Atruna: Teksts nebūs patīkams, bet man riebjas melot un liekuļot. Nevienu nevēlos atrunāt no turpmākiem braucieniem un dalības pasākumos, bet uzskatu, ka labāk rūgta, tomēr patiesība, lai cilvēki var pieņemt informētus lēmumus. Ļoti iespējams, ka ar šo es sabojāšu vairākas attiecības, bet šajā dzīvē mēs visi maksājam par saviem lēmumiem. Mans lēmums ir Tev pastāstīt, kā gāja TeamR Transilvānijā. Rakstītais ir subjektīvs notikušā atstāsts, un es uzņemos atbildību par katru uzrakstīto vārdu. Šī ir 1/17 daļa no kopējā Rumānijas stāsta, un ceru, ka pārējie 16 sastāda metaforisko medus mucu, jo šī laikam ir tā karote darvas. Es kļūdījos savā izvēlē braukt un rakstu, lai Tu, manu dārgo lasītāj, izdarītu pareizākus lēmumus!
Šis nebūs hronoloģisks notikumu atstāsts. Es ceru, ka tam es saņemšos tad, kad rūgtums būs izlikts vārdos un spēšu apkopot jauko un piedzīvoto. Šeit es mēģināšu apskatīt dažādus aspektus, kas brauciena laikā radīja lieku stresu un uztraukumu. Ikvienam punktam ir iespējama opozīcija, tāpēc vēlreiz atkārtoju, ka šeit rakstītais ir balstīts uz subjektīvajām sajūtām un pieejamās informācijas.
Wut’s the fuss?
Kāpēc es vispār ņemos? Tāpēc, ka es saņēmu pavisam citu pakalpojumu, nekā es pirku. To visu var mēģināt norakstīt uz faktu, ka es kaut ko nesapratu jau pašā sākumā, tomēr uzskatu, ka saņemtais neatbilda reklamētajam. Šajā ziņā man piekrita arī citi, ar ko par šo runāju.
Šeit mazliet hronoloģiska notikumu atstāsta:
Ideja par Rumāniju tika apspriesta uzreiz pēc Tatru brauciena pagājušā gada rudenī. Cilvēki bija entuziasma pilni, es arī. Kolīdz tika izveidota pieteikšanās forma, pēc iespējas ātri to aizpildīju, lai rezervētu vietu. Cerēju, ka tas varētu būt Tatru braucienam līdzīgs brīnišķīgs pasākums.
Vietas pildījās ātri, un jau pavisam drīz Mārtiņš FB paziņoja, ka tiks organizēti divi busi. Tas bija pirmais brīdis, kad man radās šaubas par šo pasākumu. Proti, man patika brauciens mazā grupā, kur vieglāk saorganizēties, saskaņot vēlmes un uzturēt līdzīgu noskaņojumu. Rakstīju Mārtiņam, ka lielā grupā braukt nevēlos, un atsaucu savu rezervāciju. Šajā gadījumā tā pavisam noteikti nebija pozēšana un spītēšanās, bet gan vienkāršs lēmums, ka labāk vietu atstāt kādam, kas vēlas tāda veida ceļojumu. Sarunas gaitā man tika apliecināts, ka brauciens joprojām tiek planots līdzīgs Tatru braucienam, dalot busus pēc vēlmēm kāpt/braukāt, cenšoties vēl vairāk laika veltīt fotografēšanai. Izteicu savas bažas par iespējamām nesaritībām grupas biedru vēlmēs, bet tiku pārliecināta, ka viss būs kārtībā. Noticēju un rezervāciju neatsaucu, jo ideja par grupas dalīšanu aktīvajos un mierīgākajos man šķita ļoti pamatota un vērtīga. Abas puses būtu apmierinātas, ka neviens nav jāatstāj aiz muguras vai kāds pārlieku tālu neaizskrietu.
Otrs brīdis, kad man radās nopietnas šaubas, bija pirmsbrauciena tikšanās reizē, kad sapratu, ka viss iepriekš runātais ir kaut kur izkūpējis. Sapratu, ka grupas tiek dalītas pēc mūzikas interesēm, savstarpējām simpātijām vai vēl kaut kā, kas īsti neatbilda solītajai aktīvo/mierīgo idejai. Lai arī biju jau samaksājusi pilnu brauciena summu, pēc tikšanās lūdzu Mārtiņam manu rezevāciju atsaukt. Man nebija iebildumu pret mūsu grupas vadītāju vai sastāvu kā tādu (vismaz tos, ko pazinu), bet gan pret to, ka mūsu vēlmes un ideja par patīkamu ceļojumu varētu atšķirties. Šeit gribu atzīmēt, ka es neuzskatu, ka citu vēlmes ir nepareizas vai sliktākas. No foto viedokļa un no personīgo spēju un vēlmju viedokļa noteikti ir labāk braukt mierīgāk un neforsēt ar fiziskām aktivitātēm. Bet tā kā es zināju, ka man patīk fiziski pacīnīties, lai uzkāptu mazliet augstāk, tad sapratu, ka ar šo savu vēlmi es traucēšu pārējai grupai izbaudīt pasākumu. Teicu Mārtiņam, ka varu un gribu kāpt. Sarunas gaitā man tika piedāvāts būt aktīvajā grupā. Noticēju un rezervāciju neatcēlu.
Pirms brauciena saņemot e-pastu ar informāciju un grupu dalījumiem, sapratu, cik naiva esmu bijusi. Es biju atkal pārlikta otrā grupā, par to mani nekā neinformējot vai nepaskaidrojot. Un šeit es noticēju vēlreiz, jo e-pasta tekstā tika solīts, ka KĀPS VISI!!! Tad es vēl nezināju, ka tas ir tikai mārketinga triks. Man vairs nebija iemesla iebilst, pat ja aizdomas saglabājās, tomēr nospriedu, ka varbūt tā arī ir labāk. Aizbraucu un tikai vēlāk sapratu, cik stulbi bija neklausīt savai iekšējai balsij un aizdomām.
Otrs iemesls, kāpēc es ņemos, ir tas, ka es jūtos līdzatbildīga notikušajā. Pēc Tatru rudens brauciena es publicēju bildes un fotostāstu par mūsu piedzīvojumiem. Tā kā man brauciens ļoti patika, tad arī manas atsauksmes bija pozitīvas un aicinošas. Es pieļauju, ka tādā veidā es netiešā veidā mudināju cilvēkus braukt, un ka kāds no Transilvānijas braucējiem pierakstījās tāpēc, ka no manām darbībām bija radies priekšstats par brīnišķīgu pasākumu. Arī es pati patiešām tam ticēju. Arī sarunās jau tiešākā tekstā paudu savu nostāju, ka brauciens varētu būt līdzīgs Tatru braucienam. Es kļūdījos. Un pie tā varētu arī palikt, ja runa būtu par mani vienu. Diemžēl, šajā stāstā bija iesaistīti 17 cilvēki.
Iemesls, kāpēc rūgtums ir tāds, ir arī pozitīvā iepriekšējā pieredze rudens Tatru braucienā. Es biju pārliecināta, ka tādi braucieni ir norma. Izrādījās, ka tas bija izņēmums, ar ko man paveicās.
Ceļojums sākas ar plānu
Piedzīvojumi var būt dažādi - plānoti un spontāni, tomēr ne vienmēr var paļauties uz brīvo improvizāciju. Pati zinu, cik daudz laika un enerģijas prasa plānošana, īpaši, ja gribās apskatīt daudz, skaista un nestandarta, kas ir izkaisīts lielā teritorijā. Un esmu arī sapratusi, kāpēc šādā gadījumā plāns ir svarīgs. Protams, var visu dienu braukt nezināmā virzienā un tikai skatīties gar ceļa malām, kur ir vērts astāties. Nenoliedzu, ka tā var dabūt labus kadrus. Bet paļauties tikai uz to nevar. Tā tiek palaists garām ļoti daudz kas, kas varbūt būtu bijis turpat aiz pirmā šķērsielas līkuma, ja vien būtu zināts, kur meklēt.
Šajā ceļojumā plāns bija ļoti aptuvens, lai neteiktu skarbāk. Reklamējot pasākumu un tikšanās reizē tika iezīmēti daži punkti, ko bija plānots apmeklēt. Tas ir saprotams, ka uzreiz nevar un nevajag braucējus apgrūtināt ar visiem sīkumiem. Diemžēl, šoreiz izrādījās, ka tas arī bija vienīgais plāns. Vismaz mūsu grupai.
Varbūt otrai grupai bija vairāk informācijas. Es ceru, ka tā, jo savādāk aizbraukt uz lielu valsti ar dažiem punktiem ir ļoti naivi. Bet mūsu grupa no ceļojuma vadītāja bija saņēmusi skopu karti ar atzīmētām viesnīcām un dažiem punktiem, kuriem pie tam nebija klāt pat tas, kur iet, ko darīt un kur sākt skaistumu meklēt. Zinu, ka dabas parkā nepietiek atrast objektu, ka ir jāmeklē arī taka, tās sākumpunkts, ilgums, grūtības pakāpe un auto novietošanas iespējas. Piekrītu, ka uztaisīt precīzu plānu citai grupai nevar, bet variantus A un B ar iespējām izvēlēties var gan. Jā, tas prasa darbu, bet kādam tas ir jādara. Laicīgi.
Mums paveicās, ka Jevgēņija uzņēmās sameklēt vēl kādas vietas un nedaudz precīzāku informāciju, lai vismaz kaut kā aizpildītu grupas vadītāja neesamību. Protams, ar to nepietika kvalitatīvam izpildījumam, bet tas bija labs un ļoti noderīgs sākums, kur sākt meklēt precīzāku info, lai saplānotu dienu un braucienus.
Sanāca tā, ka mēs nopirkām iespēju būt grupas vadītājiem. Protams, jaunajā Transilvānijas tūres aprakstā vairs nav minēts, ka brauciena cenā ietilpst vadītāja pakalpojumi. Ja vien mēs būtu iepriekš zinājuši, ka pērkam viesnīcas un busu bez plāna, tad varbūt vilšanās būtu mazāka. Varētu jau mēnesi, nedēļu vai vismaz dienu iepriekš mājās sameklēt vajadzīgo info, jo katru vakaru sēdēt vairākas stundas pie daļēji ejoša interneta, lai saplānotu, uz kurieni ir jābrauc (un nebraukātu liekus kilometrus, ko pa serpentīniem bija ļoti viegli izdarīt). Dažu stundu nakts miega ir daudz par maz, bet plānošana atņēma pārējo.
Protams, var jau pārmest Robertam, ka viņš nav bijis īsts grupas vadītājs, tomēr tas būtu pilnīgi nepamatoti šajā situācijā. Ja cilvēkam, kas nekad nav bijis kalnos, nav vadījis un plānojis šādas grupas, nav bijis Rumānijā iedod tikai pāris punktus un palaiž “improvizēt”, tad nevar gaidīt, ka pēkšņi šī pieredze un prasmes parādīsies. Pie tam ja vēl ir tik daudz un nogurdinošas šoferēšanas, no kā ir jāpaspēj izgulēties.
Piem., brauciens uz Sfinksu varēja būt lētāks un ātrāks, ja mēs būtu zinājuši ceļu. Nepārmetu Ženijai, ka viņa to nebija izdarījusi, jo zinu, ka šādas info atrašanai vajag ļoti daudz laika. Paldies par to, ka vispār atradi tik interesantu vietu! Nākamreiz zināsim labāk, ja būs nākamā reize.
Man patīk šādas lietas plānot, esmu to darījusi un labprāt daru, bet nevis tad, kad esmu nostādīta bezizejas stāvoklī.
No sarunām nopratu, ka arī otrai grupai vismaz tās dalībniekiem nav bijis skaidrs viņu plāns, bet tas lai paliek viņu pašu ziņā.
Ja mēs brauktu abi busi kopā, tad iedot otra busa šoferim karti tikai ar galvenajiem tikšanās punktiem būtu pieņemami, lai zinātu, kur braukt, ja sanāk atpalikt vai apmaldīties. Ja otrai grupai ir jāizbrauc savs maršruts, tas ir daudz, daudz par maz.
Protams, varējām un iespēju robežās arī improvizējām. Tomēr arī to ir vieglāk darīt, ja ceļo vienatnē, divatā vai ļoti mazā kompānijā ar līdzīgām interesēm. Diemžēl, šis nebija tas gadījums. Tas, ka intereses atšķiras, ir normāli, bet šoreiz bijām salikti kopā tādi cilvēki, kam vismaz dažos punktos šīs atšķirības būtiski traucē. To varēja novērst ar grupu sadalījumiem, vai vismaz nemētājoties ar tukšiem solījumiem pirms brauciena.
Otrkārt, improvizācija uz informācijas pamata ir daudz produktīvāka nekā informācijas vakuumā. Atkal no savas pieredzes varu teikt, ka ir viegli braukt uz dabas parku, kur jau ir atlasītas derīgās takas, un var brīvi izvēlēties pēc laikapstākļiem, noskaņojuma un vēlmēm, kuru šodien iet. Nav lieka stresa, šaubu par varēšanu vai par to, cik skaisti tur būs. Kā arī tad var improvizēt ar neparedzamām un nestandarta situācijām daudz labāk, nekā tad, ja jāimprovizē ir pilnīgi viss.
Pateikt, ka tur ir parks, kurā ir, ko darīt vismaz nedēļu, ir daudz par maz. Ja mēs brauktu uz nedēļu tieši uz to parku, tas varētu kalpot kā iedvesmojošs ievada teikums, bet ne tad, ja mums pašiem ierobežotās iespējās un laikā ir jāizdomā, ko tieši varam un gribam paspēt apskatīt. Plānojot savu braucienu pa Somijas dabas parkiem, es pavadīju nedēļas, atlasot labākās takas ar fotogrāfiskiem objektiem. Te mums tas viss bija jāizdara dažu miega stundu laikā.
Kāpēc, kāpēc nevarēja uzreiz pateikt, ka pašiem viss būs jāplāno? Kā var palaist grupu, neiedodot plānu, nenozīmējot atbildīgo vai nepārliecinoties par labām spējām visiem noimprovizēt? Ceļojumam ir jāgatavojas! Ja kādu interesētu, es varētu parādīt, kāds izskatījās mans ceļojuma plāns 10 dienu izbraucienam.
Grupu sadalījums
Iespējams, ka man nav nekas zināms par patiesajiem kritērijiem, pēc kuriem tika dalītas grupas. Varbūt tā tiešām bija mūzikas gaume, alkohola patēriņa spējas vai zvaigžņu stāvoklis. Tomēr šis sadalījums izdarīja lāča pakalpojumu. Jau sākumā bija zināms, ka es gribēšu kāpt. Varbūt vienīgā no mūsu grupas. Ja nē, tā jebkurā gadījumā būtu mazākā grupas daļa. Tomēr plānus tas čakarētu visai grupai. Acīmredzot, tas nebija pietiekami svarīgi. Septiņi cilvēki nakti negulēja, vakariņas neēda un pavadīja nakti braucienos tāpēc, ka viesnīca atradās tik tālu un grupas bija sadalītas tieši tā.
Kāpēc es kāpu?
Kāpēc es kāpu? Tāpēc, ka es gribēju. Man tas bija apsolīts vairākkārtīgi. Es braucu, lai vismaz kaut kur arī kāptu, nevis tikai fočētu no busiņa.
Mana vēlme ievērojami bojāja plānus pārējai grupai, par ko es dziļi atvainojos visu priekšā.
Kāpēc es neatteicos, lai arī uz to ļoti spieda visi apstākļi? Tāpēc ka es nevarēju.
Pirmkārt, tas būtu atteikties no tās daļas ceļojumā, kas man bija ļoti svarīga. Jau pirmajās dienās es apjautu, ka tā varētu būt vienīgā iespēja dabūt kaut daļiņu no gaidītā. Es nebūtu laimīga, bet, ja šis būtu bijis vienīgais iemesls, es būtu atteikusies par labu citu naktsmieram, jo celties pirms trijiem, lai trīs stundas brauktu uz tikšanos, ko pārējiem 7 nemaz nevajag, bija stulbi.
Otrkārt, ja es atteiktos, tas tikai raisītu runas par “ko tad viņa ņēmās, ka pati atsakās?” Nevienu pat neinteresētu, ka esmu atteikusies pārējo 7 cilvēku dēļ.
Treškārt, es nevarēju atteikties, jo biju “vainīga” pie plānu maiņas. Tās atkal būtu runas par “izbojāja mums plānus un pati tagad vairs nekāpj!” Bet par to tālāk.
Un ceturtkārt kā pats nesvarīgākais iemesls, tā bija vēlme pierādīt, ka lai arī atmesti neVIP grupā, mēs arī kaut ko varam. Es gribēju pārstāvēt savu grupu. Es cīnījos, es darīju, es pastāvēju par savu viedokli. Es ceru, ka lai arī negulējuši un noguruši, pārējie tomēr neviltoja smaidus, ko saņēmu atgriežoties no augšas. Un es vēlreiz jums visiem atvainojos par šo egoistisko vēlmi!
Kas notika kāpienā?
Kāpiens uz Rumānijas Karpatu augstāko virsotni Moldoveanu tika apsolīts visiem, kas to vēlētos. Vienatnē iet būtu pārāk bīstami, tāpēc tika organizēta abu grupu tikšanās, lai kāptu kopā. Jau sākumā bija zināms, ka no vienas grupas kāps vairāki, no otras viens vai daži. Kāpšana bija paredzēta 24. datumā, kad busiem būtu jāsatiekas pie Balea ezera, kur sākas taka uz Moldoveanu.
Tā kā nekāda detalizēta iepriekšplānošana nenotika, tad ar faktiem saskārāmies tad, kad sākām plānot pārbraucienus. Mūsu viesnīca no šī ezera atradās krietni tālāk nekā otrai grupai. Bijām jau iepazinušies ar Rumānijas ceļu īpatnībām, tāpēc google karšu solītajām 2h pierēķinājām klāt vismaz stundu rezerves (un pareizi darījām). Jau vairākas dienas pirms tam runāju ar grupas biedriem, ka tik garam kāpienam (14h) ir jāsākas ar saullēktu un jābeidzas saulrietā, tas nozīmētu, ka kāpt jāsāk būtu ap sešiem. Izteicu bažas par iespējami nenormāli agro celšanos. Vēlāk sazinoties ar otru grupu, tieši tāds sākuma laiks arī tika noteikts, kas nozīmēja, ka mūsu grupai bija jāizbrauc pirms trijiem, lai paspētu ierasties laikus. Lai arī tas bija nežēlīgi, no pārējiem saņēmu atbalstu un nospriedām, ka neesam vainīgi pie tāda viesnīcu un grupu plānojuma. Grupa tika iepazīstināta ar iespējamiem plāniem nākamajā rītā izbraukt tik agri, saņemot ne pārāk iepriecinātu reakciju, kas bija pilnīgi saprotami.
Sakarā ar vasaras sezonu un iespējamiem laikapstākļiem jau pirms kāpiena regulāri pārbaudīju meteo prognozes. Vētras laikā kalnos kāpt ir bīstami (tas ir viens no pirmajiem noteikumiem - ja tiek solīts zibens - nekāp!!!), bet par Moldoveanu taku ir ieteikts nekāpt arī lietū un vējā. Tas ir ne tikai tāpēc, ka slapjiem kāpt nav nekāda prieka, bet tāpēc, ka tas ir patiešām bīstami. Slapji akmeņi un zāle, stiprs vējš un tfu, tfu… zibens varētu beigties ar ievainojumiem vai pat nāvi.
Jau iepriekš tika norādīts - kalnos esam viens par visiem un visi par vienu. Katrs viens ir atbildīgs par pārējiem. Ja kaut kas notiktu, pārējiem būtu jānes, jāglābj, jāpalīdz. Tās nav tukšas runas, jo kalni paviršību un nevērīgu attieksmi nepieļauj. Tā kā es biju nolēmusi būt daļa no kalnu grupas, tāpēc arī mana atbildība bija visi pārējie.
Es pētīju prognozes. Tās mainījās un deva cerības, ka laiks būs labs kāpienam. Tomēr pēdējā dienā pārbaudot četru lielu, neatkarīgu meteo kantoru prognozes reģionam, tās visas uzrādīja lietu un Gismeteo arī iespējamu vētru. Atvēru zibens sekošanas portālu un pārliecinājos, ka vētru fronte atrodas mums neizdevīgā pozīcijā. Tas nozīmēja, ka šādā laikā kāpt augšā būtu pārāk riskanti. Protams, var uzskatīt, ka es pārspīlēju, tomēr, ja es, zinot riskus, nebrīdinātu pārējos, es būtu līdzatbildīga, ja notiktu negadījums. Zibens patiešām ir bīstams kalnos, un tas, ka daļai izdodas izdzīvot, ir veiksme, nevis likumsakarība. Tie ir spēki, ko neizaicina pat pieredzējuši kalnos kāpēji. Es negribēju būt atbildīga par vēl 5 cilvēku veselībām vai dzīvībām, bet tāda būtu, ja nebrīdinātu. Zibens nav jāpiedzīvo, lai zinātu, kā no tā izvairīties. Tieši otrādi. Tas nav jāpiedzīvo, jo zināji, kā izvairīties.
Runāju ar Robertu, izskaidrojot iespējamos riskus, tāpēc viņš sazinājās ar Mārtiņu par plāniem, lai mēs lieki neceltos tādā agrumā. Tika saņemta atbilde, ka tiekamies sešos pie ezera un kāpjam. Varbūt Mārtiņš bija pārbaudījis prognozes un viņam rādīja ko citu. Varbūt nebija. Varbūt viņš neuzskatīja, ka lietus ir pietiekams iemesls, lai mainītu plānus. Nezinu. Gribu cerēt, ka lēmums kāpt netika balstīts tikai uz ideju un datumu, nepārbaudot prognozes un riskus. Gribu cerēt, ka viņš neplānoja riskēt ar pārējiem cilvēkiem. Pat ja sava dzīvība un veselība nešķiet tā vērta, lai uzmanītos, un pat ja nav līguma par atbildību pret citiem, tomēr vismaz cilvēcīgai atbildībai ir jābūt. Nezinu…
Runāju vēlreiz ar Robertu un izteicu savas bažas, norādot, ka prognozes dienu vēlāk ir daudz labvēlīgākas šādam kāpienam. Tika vēlreiz sazvanīta otra grupa un plāni mainīti. Tas neatcēla agro celšanos, tomēr vismaz mazliet nomierināja sirdi, ka esmu darījusi visu iespējamo, lai novērstu nelaimi. Zinu, ka neviens to nenovērtēs, jo nekas tāds neatgadījās, tomēr vismaz pašai ir miers, ka izpildīju “viens par visiem - visi par vienu”. Un var jau būt, ka vētra nebūtu bijusi arī dienu iepriekš. Tomēr tad, kad bijām kalnos 24. datumā (kad oriģināli bija paredzēta kāpšana) tajā pašā Moldoveanu reģionā un atpakaļceļā dabūjām lietu, konstatējām, ka mākoņi bija atnākuši no Moldoveanu virsotnes puses. Un tad noplaiksnīja zibens...
Pašu sagatavošanos kāpienam arī ir grūti vērtēt kā atbildīgu un pārdomātu. Ja arī otrai grupai tika pastāstīts, ko darīt gadījumā, ja vētra tomēr sākas, tad mūsu grupa uz manu jautājumu “vai zināt, ko darīt?” nevarēja atbildēt, vismaz ne ar pareizas rīcības soļiem. Es to nevienam nepārmetu, jo tā nav ikdienas situācija. Tomēr būtu bijis prātīgi pirms kāpšanas rakstiski vai mutiski īsi izstāstīt, lai cilvēki neapjuktu. Nestāstīt jokus nopietnā balsī, jo tad, ja tiešām sāktos vētra, cilvēki varētu rīkoties pēc dzirdētā, neizvērtējot tam pamatojumu. Nogulties slapjos zābakos noteikti nav ieteiktais scenārijs vētras pārlaišanai. Es neuzskatu, ka esmu speciālists šajos jautājumos. Tieši tāpēc es pirms sava brauciena meklēju informāciju un vairākos dažādos kāpēju un nopietnu ceļotāju forumos atradu savstarpēji līdzīgus ieteikumus, kas arī sakrīt ar veselā saprāta ieteikto. Es tos izstāstīju savai grupai, apspriedām un izpildījām tad, kad mēs kalnos izdzirdējām pirmo pērkona grāvienu.
Īsumā: 1) Ja prognozē vētru - nekāpt! 2) Ja tomēr kāp, tinies, kad izdzirdi pirmo pērkona dārdu; 3) Ja tomēr nepaspēj nokāpt, kāp uz ieleju, pēc iespējas zemāk, ne tuvu pie ūdeņiem, lieliem akmeņiem un atsevišķiem kokiem; 3) Notupties, saraujies, minimizē kontaktu ar zemi, atrodies vismaz 100m viens no otra; 4) nepārvietojies, bet ja no tā izvairīties nevari, pārvietojies nelieliem solīšiem, lai izvairītos no elektrības atsitiena no zemes.
Arī par to, kas jāņem līdzi kāpienā, šķiet, dažiem informācijas nebija, bet to vēl varētu “norakstīt” uz neklausīšanos.
Satiekoties sešos pirms lielā pārgājiena, tika veikta neliela iepazīstināšana ar kāpienu. Mazliet izbrīnīja tas, ka otra grupa līdz pat tam brīdim nezināja, kas vēlas kāpt, bet tā īsti nav mana darīšana. Beigās tika noskaidroti pieci drosminieki. Runājot par maršrutu, neradās pārliecība, ka Mārtiņš bija informēts par takas raksturu un iespējām. Arī es uzķēros uz sludināto “just a hike” (tas nebija “just a hike”) tekstu, bet vismaz pārbaudīju takas maršrutu. Maps.me ļoti labi parāda ūdens ņemšanas vietas, bet pirmskāpiena sarunā izklausījās, ka pat tas nebija apskatīts (kaut gan tā kā mūsu grupai plāna punkti tika iedoti maps.me kā atzīmētas vietas, es izdarīju secinājumu, ka arī Mārtiņš lietoja šo karti). Informēju pārējos kāpējus, ka strautiņi ir, ezers arī ir un vajadzības gadījumā man ir līdzi filtrs.
Pārliecību par gatavību kalniem iedragāja arī neveiksmīgais gadījums kalnā. Lai nokļūtu uz vajadzīgās takas, kad bijām izvēlējušies citu, gājām pa zāli. Katram var gadīties paklupt vai paslīdēt. Šoreiz tas beidzās ar ievainojumu, tomēr nepatīkamākais notika pēc tam, kad grupas vadītājs prasīja vai kādam citam ir plāksteris. Es ļoti ceru, ka tas bija darīts tāpēc, lai ar asiņojošu pirkstu nevilktu ārā aptieciņu un nesmērētu savu somu, nevis tāpēc, ka pat tik elementārs drošības līdzeklis somā ielikts nebija. Es ļoti ceru…
Kāpiena sākums bija diezgan nepatīkams. Es varu saprast otras grupas aizvainojumu, kad manis dēļ ir mainīti viņu plāni. Es pat neņēmu ļaunā, ja neviens ar mani nevēlējās sasveicināties un runāties. Es censtos uztvert kā joku, kad pārējie izteica uzbraucošus komentārus par to, ka es ejot pārāk ātri. Bet bija brīdis, kad robežas tika pārkāptas.
Esterīt, draudzīgs ieteikums Tev uz priekšdienām: nākamreiz, kad gribi citus aprunāt aiz muguras, vispirms pārbaudi, vai Tavs teiktais ir patiesība, un pēc tam pārliecinies, vai Tu gadījumā neesi kalnos. Tur sasodīti tālu var visu dzirdēt! ;)
Kāpiena otra daļa bija pavisam savādāka. Kad man pievienojās Oksana un pēc tam Aleksandrs, turpinājām gājienu jau pavisam citā noskaņojumā. Šīs bija stundas, kad vējš aizpūta bažas, saule izkausēja rūgtumu un es uz brīdi varēju izbaudīt kalnus sākot no aitu ganāmpulkiem un beidzot ar ķēdēm. Tas bija burvīgi. Paldies jums par to!
Mēs nesasniedzām Moldoveanu. Tā kā bija noteikts atpakaļ griešanās laiks, tad palikām pusceļa virsotnē Mircii (arī virsotne M). Tas bija prātīgs lēmums, un esmu apmierināta ar to. Pēc sarunas ar vairākiem kāpējiem ar teltīm, sapratām, ka vairāk nespēsim izdarīt. Ja būtu sākuši kāpt sešos, negaidījusi visus, nefotografējuši, nekāpuši papildu virsotnē un zinājuši, kuru no alternatīvām takām izvēlēties ātrākam gājienam, varbūt būtu iespējams sasniegt arī Moldoveanu un atgriezties, bet tas būtu bijis traks un ļoti grūts gājiens. Ar savu dzīvību un veselību es nebiju gatava riskēt. Varbūt tieši tā nolēma arī otri trīs mūsu kopgrupas kāpēji, kas apmēram ¼ nolēma doties uz leju.
Nokāpjot lejā, tur, protams, gaidīja tikai otras grupas busiņš. Aizsūtīju ziņu Robertam, ka esmu lejā. Tika salīdzināti soļu skaitītāji, kas gan ir visai muļķīgi, jo atšķīrās iekārtas, kas tos skaitīja. 29k pret 33k otras grupas labā, tomēr vai salīdzināt downhill kāpienu ar augšā-lejā ir adekvāti, lai spriež katrs pats. Ne jau ar cipatiņiem mērīties braucām.
Otra grupa sakāpa busā un aizbrauca, atstājot mani stāvlaukumā gaidīt savu busiņu. Es ar to biju mierā, jo ja man atkal vajadzētu klausīties komentārus un aprunāšanu, es daudz labprātāk stundu paklīdu pa auksto stāvlaukumu viena. Sirdi sasildīja tumši zilais busiņš, kuram uz aizmugurējā vāka bija rakstīts “TeamR”. Man šāds kluss atbalsts bija patiešām savarīgs. Paldies, Robert! Tā bija īstā šī apzīmējuma nozīme, nevis Team1 vai Team2…
Kāpt vai nekāpt - tāds ir jautājums
Cilvēku vēlmes, intereses un spējas ir dažādas, tāpēc uzreiz vēlos norādīt, ka neuzskatu, ka citi ir sliktāki tikai tāpēc, ka nevar vai nevēlas kāpt kalnos. Tas ir pilnīgi saprotams, un tāpēc man patika doma par dalīšanos pa busiņiem pēc šīm vēlmēm un iespējām. Jau sākumā man bija bažas, kas apstiprinājās dienā, kad ar savu grupu pirmo reizi kāpām kalnos.
Aizbraucām uz dabas parku ar mērķi iziet vienu ne pārāk garu (4km vienā virzienā) taku kā iepazīšanos. Mērķis bija ūdenskritums, ja laiks to atļautu. Sākumā patērējām nedaudz laika, lai vispār saprastu, kur taka sākas (šo varēja novērst, ja būtu laicīgi zināms, ka mums pašiem jāmeklē un jāplāno viss). Tālāk taka lēzeni veda augšup un pēc tam kā gluds, iebraukāts celiņš turpinājās gandrīz horizontāli. Skati bija skaisti. Mēs četras no grupas aizgājām ātrāk ar domu iet līdz ūdenskritmam, pārējā grupa palika iepakaļ un baudīja kalnus pa savam.
Manas bažas sāka rasties brīdī, kad jau pie pirmajiem pacēlumiem katrs aiz līkuma ieraudzītais turpinājums uz augšu izsauca vaidus un komentārus par grūtībām. “Norakstīju” to uz iesākumu. Pārējo taku izgājām bez īpašām problēmām. Šķiet, meitenes bija apmierinātas. Tomēr tad, kad nokāpām pie busa, no dzirdētajām atsauksmēm es sapratu, ka kāpšanas vairs nebūs. Es vēlreiz atgādinu, ka nevainoju nevienu par to, ka nevēlas fiziski piepūlēties. Savādāk sadalītās grupās tas nebūtu problēma. Man tas bija signāls, ka Moldoveanu kāpiens palika kā vienīgā iespēja dabūt mazliet vairāk kalnu.
Busiņš un tusiņš
Brauciens bija paredzēts mikroautobusā 8 vai 9 cilvēku sastāvā. Mūsu grupā bijām 8, un kaut kādā ziņā paveicās, ka busiņam bija veselas 4 durvis. Līdz ar to šoferis un priekšā sēdētājs varēja izkāpt bez ierobežojumiem, un arī vidējā rinda varēja “izbirt no busa” uz abām pusēm. Aizmugurējā rinda bija nedaudz apdalīta, tomēr iespējas izkāpt bija. Teorētiski.
Es ļoti labi saprotu, ka ir ērtākas, gribētākas un patīkamākas vietas, un citas ne īpaši. Visi nevar sēdēt vislabākajās vietās. Sadalījums pa vietām veidojās pēc tā, cik agri kurš tika savākts un varēja izvēlēties no palikušajām vietām. Es biju ļoti cerējusi sēdēt pie durvīm. Protams, egoistiski, bet Tatru braucienā jau pierādīju, ka izkāpšu ātri un bieži, netraucēšu tikt laukā arī citiem. Protams, vietu pie durvīm es nedabūju. Tad, kad tiku pie iekāpšanas, vienīgais variants bija sēdēt aizmugurējā rindā vistālāk no durvīm. Protams, es nebiju priecīga, bet pieņēmu, ka viss būs labi. Kādam bija jāsēž vissliktākajā vietā, pret to neprotestēju. Līdz brīdim, kad atkal vīlos.
Veselais saprāts un fizikas likumi saka, ka kamēr nebūs izkāpuši tie, kas sēž pie durvīm, pārējie ārā netiks. Mēs šo faktu varējām pārbaudīt pēc pilnas programmas. Vidējā rinda šo problēmu “apgāja”, kāpjot ārā tikai pa vienām durvīm, bet pēdējai rindai izvēles nebija.
Jau atkal un atkal piedzīvoju situāciju, kad man blakus (“piekšā”, ja runājam attiecībā par izkāpšanas iespējām) sēdošie biedri dažreiz nekāpj ārā vispār un dažreiz to dara ļoti lēnām. Tad, ja pajautā un es pasaku, ka vēlos izkāpt, to dara ar smagām nopūtām, es sapratu, ka pat izmantot esošās iespējas fotografēt es īsti nevarēšu. Ja es no busa varu izkāpt pēdējā un man pirmajai jābūt atpakaļ iekšā, tad laiks, ko veltīt galvenajai brauciena aktivitātei ir labi, ja puse. Skatoties, ka ir grupas biedri, kas pat nevēlas no busa izkāpt un pacelt fotoaparātu, būtu tikai loģiski viņus nosēdināt tādā vietā, jo wifi (kur nu tas bija) darbojās arī tur.
Pēc sarunas ar Robertu, šī situācija daļēji tika atrisināta, samainoties vietām - es sēdēju aizmugurējās rindas durvju pusē un visur veicīgi kāpu ārā, lai netraucētu pārējiem. Protams, par to es sanēmu burkšķēšanu un nepatīkamus komentārus, jo neviens negribēja šķirties no ērtās pozīcijas. Tomēr es beidzot varēju fočēt vismaz kaut ko. Es darīju visu iespējamo, lai arī citiem tas nekā netraucētu.
Pēc 2 dienām un pirms kāpiena augšā atkal viss mainījās. Izrādījās, ka šai sēdvietai bija vēl kāds slēptais bonuss. Proti, tur varēja izstiept kājas. Es gan nesaprotu, kāpēc cilvēki piesakās braukt mikroautobusu tūrēs ar nakts braucieniem, ja zina, ka nespēs pagulēt ar salocītām kājām, bet tas lai paliek uz viņu pašu sirdsapziņas. Pirms izbraukšanas uz kalnu es saņēmu lūgumu mainīties atpakaļ. Pamatojums tam bija visai smieklīgs. Proti, dāma, kas prasīja mainīties, nevarot pagulēt, ja nevarot izstiept kājas, esot ievērojusi, ka es neesot stiepusi (man, protams, galaimo, ka mani kāds tik uzmanīgi vēro!) un vispār viņai būšot pēc tam jāstaigā (jā, protams, izkāpt un iekāpt busiņā, kas braucienā pa serpentīnu apstājas “kabatiņās”, ir daudz nopietnāka staigāšana par man paredzēto 14h kalnos, bet nu ja tā tiešām viņai ir tik smaga fiziskā slodze, tad ko es varu izdarīt?). Jutos vainīga par to, ka triecu visus augšā divos naktī, tāpēc negribīgi piekritu. Tas, protams, tika izmantots kā iemesls, lai uz visiem laikiem mani iebāztu atpakaļ busa dziļumos. Tieši tik pat “bērnišķīgi”, kā viņas viedoklis par manu vēlēšanos sēdēt pie durvīm. Labā ziņa bija tāda, ka vai nu sagadīšanās dēļ vai paši bija sapratuši, vai kāds pateicis, abi turpmāk mēģināja no busa izspiesties laicīgāk.
Busiņš, protams, nebija ideāls, ko būtu naivi gaidīt no nomas tehnikas. Tomēr, ja nav salabota jau vismaz gadu veca, zināma problēma, tas nekā nepalielina ērtības. Jau sākumā nedegošā lampa aizkavēja izbraukšanu par pusotru stundu. Ventilācija spēja darboties tikai kondicioniera vai ellīga karstuma režīmā (karstums nāca ārā tikai pa diviem caurumiem zem manas sēdvietas).
Busiņš ir busiņš. Viņš kratās. Viņš tiek bremzēts un gāzēts, stūre tiek grozīta. Rumānijas ceļi nebija ideāli. Mani tas īpaši netraucēja. Diez vai to varētu teikt visi, bet ne man spriest, vai cilvēkam, kas pārbraucienus busā nevar panest fiziski, ir jāpiesakās šāda veida ceļojumos un jātraucē pārējā grupa.
Maza grupa un mikroautobuss ir visai labi piemēroti, lai apstātos pa ceļam, ja ir ieraudzīts kaut kas fotografēšanas vērts. Piekrītu, ka tas ir labs veids, kā papildināt “ēdienkarti”. Protams, visiem intereses nebūs vienādas, arī šeit ir jāiziet uz kompromisiem. Arī man ne visas vietas šķita vienlīdz interesantas, bet tad, kad beidzot biju tikusi ārā, varēju atrast kaut ko arī sev interesantu nofočēt.
Nepatīkami tas kļuva brīdī, kad bijām apstājušies pie kādas baznīcas. Mani blakussēdētāji negribēja kāpt ārā, bet tā kā es tomēr vēlējos paskatīties, tomēr ar smagām nopūtām izkāpa un tāpat vien bez aparāta apskatīja baznīcu. Pēc tam bija komentārs par to, kāpēc mēs stājamies pie kaut kādas baznīcas, kas vispār neesot interesanta (viņiem kā ateistiem), bet neesot stājušies pie aizaugušiem kapiem, kas esot pamanīti un šķituši interesantāki (jāpiebilst, ja pamanīšanas brīdī neviens nebija prasījis busu apstādināt). Tā kā tas tika izteikts uzbraucoši aizvainojošā tonī, es atbildēju, ka intereses ir dažādas un tā nevajadzētu runāt. Uz ko saņēmu pretī tik pat aizvainotu tekstu, ka mēs neesot saskaņojuši intereses. Jā, protams, sapulce un interešu izteikšana mums nebija. Kam tas šķita svarīgi, brauciena gaitā bija savas vēlmes izteikuši priekšā sēdošajiem, lai tie varētu pameklēt vajadzīgās vietas. Tas arī tika darīts. Līdz ar to burkšķēt, ja paši neko nav “pieteikuši”, ir stulbi. Pēc tam tika vēlreiz atgādināts, ka jebkurš var bļaut “stop”, ja ir kaut kas fočējams, un iespēju robežās tiks atrasta tuvākā vieta, kur apstāties. Šī iespēja izmantota netika. Skatoties to visu no blakussēdētāja pozīcijām, es ļoti labi sapratu, kāpēc. Ja brauciena laikā tiek lasīta grāmata vai gulēts, tad ir visai grūti ieraudzīt kaut ko aiz loga interesantu. Šis nebija brauciens, kur priekšgalā sēdētu Latvijas zināmākais dabas fotogrāfs un nekļūdīgi izvēlētos labākos pieturas punktus. Šāda nepamatota burkšķēšana nekā nepalīdzēja celt grupas morāli.
Busiņa tonētie stikli un vidējā rindā sēdošās fotogrāfes vēlme no busa neizkāpt, bet visu bildēt caur atvērtām durvīm, nepalīdzēja. Proti, kad tika atbīdītas sānu durvis, lai šī dāma varētu fotografēt bez traucēkļiem, aizmugurē sēdošie dabūja “dubulto ND filtru” un pa logu gandrīz vispār neko vairs nevarēja redzēt. Protams, busa logu krāsu mēs izvēlēties nevarējām, bet mani pārsteidza šī egoistiskā vēlme un absolūtā nerēķināšanās ar citiem gurpas biedriem, regulāri atverot durvis pat uz ilgiem laika periodiem. Šāda rīcība būtu attaisnojama, ja dāma, kas tad varēja fotografēt bez traucēkļiem, radītu šedevrus, kas pārspētu mūsu visu pārējo “vārgos šļupstus”. Diemžēl, no iepriekšējā brauciena pieredzes ir zināms, ka līdz šedevriem neviens tā arī netika, jo bildes netika pat apskatītas, kur nu vēl apstrādātas, kādam parādītas vai publicētas. Tad pēc veselā saprāta un daudz maz cienot citus, būtu tikai pieklājīgi ļaut arī pārējiem kaut ko redzēt un varbūt nobildēt. Galu galā parādīta, publicēta bilde kalpo kā reklāma vai vismaz vairo skaisto šajā pasaulē, kamēr atmiņas kartē palikusi nedara īsti neko produktīvu.
Milzīgie attālumi, kas prasīja agri celties un daudz laika pavadīt braucot, pārbrauktā kilometrāža, neesošā informācija par ceļu nodokli arī lieliski parāda, cik rūpīga ir bijusi gatavošanās šim braucienam no organizatoru puses. Protams, ir neparedzamas lietas, bet ir lietas, ko pavisam noteikti varēja un vajadzēja laicīgi pārbaudīt un ierēķināt, lai nebūtu jāriskē ar likuma pārkāpšanu un nepatīkamām sekām.
Alkotūrisms
Atkal jau par to, ka intereses ir dažādas. Es nesaku, ka nedrīkst dzert. Es nesaku, ka nedrīkst braukt uz ārzemēm un dzert (kaut arī man šķiet, ka piedzerties lētāk un ērtāk var arī kaut kur tuvāk). No šī aspekta es priecājos, ka es nebiju otrā grupā, jo kā pēc atsauksmēm dzirdēju, tur alkohols ir ticis patērēts vēl lielākos apjomos. Protams, tā ir mana darīšana, ka man negaršo, nepatīk tā smaka un nepatīk dzēruši cilvēki.
Bet es tomēr uzskatu, ka ir jārespektē līdzbraucēji.
Viena lieta ir smaka, kas rodas, alkoholu atverot, patērējot un pēc tam. Ok, to var “norakstīt” uz manām personīgajām nepatikām, tomēr arī citas meitenes piekrita, ka tas galīgi nav forši. Busiņa ventilācijas dēļ aromātus baudīt sanāca tikai man, un varbūt tāpēc nekas lietas labā netika darīts, bet vismaz pārējiem tas braucienu nebojāja.
Otra lieta ir aiz sevis atstāt tukšās bundžas, kas turpina piesmirdināt salonu. Atstāt aiz sevis miskasti vispār ir pieauguša cilvēka necienīgi.
Tomēr “treškārt” īsti vairs nav norakstāms uz personīgām kaprīzēm. Bija zināms, ka būs nakts brauciens, un ļoti iespējams, ka būs vajadzīgs uz pāris stundām maiņas šoferis. Tas, kurš no mūsu grupas tāds varētu būt, vakarā ar savu dāmu apspriedās, ka konkrēta atbilde par vajadzēšanu dota neesot, tāpēc varot iedzert miegam. Iedzēra. Protams, pēc tam sēdās pie stūres. Es neesmu pētījusi un neskaitīju, cik stundas pagāja un kādi grādi kādos daudzumos tika dzerti. Var jau būt, ka nekas bīstams tur vairs nebija. Bet mani pārsteidza, kā pieaudzis cilvēks var būt tik bezatbildīgs, ka zinot, ka būs jāstūrē, iedzer. Miegam.
Sapņi, kas piepildās
Neparasts gadījums, kam gan nav sakara ar plānošanu un grupām, bija negadījums atceļā. Pēc diviem īpaši reālistiskiem sapņiem, kad busiņš avarē ((a)ar šofera pusi noskrien no ceļa vai (b)ietriecas sliedēs un iznākums ir letāls), saņemt triecienu nakts vidū uz ceļa ir mazliet baisi. Zilumi sadzīs, bleķus gan jau iztaisnos, tomēr sajūtu tas neuzlaboja.
Es salūzu
Pusceļā es salūzu. Es biju gatava meklēt autobusu vai vilcienu uz Bukaresti, pirkt avio biļeti un braukt mājās, lai tikai izvairītos no visiem absurdiem, kas viens pēc otra atklājās šajā braucienā. Arī tāpēc, lai atbrīvotu grupu no manis, jo es varēju traucēt plānus ar savu kāpšanu un varētu bojāt noskaņojumu.
Es jutos piekrāpta, apsmieta, bezpalīdzīga un apdraudēta.
Ar katru notikumu es redzēju, kā tas pakalpojums, kas tika reklamēts un solīts, pārvēršas par kaut ko pilnīgi pretēju. Kā tiek sagrautas arī citu grupas biedru cerības.
Es jutos apsmieta, kad viss, ko es saņemu no organizatora, ir netieša, izsmejoša uzruna uzvārdā. Kad tieku pārmesta citā grupā pat bez sarunāšanas vai informācijas. Kad jāklausās aizmugurēja aprunāšana.
Es jutos bezpalīdzīga. Es centos palīdzēt ar plānošanu, sēdēju kartēs un internetā, lai atrastu labāko, dalījos ar pieredzi, bet es nevarēju izlabot to, ko vajadzēja labot mēnesi, nedēļu vai vismaz dienu pirms brauciena.
Es jutos apdraudēta un jutos atbildīga, ka tiek apdraudēta arī grupa. Garie pārbraucieni bez atpūtām. Alkohola lietošana. Instruktāžu neesamība par kalniem, drošu iešanu, negaisu. Iešana kalnos bīstamos apstākļos.
Noskaņojums grupā bieži vien noslīdēja zem nulles, jo domāju, ka visi saprata, ka nav ne plāna, ne palīdzības. Katram varbūt iemesli bija savi, bet no sarunām nebija grūti noprast, ka šis arī viņiem nav labākais brauciens ever.
Pēc sarunas ar Robertu gan piekritu mājās nebraukt. Daļu jautājumu mēģinājām risināt, daļu sapratām, ka domājam līdzīgi. Nezinu, vai būtu bijis labāk, ja es būtu aizbraukusi. Šis teksts gan noteikti tad būtu bijis īsāks, jo tālākās nedienas es varētu “pierakstīt” tikai sev.
Brauciena laikā neviens neinteresējās, kā mums iet un vai tiekam galā. Mums bija grūti, brīžam nolaidās rokas. Mēs darījām, ko varējām, lai vispār kaut ko redzētu. Jā, mēs publicējām bildes, jo neatmetām visas cerības un nesēdējām visu dienu viesnīcā. Meklējām skatus un kadrus. Un tomēr nepamet sajūta, ka tas viss varēja būt daudz, daudz, daudz labāk, krāšņāk, iespaidīgāk, patīkamāk un veiksmīgāk. Jā, mēs esam dzīvi, mums ir pieredze, mēs esam bijuši Rumānijā un esam kaut ko nofočējuši. Vai esam apmierināti ar braucienu - to lai atbild katrs pats.
Es varētu neko nerakstīt, norīt krupi un dzīvot tālāk, bet tad iespēja, ka kaut kas varētu mainīties uz labo pusi būtu vēl mazāka. Štrunts par mani, es atradīšu iespējas ceļot un fotografēt arī savādāk, bet es tomēr gribētu, lai tiem, kas uz fototurisms.lv skatās ar cerībām, tās netiktu pieviltas.
Es fotografēju, cik varēju, bet nevaru aizmirst, ar kādu rūgtumu nāca katra bilde. Bildes būs, es ceru, ka arī citiem, stāsti arī būs. Diemžēl, ne visi rožaini.
Protams, bija arī jauki brīži. Stundas kalnu virsotnēs, satiktais izsalkušais ungāru tūrists un neatlaidīgais stopētājs. Burvīgais ungāru prāmis. Skaistā un iespaidīgā daba, neparastie ciemati, pilsētas, kultūra un cilvēki. Serpentīni un meži. TeamR atbalsts. Sarunas un brokastis. Rumānija noteikti ir zeme, kurā atgriezties, tikai nākamreiz jau pavisam citā kvalitātē.
Visu cieņu un milzīgs paldies Robertam par izturību, pacietību, sapratni un morālo atbalstu. Es zinu, ka Tu darīji ļoti daudz, un neko nepārmetu.
Liels paldies Jevgēņijai par gatavošanos un navigēšanu. Zinu un novērtēju, cik lielu darbu Tu ieguldīji!
Paldies grupai par iecietību un kompāniju.
Paldies arī dažiem elementiem par to, ka neļāvāt ne brīdi aizmirst, kādā pakaļā esam, un zaudēt modrību.
Liels paldies atbalsta grupai mājās par regulāru prognožu čekošanu, uzmundrinošiem komentāriem brīžos, kad man bija piekļuve wifi, un atbalstu tad, kad man savu spēku pietrūka.
Liels paldies Oksanai un Aleksandram par kāpienu virsotnē M. Jūs ne tikai darījāt šo pasākumu iespējamu, jo viena es nedrīkstētu iet, bet arī patīkamu, ļaujot uz pāris stundām atslēgties no rūgtuma un baudīt kalnus, sauli un vēju.
Un savā ziņā paldies arī Mārtiņam, kas parādīja, kādos braucienos piedalīties es nevēlos. Diemžēl.
Ceru, ka citiem rūgtuma bija mazāk, ka turpmākie braucieni būs drošāki, produktīvāki un baudāmāki visiem dalībniekiem un ka pasaule kļūs labāka un skaistāka!
