Baudpilns vakars no visu veidu baudām ko vien varam iedomāties, atskaitot fiziskās baudas.
Šonakt fiziskais ķermenis nav klāt ar mani.
No atmiņu jūras, trīcošām dvēseles stīgām, fantāzijas un realitātes mikslis, līdz jaunu ideju, domu sacerējumu radīšanai.
Tāja visā ir tik daudz baudas.
Tik dažādas.
Kā izskatītos bauda, ja to uzzīmētu? Vai tai būtu forma, krāsa? Tieši otrādi varbūt visu baudu kopums ir skaņa?
...
turpinājumā kautkas izpīpēts

Kliedziens pēc kliedziena izskanēja viņai galvā
Daži bija patiesi, daži bija tikai bauda
Viņa aizsmēķēja cigareti sēžot uz parasta betona balkona
Tā nakts, tā kliedzienu pilnā nakts.
Ko viņai tā nozīmēja? - viņa domāja, ievelkot dūmu
Tā bija aizmirstības nakts - viņa secina, izpūšot dūmu
Viņai palika vēsi no šīs aukstās nakts,
Tas gan nebija šķērlis cigareti censties uzmest virsū garāmgājējām un aizsmēķēt vēl vienu.
Aizmirstība...- viņa sev galvā atkārtoja, - tas ir pirmais vārds ar ko man asociējas baudas kliedzieni un bauda, kā tas nākas, ka kaut kas tik gaistošs un viegls viņai asociējas ar, ko tik drūmu un nevienam nevēlamu, kā aizmirstība, neviens taču nevēlas būt aizmirsts. Bet aizmirsties patīk visiem. Ironiski gan.
-nosmēķējusi diezgan strauji savu otru cigareti, paberzējusi savu zosādu uz rokas, viņa iegāja savā siltajā un tumšajā istabā.
Apgūlās uz grīdas un nespēja beigt atkārtot sev galvā - aizmirstība.
Tā nav ne lieta, ne īpašība, ne apstāklis. Darbība?
Maska? Kliedziens?
Bauda, tā neatnāk kā doma, tā neaiziet ka viesis. Tā vai nu ir, vai nu nav, konkrētā mirklī.
Tā krustojās ar laimi un prieku bieži vien, bet nekad tā neies paralēli,
Kliedziens gan ir savādāks, viņš vairāk pielāgojas.
Viņa aizvēra acis, ievilka dziļi elpu un... kliedza.