūkstošiem jūdžu stundā, ik dienas.
Es domāju daudz. Es radu daudz. Dzeja vienmēr būs ar mani un kas zin, varbūt reiz kādu dziesmu pat sacerēšu,
Bet līdz tam , es šeit nedaudz paklusēšu.
Izbaudīšu rudeni, sveču gaismā mājās, vai pastaigās pa mežu.
Es tepat vien būšu, galvu pateicībā Visumam noliekšu.
Es smaidīšu un no sirds visiem tādu pašu prieku vēlēšu.
 
 
Jūtos: laimīga
Klausos: gabbie hanna - goodbye, for now
 
 
( Post a new comment )
Damn[info]damn_thing on 16. Septembris 2020 - 22:27
Paldies! Man prieks, ka spēju kādu, kurš lasa iepriecināt!
Par kritieniem runājot, katrs nākamais jau vienmēr būs mīkstāks un mazāk bailīgs, jo vairs kritiens kā tāds nav nezināms. Parasti jau bail no nezināmā.
Paldies! Lai Tev silts rudens! :)
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Link)