- 3/13/15 06:08 pm
-
eziic_miglaaTev taču atlicis tikai iesniegt ķieģeli trijos eksemplāros un viss forši.
Turklāt vadītājs arī taču pat ļoti OK - gan kompetences, gan attieksmes ziņā.
Es tagad, ar gandrīz mēnesi atdzisušu prātu domāju - patiesībā zemapziņā man tas lēmums laikam sēdēja iekšā jau no novembra vidus vai beigām. Ar kaut kādām sestajām maņām jau cilvēks parasti saprot, kur viņam ir jābūt, kur nav. Jautājums, vai/kad tajās maņās ieklausās.
Vienkārši tajā brīdī, kad mani sūtīja veidot sadarbību ar aizgājušo Profesori, kaut kā īpaši spilgti saslēdzās kopā viss tas, ko par doktorantūru biju dzirdējusi vēl pirms iestāšanās un pieredzējusi pēc iestāšanās - ka principā Tu nevienu neinteresē. Nekādā kapacitātē. Nu, vadītāju protams, bet tā cita lieta - nodaļai Tu kā cilvēks esi pilnīgi vienaldzīgs un dzīvo vēl lielākā aizmirstībā un vienaldzībā kā maģistranti.
Iepriekš to kompensēja manas Profesores esība un drošības sajūta, kuru viņa radīja - ka varu eksperimentēt, ar ko gribu, izpildīties, kā gribu, izmēģināt visas idejas, un ja kritīšu, būs plecs, uz kura paraudāt un sievišķīgi gudrs zābaks, kas aizspers pareizajā virzienā darīt tālāk. Tās dēļ lielā mērā vispār iestājos. Laikam jau loģiski sanāk, ka tai pazūdot, arī izstājos.
No otras puses - manas personīgās izjūtas diez vai var būt skaidrojums tam, kāpēc no četriem, kas iestājāmies, aktīva studenta statusā šobrīd palicis tikai viens un, cik dzirdēts, arī ar motivāciju "nu, kamēr nav jāmaksā" (tas gan jāprasa pašam, es te šobrīd brutāli padodu tālāk baumas :D).
No trešās puses - kaut kā nejēdzīgi spēcīga ir pārliecība, ka tas tāpat nevienu neinteresē.