Dzestrs septembra vakars
Pilns saltiem vēja pieskārieniem.
Tipisks rudens, visi teiktu.
Jūra smalkus viļņus cītīgi skalo,
Koku lapas pamazām krāsojas
Kāds mīlnieks sniedz plaukstu
Meža krāsas acīm, smaidīdams
Kāda mīlniece šo plaukstu satver,
Sajusdama sirdi līksmojam.
Gaisā uzvirmoja dzirkseles,
Gluži kā zvaigznes pie horizonta.
Saki, mīlniek, dārgais, ka plaukstas
Neatlaidīsim nemūžam
Saki, ka smiltīs nenogrimsim,
Mīlas jūrā peldot.
Saki, ka savu sirdi plaši atvēris esi
mīlas eliksīra plūsmai.
Ak, bet mīlniece kautrā liec galvu uz pleca
un maigi smīkņā.
Ir dzestrs septembra vakars,
Visapkārt, tik jūra sāļa un
vēja čuksti iet gar ausīm,
Mīlnieki, to ne redz, ne dzird,
Kamēr viņu plaukstas savijušās silst.