Kā sasistas lampas omes bēniņos, man pietrūkst tā siltuma, kas bija tur kādreiz.
Siltums jāmeklē jaunās bedrēs uncitoos stāvos varbūt, bet maģiski viss grib atgriezties pie vecā un pārbaudītā.
Ir pieveikti kalni un slīdēts pa nogāzēm, ir iekaltas lietas galvākā ģeogrāfijas stundās.
Tikai sirds vēlas ko citu. Vienmēr. Peldēt pa aukstu upi pretī straumei. Kaut gan straume tāpat aizved slīpā virzienā.
Pēdu svilšana karstās smiltīs un muļķīgi smaidi, neziņa par nākotni, spriedelēšana jebkurā diennakts stundā par to, kas vispār ir reāls un nereāls.
Klaja ticībatam, ka varam tikt pazaudēti un tkl atrasti. Piedzīvojuma redzējums un tomēr māju sajūta reizē.
Adrenalīns graustos un cigaretes to putekļos.
Saplīsuši stikli visapkārt un dzīves moralizēšana.
Tas viss ir kā spainis. Reizēm tukšs, reizēm pilns, reizēm līdz pusei.
Reizēm pamests novārtā, reizēm sarūsejis, reizēm atjaunots ar svaigu krāsu.
Spainis tomēr paliek spainis.
Reiz tas paliek omes bēniņos kopā ar izdegušajām un sasistajām lampām.
Siltumā.
Tajā omulīgajā stāvā, kur saulriets ir daudz skaistāks un vasaras naktis karstākas.
šovakar es aizdedzu sveces par visu piedzīvoto, sajusto, izrunāto un neizrunāto,
nosapņoto, aizmirsto. Lai siltums un iedvesma nāk.