- Kad gana vairs nav, kazas lien svešā druvā
- 2/9/15 01:34 pm
- To, ka studijas SZF no malas tiek pavadītas ar smīnu, es zināju. Arī to, ka šīs fakultātes izsniegtais diploms "nekotējas" ne darba, ne veselā saprāta tirgū, arī. Tomēr zinot, ka ar centīgu darbu, personīgi svarīgu mērķi un neatlaidību pat no sliktas programmas var iegūt sev daudz ko, es pieteicos. Un studēju. Līdz pienāca tas brīdis, kad saka "sunim ir pārkāpts, palikusi tikai aste". Bet ziniet, kas tā ir par vietu? Pakaļa!
Es neveltītu tik skarbus vārdus vietai, kas trīs semestrus man ir likusi darboties, mācīties un pārspēt pašai sevi, ja nebūtu pēdējo notikumu. Es skumji nopūstos par neadekvāto vērtēšanu, bieži švako saturu un necienīgo attieksmi no dažiem iesaistītajiem, ja vien tā nebūtu pārkāpusi robežas. Proti, kad godīgs un centīgs students tiek nostādīts muļķa lomā, jo kādam nelabpatīkas atzīt savas kļūdas. Bet kļūdamies mēs visi, tas ir cilvēcīgi. Un piedodami. Tikai reizēm nav, ko piedot.
Galvenie notikumi sākās nedēļu pirms pēdējās sesijas beigām. Tas ir brīdis, kad tiek likti pēdējie punkti, lai nākamo semestri pavadītu maģistra darba rakstīšanas zīmē. Brīdis, kad tie, kas ir centīgi strādājuši, atviegloti nopūšas. Tikai ne šoreiz.
Profesores X* kurss "XY"* sākās visai nekonkrēti, un turpinājās tāpat. Neskatoties uz to, ka LU normatīvajos noteikumos ir teikts, ka pasniedzējam studenti ir jāiepazīstina ar kursa nokārtošanas noteikumiem un vērtēšanas kārtību (kas pie tam nedrīkst mainīties kursa laikā)**, nekas tāds studentus nesasniedza visa semestra laikā. Ne kursa aprakstā, ne lekciju saturā, ne prezentācijās vai citā materiālā nekā netika darīts zināms, kādā veidā šo kursu būs iespējams nokārtot. Pie tam semestra beigu daļā (25. novembrī) pēc dažu studentu piesardzīga vaicājuma šādā sakarā profesore apsolīja padomāt par nobeiguma darbu. Padomāja.
Studenti pirmos nosacījumus gala darba sakarā saņēma 5. janvārī (sesijas pirmā nedēļa) ar aptuveniem norādījumiem darba izstrādei individuāli vai grupās, akadēmisks vai radošs darbs par un ap populāra latviešu režisora daiļradi. Ļoti vispārīgi. Viens no noteikumiem bija prasība tēmu saskaņot. Neskatoties uz neapmierinātību par tik vēlu noteikumu paziņošanu, ķēros klāt pie dotās informācijas, lai izvēlētos savu darba tēmu. Pie tik vispārīgiem noteikumiem sev noderīgas tēmas izvēle nav vienkārša, tāpēc tas prasīja 10 dienas, kas semestra mērogā ir pilnīgi normāls laika intervāls (dotajā laikā sesijas trīs nedēļās tas šķiet daudz, taču nav neiespējami). Nolēmu veidot individuālu, akadēmisku darbu, saistot savu topošā maģistra darba tēmu ar šī kursa saturu un nosacījumiem. Labi apzinoties, ka mana tēma nav gluži standarta, kaut arī atbilda visiem nosacījumiem, rakstīju profesorei, lai to saskaņotu, norādot sava darba mērķi, veidu un izmantoto materiālu. Uz savu e-pastu drīz vien saņēmu rakstisku atbildi: “Jā, lūdzu!” Es neesmu ne filologs, ne psihologs, bet kā saprātīgam, latviešu valodā runājošam studentam man nebija citu domu, kā saistīt šo atbildi ar tēmas apstiprinājumu. Proti, ka mana izvēlētā tēma ir atbilstoša, un varu ķerties pie darba. Protams, beigu termiņš netika dots, bet kursa biedrenes sarakste ar profesori sniedza gaidītos augļus un iespēju uzzināt, ka darbam jābūt nodotam 26. janvārī. Protams, tas tika uzzināts tikai pateicoties studentes Y* iniciatīvai un nesavtībai ar šo informāciju dalīties Facebook grupā, lai arī citi studenti zinātu šo būtisko informāciju.
To, ka es studiju darbus taisu laicīgi, centīgi un godprātīgi, manuprāt, varētu apstiprināt jebkurš no pārējiem pasniedzējiem vai kursabiedriem. Šoreiz nekas nebija savādāk. Pieturoties pie apstiprinātās tēmas, uzrakstīju, noformēju pēc standartiem un ilustratīvi papildināju savu darbu, ko četras dienas pirms noteiktā termiņa iesūtīju profesorei uz e-pastu (jo citas norādes nebija un iespējas ievietot sistēmā arī ne). Nopriecājusies, ka esmu izdarījusi labu darbu, gaidīju atbildi vai vērtējumu, ko arī pēc trim dienām saņēmu. Un tad sākās pati brīnumainākā stāsta daļa.
Profesore bija pārbaudījusi manu iesūtīto darbu un uzrakstījusi trīs punktus veicamajiem labojumiem. Vienam punktam es uzreiz piekritu un ķēros pie darba (proti, dažas pareizrakstības un atsauču kļūdas). Divi pārējie manī radīja apmulsumu. Tā kā tie bija uzrakstīti ļoti īsi un bez paskaidrojumiem, tad neviesa pilnīgu skaidrību. Centīgā studenta lāsta ietekmē es nolēmu labāk pārjautāt, lai neielaistu liekas kļūdas un netērētu savu un profesores laiku, vēlreiz iesniedzot neprecīzi izlabotu darbu. Pirmais mans jautājums bija par to, vai labojumi jāveic, lai uzlabotu vērtējumu vai arī lai darbs vispār tiktu ieskaitīts. Aizsteidzoties notikumiem uz priekšu, drīz vien uz šādu jautājumu saņēmu atbildi “Jā!”. Pārlasīju vēl trīs reizes savu jautājumu, uz ko nudien nevarētu atbildēt ar vienu šādu vārdu, nospriedu, ka drošāk ir pārjautāt. Protams, tad es vēl nezināju, cik sāpīgi šī mana iniciatīva tiks uztverta.
Otrs mans jautājums, ko aizrakstīju profesorei, bija tieši saistīts ar paša darba saturu un nepieciešamajiem labojumiem. Profesore man bija norādījusi, ka darba mērķis nesakrīt ar kursa mērķi, tāpēc ir nepieciešams mainīt darba nosaukumu, ievadu un secinājumus. Pirmkārt, manu tēmu (kas bija rakstīta kā mērķis, nevis tikai darba nosaukums), viņa pati bija apstiprinājusi. Jautājums — vai tas nozīmē, ka līdz ar to apstiprināšanai zūd jēga — dzirdīgas ausis nesasniedza, un atbildi nesaņēmu. Saprotu, ka atzīt savu kļūdu reizēm ir grūti, bet tikai tad var sakarīgi darboties tālāk. Es pat piedotu šādu kļūmi, sakostu zobus un darbu pārstrādātu, bet man šādas iespējas nebija.
Otrkārt, ja es mainu darba mērķi, es nevaru atstāt nemainītu saturu, kas ir rakstīts pilnīgi citam mērķim. Nomainot ievadu un secinājumus, es iegūtu nesaskanīgu darbu, kas ne tuvu nav labāks rezultāts. Pēc metodiskajiem norādījumiem visām darba daļām ir jābūt saskanīgām un jāizriet vienai no otras. Tāpēc es jautāju, vai tas nozīmē, ka man darbs ir jāpārraksta.
Un treškārt, kursa mērķis ne e-studiju vietnē, ne kur citur kursa laikā nav ticis definēts, tāpēc atbildes e-pastā lūdzu profesorei uz to norādīt, lai izvairītos no turpmākiem pārpratumiem (jo mans darbs nebija tīši plānots kā nesakrītošs ar kursu).
Es, protams, saņēmu atbildi, taču ne tādu, ko varētu gaidīt no pieauguša, pieklājīga cilvēka, pie tam profesora. Uz visiem maniem jautājumiem tika atbildēts visai lakoniski, un uz vaicājumu par kursa mērķi, man tika norādīts, ka pašsaprotamas lietas nedefinē, jo (citēju) “akadēmiskā vide nosaka to, ka tajā darbojas saprātīgi, izglītoti un pētnieciskā darba ētiku akceptējuši cilvēki, kuriem netiek rakstīti katra soļa priekšraksti”. Protams, var mest akmeni manā lauciņā, ka es šajā fakultātē mācos tikai maģistra studijās, līdz ar to neesmu apguvusi attiecīgo bakalaura programmu, kur varbūt tika ielikti tādi pamati, ka šī kursa mērķis patiešām varētu šķist pašsaprotams. Taču tad, kad es nācu iesniegt dokumentus, es īpaši pajautāju, vai varu stāties ar savu datorzinātņu maģistra diplomu. Uz ko saņēmu apstiprinošu atbildi, kas nozīmē, ka šis nav kritiski svarīgs nosacījums studijām šajā maģistrantūrā. Nokautrējusies, ka varbūt tiešām esmu kaut ko pārpratusi (kaut arī pedagoģisko aspektu kursā mums pat pašiem bija jādefinē izdomāto kursu mērķi), ieskatījos likumos, kur atradu, ka kursa mērķim, lai arī cik pašsaprotams tas nešķistu, ir jābūt definētam***. Lai arī kā es necenstos šo atbildi uztvert tikai objektīvi un racionāli, es nevaru nepamanīt, ka ar divdomīga izteikuma palīdzību šeit tiek norādīts uz to, ka es neietilpstu kopā “saprātīgi, izglītoti un pētnieciskā darba ētiku akceptējuši cilvēki”. Ironiski gan ir tas, ka pati profesore ar šo pārkāpj tieši ētikas kodeksā definētos punktus. Neskatoties uz to, ir jājautā, vai tiešām šī profesore ir ar 10-niekiem novērtējusi nesaprātīgu, neizglītotu būtni? Vai tiešām šī fakultāte ir uzņēmusi šādu radījumu studentu rindās? Ja tā, tad nudien nav brīnums, ka burtu savienojumu “LU SZF” no CV ir drošāk svītrot.
Taču ar to vien viss nebeidzās. Man ne tikai netika atbildēts uz maniem jautājumiem, kā rezultātā es nekā nevarēju turpināt izpildīt kursa prasības, lai to nokārtotu. Papildus tam, man tika norādīts, ka, ja man ir vēl kādi iebildumi, lai es rakstot dekānam. Lūk, viens skaidri saprotams norādījums, kā risināt situāciju tālāk! Atviegloti uzelpojusi, ķēros pie situācijas izklāsta rakstīšanas, lai iepazīstinātu dekānu ar notikušo, un viņš spētu pieņemt informētu lēmumu.
Šeit gan jāpiebilst, ka šī semestra laikā ar lielām skumjām saņēmām ziņu, ka fakultātes ilggadējā dekāne, ļoti konstruktīvs un saprotošs cilvēks Inta Brikše ir aizgājusi mūžībā. Iespējams, ka, ja fakultāti joprojām vadītu viņa, daži jautājumi tiktu atrisināti savādāk. Varbūt arī nē, es nezinu, taču no savas puses es varu teikt, ka es ļoti labprāt ar viņu būtu par to parunājusi mutiski, nevis rakstījusi oficiālu sūdzību. Diemžēl, man nācās tomēr rakstīt. Aprakstījusi situāciju, sniedzot visu nepieciešamo informāciju (datumus, e-pastu saturu un notikušā izklāstu no sava skatu punkta), es pieliku punktu ceturtajai A4 lapai un pārlasīju uzrakstīto. Lai arī šādi izvērtusies svētdiena nav nekāda sapņu nedēļas nogale, man tomēr bija jāpieņem lēmums, vai nospiest pogu “Print”. Nenoliegšu, ka es par to domāju, centos apsvērt par un pret. Ja vien profesore mūsu īsajā (8 e-pastu) sarakstē kaut reizi būtu pateikusi, ko man darīt, es to būtu izdarījusi. Pat ja man teiktu: “Atvainojiet, pārpratu tēmu, bet darbu tomēr nāksies pārstrādāt!”, es sakostu zobus un to izdarītu. Neapmierināta, bet izdarītu. Diemžēl, mūsu sarakste šādu scenāriju neietvēra, un es nospiedu “Print”. Divos eksemplāros, ar datumu un parakstu, jo tā prasa noteikumi par sūdzību iesniegšanu.
No rīta drebošām kājām soļoju uz fakultāti, tomēr zināju, ka atpakaļ griezties nedrīkst, jo tad es atzītu, ka man šāda attieksme pret studentiem ir pieņemama. Nav. Un nebūs. Sekretāre bija ļoti laipna un saprotoša, iegrāmatoja manu sūdzību un solīja dot ziņu. Daļēji atvieglota un daļēji joprojām uztraukta es devos uz darbu. Pēcpusdienā saņēmu ziņu, ka mana sūdzība tiek izskatīta, un ir nepieciešamas dažas papildu ziņas, ko es labprāt telefoniski arī sniedzu, kā arī iesūtīju savu darbu tieši tādu, kādu to biju nodevusi profesorei. Nākamajā dienā saņēmu tā brīža dekāna p.i. (pienākumu izpildītājs) norīkojumu, ka manu darbu vērtēs komisija. Tās bija labas ziņas. Uz vērtēšanu nākamajā dienā man nebija jāierodas, jo rezultāti tikšot paziņoti. Darbā, protams, nosēdēt bija grūti, bet nekas cits neatlika. Gaidīju.
Rezultātus saņēmu divas dienas vēlāk, piektdienas pēcpusdienā kā labu nedēļas noslēgumu. Lai arī man netika atsūtīts slēdziens par to, vai fakultātei šāda situācija ir pieņemama, un kā tā tiks risināta, lai neatkārtotos, saņēmu savu darba vērtējumu un komisijas atzinumu par paveikto. Studiju kurss bija nokārtots. Ieskatījos e-studiju vietnē, kur tieši tajā brīdī profesore lika arī citiem kursa biedriem vērtējumus. Protams, manējais bija par 2 ballēm zemāks, tomēr es uzskatu, ka šis darbs vismaz tika objektīvi vērtēts. Es neapstrīdu komisijas lēmumu un ar skumjām secinu, ka pārējie ir vērtēti kā parasti. Es biju priviliģēta. Protams, manam vērtējumam e-studiju vietnē nebija klāt komentāri, kā citiem kursa biedriem (atzīme un vārdisks izdarītā novērtējums), bet es savus komentārus saņēmu jau tā brīža dekāna p.i. rīkojumā. Tas bija labi. Bet tās vēl nebija beigas.
Rācenim varbūt ir viena sakne, bet nezālēm ne. Sakarā ar profesores I. Brikšes aiziešanu mūžībā, viņas vadītais kurss “ŽK” palika bez galvenā balsta. Šo kursu bijām izvēlējušies četri studenti, un Brikšes virsvadībā iesākuši kopīgu pētījumu par 12. Saeimas vēlēšanu reprezentāciju medijos. Semestra vidū mums tika nomainīta šī kursa vadītāja, par atbildīgo ieceļot profesori X. Protams, nekādus pārmetumus nevaru izteikt par darbu iekavēšanos un grūtībām uztaustīt iesākto pavedienu, jo ne mums (studentiem), ne profesorei X nebija zināms, kā profesore Brikše bija iecerējusi to attīstīt tālāk (tikšanos, kurā to bija paredzēts izrunāt, tā arī nesagaidījām). Cīnījāmies, centāmies un darījām. Tikāmies vairākas reizes savstarpēji un ar profesori X, lai izrunātu izdarīto un tālākos soļus. Grūti gāja, bet spējām savākties un darbu pabeigt. Tomēr tā kā viss darbs bija iekavējies, tad arī šī darba nobeigums sanāca reizē ar iepriekš aprakstīto situāciju otrā kursā, un līdz ar to — pēc manas sūdzības. Atzīmes mēs, protams, saņēmām. Visi. Labas un vienādas, taču arī tas neiztika bez saviem principiem un pozas. Pārējiem trim kursabiedriem tika aizsūtīts arī komentārs par šo darbu, kamēr man — tukša ailīte. Protams, vēl viens Ctrl-V ir vesela vēl viena darbība, var aizmirsties vai notikt kāda tehniska ķibele, taču ironiskā kārtā sanāca tā, ka komentāra saturs pēc būtības lielā mērā attiecās uz mani. Uzteiktais kvantitatīvais pētījums un ilustratīvie pielikumi bija tieši mans darbs. Es nenoliedzu pārējo kursabiedru ieguldījumus (dažiem lielākus, dažiem mazākus) kopējā darba tapšanā, tomēr komentāra saturs un tā neatsūtīšana man šķita visai nepieklājīga. Protams, es apzinos, ka kopš sūdzības iesniegšanas brīža es esmu ieguvusi mūža ienaidnieku. Bet tad, ja cilvēks ir pieaudzis un uzskata sevi par pārāku, tomēr varētu izturēties kaut vai ar saltu, bet pieklājību. Bet lai nu paliek.
Nopriecājāmies, ka sesija beidzot ir beigusies, bet arī tas vēl nebija viss. Latvijas Universitāte ik gadu rīko konferenci (šogad 73. pēc kārtas), kurā ir aicināti piedalīties arī studenti ar saviem studiju laikā veiktajiem darbiem, prezentējot tos auditorijas priekšā. Tā ir lieliska iespēja tiem, kas plāno stāties doktorantūrā, saņemt vismaz vienu tik svarīgo ierakstu par dalību konferencē. Tā tas izskatās uz papīra. Diemžēl, ne dzīvē. Un šeit mums atkal ir jāatgriežas pie šī stāsta galvenās varones — profesores X.
Iepriekš minētajā vēlēšanu pētījumā kursa sākumā mums bija noruna, ka gala rezultāts top kā elektroniska publikācija mansmedijs.lv vai citur. Sakarā ar kursa vadītājas nomaiņu, mainījās arī šis punkts, iegūstot jaunu nosacījumu — proti, darbs mums būs jāprezentē LU 73. konferencē. Negribīgi, tomēr piekritām, norādot, ka varam piedalīties ar vienu kopīgu ziņojumu, jo savādāk netiek atklāta darba jēga. Vismaz divās tikšanās reizēs vēlāk atkārtojām savu vēlmi nesniegt individuālus ziņojumus, bet gan visiem kopīgu. Ar šādu nosacījumu piekritām, ka tiekam ierakstīti konferences programmā. Sesijas beigās (31. janvārī), atvedot fakultātes mājas lapā publicēto konferences programmu, sapratu, ka mēs neesam sadzirdēti. Programmā ir ierakstīti trīs individuāli ziņojumu, uz ko nepiekritām neviens no mums četriem. Aizrakstīju profesorei ziņu, ka programmā ir ieviesusies kļūda, jo šādu ziņojumu vismaz es pieteikusi neesmu. Cik mana nelielā pieredze liecina, konferencēm dalībnieki piesakās paši, vai arī tas tiek darīts pēc savstarpējas saskaņošanas. Šajā gadījumā tā nebija. Atbildi uz e-pastu es nesaņēmu, bet nākamajā pirmdienā tiku izņemta no konferences programmas. Un ne tikai. Arī no kursam paredzētajām kopīgajām e-pastu listēm, līdz ar to vairs nesaņemu kursam paredzētos e-pastus. Ar to saturu, protams, padalījās kursabiedri, bet tomēr tas šķiet risinājums “caur pēcpusi”. Vai iespējām studēt ir jābūt atkarīgām no pārējiem studentiem un draudzības? Īpaši jau organizatoriskā līmenī.
Izšķirstot konferences programmu, konstatēju, ka ne tikai mūsu nelielais kurss ar pētījuma pieteikumu ir piedzīvojis kļūdu rūķīša uzbrukumu. Programmā ir ierakstīti vēl vairāki ziņojumi, kas nav ne pieteikti, ne saskaņoti, ne arī par to esamību ir ziņots tiem, kuru vārdi parādās konferences programmā. Proti, ir ielikti divi mūsu kursa kopīgi ziņojumi, norādot, ka tiks prezentēts studiju projekts (lieki piebilst, ka nekāda studentu projekta nav bijis), kā arī iepriekšējā semestra darbu ziņojumi. Tur gan, ja pareizi atminos, kursa beigās par to tika visiem pateikts, bet tā kā es šo kursu nebiju izvēlējusies, tad nemāku spriest. Toties citi ziņojumi ir ielikti pilnīgi patvaļīgi, nerespektējot studentu intereses, vēlmes un iespējas. Cik no savas pieredzes varu teikt, nekad neesmu pieredzējusi konferenci, kurā dalība nebūtu brīvprātīga. Studiju līgumā, ko mēs visi parakstījām pirms pusotra gada, nav teikts, ka apņemamies piedalīties konferencē. Tāpat nekur citur nav atrodamas norādes, kas paģērētu šādu darbību studiju pabeigšanai. Un arī konferences noteikumos nav šādas prasības piedalīties. Ir aicinājums, iespēja, bet ne prasība. Līdz ar to nav nekāda pamatojuma šādai patvaļīgai programmas sastādīšanai, ja students pats nav izrādījis savu vēlmi piedalīties. Šeit atkal var atgriezties pie tā, ka kursa sākumā netiek definēti gala darba nosacījumi, norādot, ka izstrādātais darbs būs jāprezentē konferencē. Vismaz man tas varētu ietekmēt tēmas izvēli, kursabiedri arī ir teikuši, ka tad rakstītu savādāk. Prasība rezultātu prezentēt konferencē tiek pievienota kursa aprakstam vēlāk, par to neinformējot studentus, kas atkal ir noteikumu pārkāpums. Vai tiešām likumi, kas reglamentē mācību iestādes un tās darbinieku rīcību, ir nesvarīgi? Un vai tiešām elementāra pieklājība, paziņojot iesaistītajām personām par dalību, ir tik neiespējama šajā situācijā? Cenšoties saglabāt ticību, ka kādas saprāta paliekas tomēr ir vadījušas šādas konferences programmas izveidošanu, es nosūtīju norādi uz kļūdu un atvainošanos, ka nevarēšu apmeklēt visus pasākumus iepriekš ieplānotu citu pasākumu dēļ. Neskatoties uz to, ka cieņu manās acīs dažas personas ir zaudējušas, es spēju būt pieklājīga. Vai to spēj arī otra puse? Atbildes nav.
Ko es ar šo visu gribēju pateikt? Pirmkārt, es gribēju saglabāt šo situāciju ne tikai gaistošā atmiņā, bet vismaz rakstiski. Visu savu studiju laikā (3 augstākās izglītības iestādes, 4 studiju programmas) ar tik absurdu, klaji pazemojošu un necienīgu rīcību man vēl nav sanācis saskarties. Tas vien ir kaut kas īpašs, ko vajadzētu saglabāt. Protams, arī kā kontrasts tiem dažiem citiem, kas tādu vai savādāku apstākļu dēļ arī ir šajā pīļu dīķī, taču izturas pavisam savādāk un ir vērtējami patiešām atzinīgi. Otrkārt, es gribēju norādīt, kā vienas personas rīcība, uzkundzējoties citiem un iedomājoties, ka patvaļa ir bez robežām, spēj sabojāt ļoti daudz ko citu labu. Tā ir iespējams sabojāt priekšstatu par sevi, kursu, programmu, fakultāti, pat universitāti.
Gribētos jautāt, vai tiešām universitātei, fakultātei, nodaļai utt. šāda situācija šķiet pieņemama? Kad mācībspēks pārkāpj vairākus likumu un noteikumu punktus, neatbild uz studenta jautājumiem, izsaka aizskarošas piezīmes, rīkojas patvaļīgi? Ja atbilde ir “Jā!”, tad, atvainojiet, bet man Jūsu diploms nav vajadzīgs! Man nav vajadzīgs krāsains papīrītis sarkanos vākos (jo es izpildu šāda diploma nosacījumus), kas ir būvēts tikai uz formalitātēm, ilūzijām un acu pievēršanu. Un man tiešām ir žēl to darbinieku, pasniedzēju un studentu, kas patiesi cenšas, dara savu darbu no labākās sirdsapziņas, bet viņu spožumu aizēno šāda Lielā zive. Ir tāds teiciens, ka “zivs pūst no galvas”. Ir tā vai nav, neņemos spriest, bet mēsls paliek mēsls, lai kādā zelta krāsā to nekrāsotu, nereklamētu un neslavētu. Var jautāt, vai tā būtu noticis arī tad, ja dekāne I. Brikše būtu dzīva. Varbūt, varbūt nē. Klausoties vārdus, ko visi teica sēru laikā, patiešām gribās ticēt, ka šo fakultāti var “nenolaist podā” pavisam, bet celt vēl augstāk. Bet tikai tad, ja katrs viens otru cienīs. Tā, kā šobrīd? Noteikti ne.
P.S. Protams, šis ir tikai mans viedoklis un skatu punkts uz notiekošo, kā arī apskatīta tikai vien no problēmām.
P.P.S. Tā kā man pārmet, ka raksts it kā esot anonīms (kaut arī tā nebūt nav, un manu identitāti ir ļoti viegli noskaidrot), tad atvieglošu pūles tiem, kam tas par grūtu — mani sauc Dace Znotiņa. Varu sniegt arī precīzāku info, bet tad gan rakstiet pieprasījumu uz daceznotina iekš gmail.com, jo savādāk vēl uzskatīs, ka arī to savā blogā es nedrīkstu likt.
* Pieņēmu kompromisu un mainīju vārdus, kaut gan saturs un būtība tāpēc nemainās.
** "Studiju kursu pārbaudījumu organizēšanas kārtība Latvijas Universitātē” 9.1.1. punkts “Mācībspēkam ir pienākums: pirmās nodarbības laikā iepazīstināt studējošos ar studiju kursa apguves organizāciju, prasībām un vērtēšanas kritērijiem. Nemainīt šīs prasības un vērtēšanas kritērijus semestra laikā;"
*** “Augstskolu likums”, 56.1. pants, “Studiju kursa apraksts: (..)nosaka studiju kursa īstenošanas mērķi un plānotos studiju rezultātus”.
---------------------------------------------------------------------
EDIT:
Epizode II
mēnesi un četras dienas vēlāk, joprojām turpat
2015. gada 13. martā
Lai kā arī negribētos, lai šis viss būtu tā vai savādāk beidzies, dzīvē ne vienmēr varam dabūt to, ko gribās. Arī šeit diemžēl ir nākamā epizode.
Pēc iepriekšējās daļas (skatīt augstāk) izlasīšanas, jautājumā iesaistījās fakultātes studentu pašpārvalde. Iespējams, ka man pie viņiem vajadzēja iet jau pašā sākumā, bet notikumu attīstība veda citu ceļu, un es neiedomājos, ka man tā būtu jādara (akmens manā lauciņā). Lai nu kā, uzrakstītais pie viņiem nonāca un es tiku uzaicināta par situāciju aprunāties ar pašpārvaldes cilvēkiem. Ierados norādītajā laikā un pie tējas izstāstīju notikušo saviem vārdiem, padalījos arī ar saviem viedokļiem par citām saistītām tēmām un jutos uzklausīta. Man bija tiešām bija liels prieks, ka pašpārvalde iesaistījās un uzskatīja, ka šis jautājums ir jārisina. Sarunas rezultātā tika arī nolemts nākamais solis — proti, pašpārvaldes pārstāvji plānoja doties pie profesores X, uzzināt arī viņas viedokli, lai tas nebūtu tikai vienpusējs, un darīt man zināmus rezultātus. Gaidīju.
Jau pēc nedēļas saņēmu atbildi par to, kā ir veicies šajā sarunā. Diemžēl iepriekš pieminētie normatīvie dokumenti šoreiz bija darbojušies pret situācijas atrisinājumu. Tajos iekļautais punkts aizliedz mācībspēkiem izpaust ar vienu studentu saistīto informāciju citiem studentiem. Vai tas attiecas arī uz šādu situāciju, kad pašpārvaldes pārstāvis kā sava veida amatpersona dodas risināt sasāpējušu jautājumu, es nezinu, bet tā rezultātā problēma atrisināta netika (lai gan ir prieks, ka vismaz kādu reizi noteikumi tika ievēroti, kas viesa cerību). Arī pēc šīs vizītes tika iegūta kāda atbilde. Tā raisīja tālākus jautājumus. Proti, profesore esot atkārtoti norādījusi, lai arī pašpārvalde vēršas pie fakultātes vadības kursa izvērtēšanā. Šeit jau tas kļuva mazliet aizdomīgi, jo ziniet, kā šada atkārtota norāde izskatās no malas? Tā izskatās pēc drošas pārliecības, ka fakultātes vadība šo problēmu nerisinās vai pat neuzklausīs. Gribētos cerēt, ka tā tas nav, lai gan turpmākie notikumi neļauj šīs cerības droši apstiprināt.
Šīs vizītes rezultātā arī profesore X ir iepazinusies ar augstāk aprakstīto manu notikumu interpretāciju, līdz ar to varētu pieņemt, ka vizītes rezultāts ir balstīts uz pēc iespējas pilnīgāku informāciju. Protams, tika norādīts uz manu nekaunību kaut ko tādu rakstīt publiski pieejamā vietā, kā rezultātā es nācu soli pretī, aizstājot konkrētus vārdus un kursu nosaukumus ar apzīmējumiem un jau skaidrāk pievienojot savu identitāti, lai nebūtu tā, ka kaut kāds anonīms "frukts" sūdzās par kaut kādu izdomātu problēmu. Līdz ar to tekstā vairs nav minētas iesaistītās personas, taču lietas būtību tas nemaina. Es gan nezinu, vai demokrātiskā valstī man var pārmest, ja es informēju citus par pierādāmiem faktiem un izsaku savu interpretāciju par notiekošo (pie tam norādot, ka tā ir subjektīva), taču uzskatīsim to par pieklājību un cieņu, ko es, iespējams, uz mirkli pārkāpu. Es atvainojos par to tikpat publiski, cik publisks bija šis "aizskārums".
Pēc vizītes pie profesores X pašpārvaldes nākamais solis bija doties pie izpilddirektores - cilvēka, uz ko pati pašpārvalde atsaucas kā uz "fakultāti". Līdz ar to varētu uzskatīt, ka šī cilēka viedoklis ir tiešām vērā ņemams. Jau pēc dienas saņēmu mulsinošu un skumju ziņu par šīs tikšanās rezultātiem. Lai arī man nebija zināms nekas par runāto, tomēr man tika paziņots, ka šīs sarunas rezultātā pašpārvalde šī jautājuma risināšanā vairs nevarēs iesaistīties. Nekādi paskaidrojumi par to, kāpēc un vai arī man vajadzētu lietu apdomāt un nonākt pie tādiem pašiem secinājumiem, nebija. Arī šis no malas izskatījās aizdomīgi. Proti, ja tiek "apklusināta" pašpārvalde, kas ir studentu tiesības aizstāvoša organizācija, vai tas nozīmē, ka studentiem tiesību nav? Vai ka tās netiks ievērotas? Es ļoti ceru, ka es kļūdos.
Otra lieta, kāpēc šīs tikšanās rezultāts ir skumjš, ir tas, ka neietver pat formālu "Fakultāte šo jautājumu izskatīs" atbildi. Es pieņemu, ka var būt informācija, kas manām ausīm nav paredzēta, bet ja kā atbilde netiek radīts nekas cits, kaut vai formāla atbilde, tad es redzu tikai klusumu un "apklusinātu" pašpārvaldi. Tas izskatās baisi! Jebkāda formāla atbilde būtu bijusi labāka. Pat ja es nedabūtu "Fakultātei šāda situācija ir/nav pieņemama" atbildi, tad vismaz zināt, ka situācija tiks izskatīta, viestu kādu cerību par gaišāku nākotni. Pie tam, pa to laiku es būtu jau paspējusi programmu absolvēt vai no tās izstāties, un līdz ar to visticamāk viss arī beigtos. Es dzīvotu tālāk ar cerību, ka jautājums ir uzklausīts, un pievērstos citām interesantākām lietām. Tagad? Joprojām nekas nav beidzies.
Es pilnīgi droši varu apgalvot, ka es nezinu visus apsvērumus, kāpēc augstākstāvošās personas šādi rīkojās. Es ticu, ka viņiem ir savi iemesli, un es ļoti gribētu cerēt, ka tie ir pamatoti un vērsti uz pozitīvāku iznākumu. Bet tā kā man nav bijis iespējams tos uzzināt, es nevaru "iekāpt viņu kurpēs". Es patiešām biju un esmu gatava iet uz kompromisu, bet es to nevaru izdarīt vien, ja man nav zināms īstais otras puses iemesls un situācija. Līdz ar to šobrīd no mana viedokļa šis izskatās kā ļoti neapdomīgs solis no vadības puses — atstāt mani šādā situācijā, kad es joprojām esmu neapmierināta ar situāciju, man netiek dots pamatots iemesls par to vairs nerunāt, bet man ir plašas iespējas šo informāciju publiskot vēl plašāk.
Ja uztraukumus rada jau šis personīgais blogs un raksts, ko ir izlasījuši labākajā gadījumā padsmit cilvēki (ieskaitot visas iesaistītās personas), ko google noteikti neatgriež kā meklētāko informāciju un ko es joprojām neesmu nekur centusies izplatīt, tad ko ir iespējams panākt kaut vai ar 140 rakstu zīmēm un dažiem attiecīgiem @ vai # simboliem? Vai e-pastu pēc "šokējošām sensācijām" kāriem žurnālistiem masu medijos? Vai tiešām fakultāte vēlas pārbaudīt, cik studenti nākamgad vai turpmāk iestātos maģistrantūrā, ja viņi zinātu šo informāciju? Situācijā, kad iestāšanās šajā programmā būtu prestiža vai pārliecināta izvēle, šis notikums būtu kā ūdens lāses pīlei. Bet situācijā, kad cilvēki patiešām pirms dokumentu iesniegšanas jautā sev pazīstamo ļaužu un iepriekšējo studentu viedokļus, vai vispār ir vērts pat bez maksas veltīt divus gadus šai programmai, manuprāt, tas varētu ietekmēt vismaz daļu potenciālo studentu, liekot viņiem apdomāt savu izvēli. Kurš gan gribētu saskarties ar akadēmisko vardarbību*, nespēju risināt problēmas, neskaidriem studiju nosacījumiem un bezpalīdzību?
Vēl viens aspekts ir tāds, ka man nav īstas pārliecības par to, vai oficiālais dekāna p.i. ar šo situāciju ir iepazīstināts, jo tikai pēc sūdzības iesniegšanas uzzināju, ka viņš tajā brīdī ir atradies komandējumā. Uz manu sūdzību dekāna p.i. vārdā atbildēja izpilddirektore. Arī pašpārvalde vērsās pie viņas (es nezinu, kāda ir oficiālā kārtība, bet uzticos pašpārvaldes lēmumam runāt ar attiecīgo personu). Uzskatu, ka, lai iegūtu pilnīgu fakultātes viedokli par notikušo man ir personīgi jāvēršas pie dekāna p.i., jo tikai tā es varēšu būt pārliecināta, ka atbildi saņemu no personas, kas vismaz oficiāli ir atbildīga par fakultāti un tajā notiekošo.
Kāpēc es joprojām par to rakstu? Tāpēc, ka man nav nekā slēpjama. Tāpēc, ka fakti ir pierādāmi. Tāpēc, ka man ir tiesības paust subjektīvu viedokli (rēķinoties ar sekām, protams). Tāpēc, ka es joprojām gribu saņemt kvalitatīvu izglītību. Pat ja es esmu viens štrunta studentelis, es to daru citu bijušo, esošo un topošo studentu dēļ. Tāpēc, ka pat tad, kad es vairs nestudēšu, es gribētu zināt, ka izglītība LU un vispār Latvijā ir kvalitatīva, prestiža un ar to var lepoties gan saviem mazbērniem, gan ārvalstīs. Tāpēc, ka man nav vienalga.
Rezultātā es gribu pateikt lielu paldies pašpārvaldei par ieinteresētību un vēlmi situāciju risināt. Paldies augstākstāvošajām personām, kas bija ar mieru viņus vismaz uzklausīt un šo rakstu izlasīt. Es ļoti ceru, ka kopā mēs spēsim to atrisināt tā, lai nākotnē ar ko tādu vairs nebūtu jāsaskarās.
Dace Znotiņa, SZF studente
*"Ar akadēmisko vardarbību saprot akadēmiski nepiemērotu uzvedību vai piezīmes, kas izriet no personas varas pozīcijā un ievērojami ietekmē LU saimes pārstāvju motivāciju mācīties vai veikt tiešos darba pienākumus."(LU Akadēmiskās Ētikas kodekss) - 6 commentsLeave a comment
- 2/10/15 10:49 am
-
nelāga situācija :/
- Reply
- 3/13/15 02:21 pm
-
eziic_miglaa
Tā kā komentārā var ierakstīt, kā izrādās, tikai 4300 zīmes, tad te
http://klab.lv/users/eziic_miglaa/130258.html
mana atbilde. - Reply
- 3/13/15 02:38 pm
-
Njā, kā jau minēju, tad manējā situācija ir tikai viena problēma, neliela daļiņa no visa. Es ne tuvu nepārzinu SZF vai LU tik labi, tāpēc varu balstīties tikai uz savu pieredzi citur un noteikumiem, kā teorētiski būtu jābūt. Bet, ja pat patriotam nākas šo savu mīlestību pārdomāt un rīkoties iepriekš neiedomājami radikāli, tad laikam komentāri lieki.
Tiešām žēl! Mans muļķa optimisms gan vēl prasa mēģināt, jo aiziešana arī nav tas labākais risinājums kopumā. Individuāli, iespējams, ka jā, jo nervus tas varētu atslogot.
Ehh... skumīgi tā. - Reply
- 3/13/15 06:08 pm
-
eziic_miglaa
Tev taču atlicis tikai iesniegt ķieģeli trijos eksemplāros un viss forši.
Turklāt vadītājs arī taču pat ļoti OK - gan kompetences, gan attieksmes ziņā.
Es tagad, ar gandrīz mēnesi atdzisušu prātu domāju - patiesībā zemapziņā man tas lēmums laikam sēdēja iekšā jau no novembra vidus vai beigām. Ar kaut kādām sestajām maņām jau cilvēks parasti saprot, kur viņam ir jābūt, kur nav. Jautājums, vai/kad tajās maņās ieklausās.
Vienkārši tajā brīdī, kad mani sūtīja veidot sadarbību ar aizgājušo Profesori, kaut kā īpaši spilgti saslēdzās kopā viss tas, ko par doktorantūru biju dzirdējusi vēl pirms iestāšanās un pieredzējusi pēc iestāšanās - ka principā Tu nevienu neinteresē. Nekādā kapacitātē. Nu, vadītāju protams, bet tā cita lieta - nodaļai Tu kā cilvēks esi pilnīgi vienaldzīgs un dzīvo vēl lielākā aizmirstībā un vienaldzībā kā maģistranti.
Iepriekš to kompensēja manas Profesores esība un drošības sajūta, kuru viņa radīja - ka varu eksperimentēt, ar ko gribu, izpildīties, kā gribu, izmēģināt visas idejas, un ja kritīšu, būs plecs, uz kura paraudāt un sievišķīgi gudrs zābaks, kas aizspers pareizajā virzienā darīt tālāk. Tās dēļ lielā mērā vispār iestājos. Laikam jau loģiski sanāk, ka tai pazūdot, arī izstājos.
No otras puses - manas personīgās izjūtas diez vai var būt skaidrojums tam, kāpēc no četriem, kas iestājāmies, aktīva studenta statusā šobrīd palicis tikai viens un, cik dzirdēts, arī ar motivāciju "nu, kamēr nav jāmaksā" (tas gan jāprasa pašam, es te šobrīd brutāli padodu tālāk baumas :D).
No trešās puses - kaut kā nejēdzīgi spēcīga ir pārliecība, ka tas tāpat nevienu neinteresē. - Reply
- 3/15/15 06:40 pm
-
Ja mani interesētu ķeksītis, man pietiktu ar ķieģeļa iesniegšanu. Bet nav forši, ja jāturpina kaunēties par vietu, kur mācos/-ījos.
- Reply
- 7/5/17 11:10 am
-
Epizode III
Šādā sakarā pamanīju, ka neesmu uzrakstījusi trešo epizodi šajā epopejā.
Tātad īsumā:
Es tiku izsaukta uz pārrunām ar dekāna p.i. un nodaļas vadītāju*. Diemžēl, profesore X šajās sarunās nepiedalījās, līdz ar to joprojām nezinu viņas viedokli. Jau pārrunu sākumā man tika pārmesta mana rīcība, ka es esmu to rakstījusi, nevis aizgājusi pa tiešo pie pašas dekāna p.i., uz ko es atbildēju, ka nekur un nekad netiku atradusi informāciju, ka man ir jāiet runāt pie viņas. Ne pašpārvalde, ne viņa pati, ne kādi noteikumi to nepieprasa. Es viņai atvainojos, ka es to nezināju, un vienojāmies, ka sava kursa ietvaros viņa to varētu pastāstīt studentiem, lai nākotnē izvairītos no šādas situācijas. Tālāk runājām par tēmu. Protams, saņēmu pārmetumus par sava teksta izteikumiem. Par to, ka esmu rakstījusi tādā blogā, kam viņa neseko līdzi. Runājām ilgi, nopietni, drebošām rokām un balsīm. Profesore X un viņas rīcība tika aizstāvēta bez jebkādām šaubām un iebildumiem, radot iespaidu, ka tā ir pilnībā pieņemama (lai arī, ja pareizi atceros, tad tieši tādi vārdi lietoti netika). Vēlreiz stāstīju par notiekošo no sava skatu punkta, uz ko saņēmu pārmetumu, ka no manis neviens neko tādu nebija gaidījis. Ka es esot bijusi laba studente. Tagad par to padomājot no malas - godīgums, drosme un centība laikam neietilpst laba studenta raksturojumā, bet klusēšana, samierināšanās un iebiedējamība gan. Lai atminētos visas detaļas no sarunas (kas ilga laikam kādu pusotru stundu), man būtu jāparakājas arhīvos, tāpēc pievērsīšos galvenajam - sarunas rezultātam. Nodaļas vadītājs, sarunas laikā gandrīz neiejaucoties, beigās uzdeva konstruktīvu jautājumu - ko manuprāt būtu jādara šajā situācijā. Uz ko es sniedzu savu viedokli - 1) ka jāievēro noteikumi un likumi, 2) jādefinē un jāpieturās pie kursa mērķiem un prasībām kredītpunktu ieguvei, un 3) jāsniedz atbildes uz studentu jautājumiem. Uzskatu, ka tā nav uzpūsta un nepamatota prasība. To man apsolīja censties ievērot. Sarunas beigās izteicu piedāvājumu pēc šādas sarunas savu bloga postu (šo te, kas saitē) padarīt publiski nepieejamu ("izņemt"), uz ko man dekāna p.i. atbildēja, ka lai paliek. Tā nu šis posts ir palicis un pieejams tiem, kas vēlas iepazīties ar situāciju. Jāpiebilst, ja diplomu dabūju, lai gan šis notikums varēja ietekmēt tā krāsu. Uz izlaidumu neierados, lai neradītu liekas negācijas situācijā iesaistītajām pusēm, bet kā uzzināju vēlāk, arī profesore X nebija ieradusies uz izlaidumu, radot neērtības citiem kolēģiem. Tas lai paliek viņu pašu ziņā, bet vēlmi turpināt studijas šajā nodaļā šie piedzīvojumi ir izslēguši pavisam. Un turpmāk, kad kāds ir jautājis, kur esmu studējusi, vairs nepieminu ne SZF, ne KomZ.
*Tikšanās laikā ar manu atļauju tika izmantots diktofons, tā kā runātā saturam ir jābūt pieejamam pie fakultātes vadības vai nodaļas vadītāja. - Reply