27 Decembris 2018 @ 13:30
atradu lapiņu ar rudens iemīlēšanos.  
Dzestrs septembra vakars
Pilns saltiem vēja pieskārieniem.
Tipisks rudens, visi teiktu.
Jūra smalkus viļņus cītīgi skalo,
Koku lapas pamazām krāsojas
Kāds mīlnieks sniedz plaukstu
Meža krāsas acīm, smaidīdams
Kāda mīlniece šo plaukstu satver,
Sajusdama sirdi līksmojam.
Gaisā uzvirmoja dzirkseles,
Gluži kā zvaigznes pie horizonta.
Saki, mīlniek, dārgais, ka plaukstas
Neatlaidīsim nemūžam
Saki, ka smiltīs nenogrimsim,
Mīlas jūrā peldot.
Saki, ka savu sirdi plaši atvēris esi
mīlas eliksīra plūsmai.
Ak, bet mīlniece kautrā liec galvu uz pleca
un maigi smīkņā.
Ir dzestrs septembra vakars,
Visapkārt, tik jūra sāļa un
vēja čuksti iet gar ausīm,
Mīlnieki, to ne redz, ne dzird,
Kamēr viņu plaukstas savijušās silst.
Tags: ,
 
 
( Post a new comment )
[info]komatozs on 27. Decembris 2018 - 15:16
esmu miris.
iesprūdis smirdošā šķīstītavā.
no nekurienes ierodas eņģele.
acis tik mīlošas, it kā mēs būtu dvēseles radinieki.
pavedina dažu stundu laikā.
esmu viņā pazudis.
sākam dzīvot kopā.
pēc dažām nedēļām sāk parādīties gļuki.
viņa nevar izturēt stundu vienatnē ar sevi.
viņai visu laiku vajag manu uzmanību.
bet acis ir kļuvušas vēl mīlošākas.
paiet gads un gļuki pieņemas spēkā.
emocionāla vardarbība, par kādu parasti rāda tikai filmās.
atklājas vairākas diagnozes.
viņa cieš no nenormālas greizsirdības.
es izdaru kaut ko, kas trigerē viņas greizsirdību.
viņa mani mēģina atskaldīt (nav pirmā reize).
neizdodas.
tad izvelk nazi un mani griež ar tādu seju, kādu nekad, nekur vēl nebiju redzējis.
nākamajā dienā atgriežos Latvijā.
smagi dzeru trīs mēnešus.
vēl arvien neesmu viņu aizmirsis.
nezinu vai gribu. liekas, ka šī eņģele ir manas dzīves skaistākais notikums.
(Atbildēt) (Diskusija) (Link)
Damn[info]damn_thing on 27. Decembris 2018 - 16:21
Liekas šis stāsts ir redzēts visur man apkārt.
Arī pašai nācies iet kam līdzīgam cauri,
Šķiet, ka pazust viss vieglāk tajās acīs, kuras tieši sāpina, bet
Tu izvēlies to neredzēt.
Atvēŗt acis, pa īstam ir visgrūtāk, reizēm dzeršana nepalīdz arī pēc 3 mēnešiem.
Reizēm palīdz uzreiz.
Dzīves skaistākais notikums. Tāds neeksistē pagātnē.
Tas eksistē tikai mirklī, kuru neapjaust.
Uzrakstīji skaisti, bet nenovēlu, iet kam tādam vēlreiz cauri.
Pārāk daudz šo scenāriju ir bijuši...

Mīlestībā nav vietas greizsirdībai.
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Diskusija) (Link)
[info]komatozs on 27. Decembris 2018 - 16:40
kā man vēlāk paskaidroja, tā nebija mīlestība, tā bija kaisle. bet neko tamlīdzīgu dzīvē vēl nebiju jutis. un tik traki vairs negribu. gribu mierīgu, mazliet traku meiteni, nevis ultra-psihopāti.
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Diskusija) (Link)
Damn[info]damn_thing on 27. Decembris 2018 - 16:50
Katra iemīlēšanās (jeb attiecības/kaisle) ir savādāka.
Katru reizi ir jaunas, vēl nebijušas sajūtas, to gan no pieredzes saku.
Nekad, nevar zināt, kas mūs sagaida, bet ir labi zināt, ko gribi.
Manas vēlmes ir līdzīgas.
Bieži pie sevis domāju, ka trakajiem pieder pasaule un tie mīl visskaistāk :)
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Diskusija) (Link)
[info]komatozs on 27. Decembris 2018 - 16:52
Trakie ir visādi. Es atļaujos uzskatīt, ka esmo no tiem retajiem, kas mīl pa īstam. Tas ir nolādēti sāpīgi.
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Diskusija) (Link)
Damn[info]damn_thing on 27. Decembris 2018 - 16:57
Savā komentārā, es domāju, par pozitīvi trakajiem. Ne psihopātiem :)

Sāpīgi ir nesaņemt mīlestību pretī, bet mīlēt pa īstam ir skaisti.
Priecājies, ka to spēj. Mūsdienās, reti, kurš to māk.
Arī man sāk zust ticība tam, vai vispār to spēju.
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Link)