Nolēmu iepazīties ar tik fenomenāli slaveno "Fifty shades of Gray" un nespēju saprast, kā pēc kaut kā tāda roka varētu slīdēt kājstarpes virzienā, ja man tā drīzāk ceļas pie sejas, lai izpildītu slaveno "facepalm" žestu. Tā ir nevis pornogrāfiska literatūra, bet literatūras pornogrāfija, jo vēl vairāk izvarot tos kokus, kas, neko ļaunu nenojauzdami, ir ļāvušies nocirsties, lai ziedotu savu miesu šīm prastajām lappusēm, nemaz nevar. Pat ja tā tiek pozicionēta kā fantāzija, vai tad tai nevajadzētu būt uzrakstītai košāk, krāsaināk un izklaidējošāk par ikdienu?
Tomēr nespēju nociesties nepiesmējusi šo popkultūras ikonu!
(fanfika fanfiks, neuztvert nopietni)
~ 13. nodaļa ~
Kristaps man atbrauca pretī ar savu jauno Vespu. Jau tikko iznākusi no kāpņutelpas, es pamanīju viņa stāvu, izklaidīgi atspiedušos pret rollera stūri. Viņš izskatījās kā Apolons, kā Dāvids, kā skaistākā skulptūra un reizē dievība. Sūnzaļā, adītā veste lieliski izcēla viņa slaido augumu, bet ciešā piegriezuma krekls to nosedza. Es zināju, ka bez krekla viņš izskatīsies pārāk labi, un es gribēšu viņu dabūt tūlīt un tepat. Mani ceļgali kļuva ļengani, mērojot ceļu viņam pretim. Gaišās džinsas un beznosaukuma kedas lieliski papildināja viņa fantastisko tēlu, bet tumšie briļļu rāmji iezīmēja zeltaini medaino, vērtējošo acu skatienu.
"Sīles jaunkundz?" Kristaps mani galanti uzrunāja, pasniegdams pretī roku. "Jūs izskatāties fantastiski," viņš novērtēja, silti brūnajam skatienam aizkavējoties pie Kates aizdotās puķainās keitas. Es nedaudz nosarku, jo patiesi nebiju centusies izskatīties fantastiski. Drīzāk lietišķi. Bet mana gaumes izjūta, šķiet, bija izspēlējusi kādu joku.
Kristaps pasniedza man ķiveri un pēc tam palīdzēja uzsēsties uz Vespas. Viņš ieņēma savu vietu, satvēra manas rokas un aplika sev ap vidu. Mani pirksti juta viņa muskuļus pat cauri vestei un kreklam. Kristaps iedarbināja rolleri un strauji uzņēma ātrumu.
***
"Tev ir jādzer, Aina," viņš spītīgi norādīja, pabīdīdams krūzīti manā virzienā. Kristapa parasti silti brūnās acis šobrīd šķita esam gandrīz saltas.
"Es vairs negribu," es atbildēju, neveltīdama tējas tasei nekādu uzmanību. Manas domas kavējās pie līguma.
"Tu saproti, ka tas nav legāli izpildāms?" es viņam norādīju.
"Protams, Sīles jaunkundz," viņš atlaidās no tējas krūzītes bīdīšanas, un skatiens turpināja mani caururbjoši vērot. "Bet jautājums nav par likumiem un parakstiem, bet gan par uzticēšanos. Vai tu man uzticies, Aina?" viņš jautāja.
Ak, tad par uzticēšanos! Kāda mana daļa gribēja atbildēt — jā, es tev uzticos.
"Jā," es atbildēju, pavilkdama tasīti aiz osiņas uz savu pusi.
"Laba meitene, Sīles jaunkundz," viņš atzinīgi pasmaidīja, vērodams, kā es lēnām paceļu krūzīti pie lūpām un iedzeru mazu malciņu karstās tējas. Tā smaržoja reibinoši. Atceroties, kā spēja reibināt viņa skūpsti, es sajutu karstumu ielīstam pavēderē, mani augšstibi saspringa.
"Vēja jaunskungs," es tik pat formāli atbildēju, slēpjot nosarkušos vaigus aiz plaukstas, kas man pie deguna turēja smaržīgo tējas krūzi.
"Tu zini, ka vari man uzticēties, es tev nedarīšu pāri," Kristaps atgādināja, pārsēzdamies vienu spilvenu tuvāk man. Tagad, apskatīts profilā, viņš izskatījās vienkārši pasakaini. Hipsterīgi paspūrušie mati, taisnā deguna līnija, kas balstīja tumšo briļļu rāmi, izteiktā zoda līnija... Skatiens kavējās, neskatoties uz to, ka viņa maigi brūnās acis nevarēja redzēt. Šķita, ka viņš par kaut ko domā. Vai tiešām viņš apsvēra kompromisus līguma punktiem, ko es biju viņam iesniegusi e-pastā?
"Tu zini, ka es tev varētu likt tagad gribēt parakstīt līgumu," viņš pēkšņi pagriezās pret mani un pieliecās pavisam tuvu. Krūzīte ar tēju sastinga manās rokās. Slāpes, nekad nebijušas, pazuda pavisam. Es jutu viņa silto elpu sev pie vaiga, bet acis tumšas tējas krāsā joprojām izaicinoši vērās tieši man sejā. Kristapa roka pasniedzās un nogūla uz mana augšstilba, liekot maniem muskuļiem saspringt.
"Vēja jaunskungs," es vārgi iebildu, kaut gan labi zināju, ka es kūstu zem viņa pieskārieniem. Viņš šķita apņēmības pilns man pierādīt, ka es viņu gribu, kaut arī es to jau labi apzinājos. Kristapa roka slīdēja augšup. Es jutu, kā manos vaigos atkal iedegas sārtums. Tējnīca pēkšņi šķita tik karsta.
"Neturi tā," viņš norādīja uz manu atšauto mazo pirkstiņu, rokai joprojām turot tējas tasīti. "Tu zini, ko tas man liek gribēt ar tevi izdarīt," viņa balss bija zema un piesātināta, vārdiem izskanot gluži tuvu man ausij. Kā karote medus, kas sasilusi tējas tvaikos, un tūlīt tiks iemaisīta karstajā dzērienā. Es nolaidu tasīti uz galdiņa un savilku pirkstus dūrē, jo labi zināju, uz ko viņš atsaucas.
Vai tiešām Kristaps mani gribēja iegūt tepat, publiskā tējnīcā? Pārliecināt, ka es bez viņa nevaru, ka man pašai vajag šo līgumu? Bet viņš neapstājās. Es jutu, kā viņa lūpas pieskaras manam vaigam, tad ausij, bet roka ciešāk satvēra mana augšstilba iekšpusi, liekot manam augumam notrīsēt.
"Atbrīvojies, Aina," viņš čukstēja, bet mani muskuļi vēl vairāk saspringa no domas vien, ka Kristaps Vējš mani grib. Mani, Ainu Sīli, tepat uz vietas, ar vai bez līguma.
Viņa roka turpināja slīdēt gar manu augšstilbu, paceļot kleitiņas malu arvien augstāk, kamēr otra sagrāba manus matus, liekot sejai pavērsties tieši pret viņējo. Kristapa lūpas cieši piekļāvās manām. Es jutu, ka nespēju paelpot, un tomēr vairāk par elpu es gribēju viņu, viņa lūpas, viņa mēli, kas nekaunīgi iekaroja manu muti. Viņa slaidajiem pirkstiem aizslīdot aiz manu biksīšu malas, es manīju, kā viņa skūpsts uz mirkli sastingst.
"Jau tik gatava?" viņš žūžoja man pie vaiga, bet viņa pirksti slīdēja tālāk. Karstums nepameta manus vaigus un arvien spēcīgāk iesvēlās kājstarpē.
"Tu zini, ka tēju neaplej ar verdošu ūdeni," viņš maigā balsī norādīja, it kā ķircinādams mani. "Verdošs ūdens to applaucē," viņa pirksti piespiedās visjutīgākajā vietā. "Un no izplaucētas tējas nav nekādas baudas," viņš speciāli stiepa vārdus, apļodams savus pirkstus, labi apzinādamies, ko tas nodara manam ķermenim.
"Kristap," pār manām lūpām nāca baudas nopūta kā lūgums turpināt. "Es gribu. Tagad!" mana balss bija iekarsusi, pat pārāk nepacietīga. Es nespēju ilgāk gaidīt. Es jutu, kā viņa pirksti ieslīd manī un lēnām, it kā izmaisot cukuru tējā, uzsāk maigu masāžu. Karsts, salds vilnis pārņēma manu augumu, kā tumša, stipra zāļu tēja. Šķita, ka es kā garaiņi spētu pacelties līdz pat tējnīcas griestiem. Bet Kristaps neapstājās. Viņš ļoti labi prata gatavot un ne tikai tēju. Mani pirksti iegrābās spilvenos, mugura izliecās, bet matus joprojām cieši turēja Kristapa roka. Es jutu, ka es vairs nevaldu pār savu ķermeni, es biju padevīga, piekrītoša un izkususi viņa stiprajā un prasmīgajā tvērienā. Dari ar mani visu, ko vēlies, es spēju domās izdvest, bet pār manām lūpām plūda karsta elpa. Kā tējas lapas, aplietas ar karstu ūdeni, mans augums atbrīvojās un vijās viņa rokās, kļūstot maigākam un atdodot savu būtību viņam.
"Jūs esat ļoti pakļāvīga, Sīles jaunkundz," viņš atzinīgi novērtēja. Es knapi spēju sadzirdēt, ko viņš saka, jo manu ķermeni joprojām plosīja baudas viļņi.
"Tas nebija godīgi," es vārgi nomurmināju, cenzdamās savākties. Viņa roka bija pametusi manu kājstarpi, un arī skūpsts bija beidzies, atstājot saldu, aromātisku pēcgaršu. "Jūs izmantojat slepenos ieročus," es lēnām pasniedzos pēc tējas tasītes. Mana roka nedaudz drebēja. Un tikai tad, kad es sajutu Kristapa dedzinošo skatienu ar pacelto uzaci, es sapratu, ka atkal esmu izslējusi mazo pirkstiņu. Sasodīts!
"Man ir jābrauc mājās, jāsagatavojas rītdienas žetonvakara runai," es iebildu, novērsdama savas acis no viņējām. Man bija jāpārtauc šis skatiens, šī tējas dzeršana un jādodas prom, pirms vēl viņš bija panācis, ka es parakstu līgumu. Pārāk daudz kas bija pārdomājams. Vai es viņam uzticējos? Jā, es, Aina Sīle, uzticējos Kristapam Vējam, bet es neuzticējos sev. Vai šādā stāvoklī es spēju pieņemt lēmumu, kas varēja mani vēlāk emocionāli pārāk spēcīgi ietekmēt?
Es gribēju vairāk, bet tas, ko Kristaps man piedāvāja, bija trīs mēnešu līgums viņa moku istabā kā padevīgai izpildītājai. Tas ir tavā labā, lai tu saprastu, ko vēlies, Aina, man galvā izskanēja viņa teiktais. Kā tad! Piecpadsmit meitenes jau bija bijušas manā vietā, katru nedēļas nogali pakļaudamās viņa prasībai siet zāļu tēju un ārstniecības augu buntes, slotiņas un pakārt tās saitēs pie griestiem tumšajā savādajiem rīkiem pilnajā otrā stāva istabā. Trīs mēnešus! Tā ir visa vasaras sezona, es pie sevis nobolīju acis. Pie tam legāli viņš nevarēja mani pieņemt darbā. Un tomēr tas būtu darbs. Balstīts uz uzticību. Vai es tam biju gatava?
"Man ir daudz ko pārdomāt," es nomurmināju kā atbildi viņa jautājošajam skatienam un piecēlos, sakārtodama kleitas apakšmalu. "Es aizbraukšu mājās ar tramvaju."
"Aina, es tevi varu aizvest," viņš gādīgi piedāvāja, pasniegdamas manu jaku un aplikdams to man ap pleciem. Kā toreiz, pirmoreiz, kad tikāmies. Es papurināju galvu. Nē, pārāk ilgi viņa sabiedrībā es nedrīkstēju uzturēties, ja gribēju apsvērt līguma punktus ar vēsu prātu. Trīs mēnešus būt padevīgai kalponei, izpildīt visas iegribas, kad, kur un kā vien viņš vēlas... Man par to bija jāpadomā.
(fanfika fanfiks, neuztvert nopietni)~ 13. nodaļa ~Kristaps man atbrauca pretī ar savu jauno Vespu. Jau tikko iznākusi no kāpņutelpas, es pamanīju viņa stāvu, izklaidīgi atspiedušos pret rollera stūri. Viņš izskatījās kā Apolons, kā Dāvids, kā skaistākā skulptūra un reizē dievība. Sūnzaļā, adītā veste lieliski izcēla viņa slaido augumu, bet ciešā piegriezuma krekls to nosedza. Es zināju, ka bez krekla viņš izskatīsies pārāk labi, un es gribēšu viņu dabūt tūlīt un tepat. Mani ceļgali kļuva ļengani, mērojot ceļu viņam pretim. Gaišās džinsas un beznosaukuma kedas lieliski papildināja viņa fantastisko tēlu, bet tumšie briļļu rāmji iezīmēja zeltaini medaino, vērtējošo acu skatienu."Sīles jaunkundz?" Kristaps mani galanti uzrunāja, pasniegdams pretī roku. "Jūs izskatāties fantastiski," viņš novērtēja, silti brūnajam skatienam aizkavējoties pie Kates aizdotās puķainās keitas. Es nedaudz nosarku, jo patiesi nebiju centusies izskatīties fantastiski. Drīzāk lietišķi. Bet mana gaumes izjūta, šķiet, bija izspēlējusi kādu joku.Kristaps pasniedza man ķiveri un pēc tam palīdzēja uzsēsties uz Vespas. Viņš ieņēma savu vietu, satvēra manas rokas un aplika sev ap vidu. Mani pirksti juta viņa muskuļus pat cauri vestei un kreklam. Kristaps iedarbināja rolleri un strauji uzņēma ātrumu.***"Tev ir jādzer, Aina," viņš spītīgi norādīja, pabīdīdams krūzīti manā virzienā. Kristapa parasti silti brūnās acis šobrīd šķita esam gandrīz saltas."Es vairs negribu," es atbildēju, neveltīdama tējas tasei nekādu uzmanību. Manas domas kavējās pie līguma."Tu saproti, ka tas nav legāli izpildāms?" es viņam norādīju."Protams, Sīles jaunkundz," viņš atlaidās no tējas krūzītes bīdīšanas, un skatiens turpināja mani caururbjoši vērot. "Bet jautājums nav par likumiem un parakstiem, bet gan par uzticēšanos. Vai tu man uzticies, Aina?" viņš jautāja.Ak, tad par uzticēšanos! Kāda mana daļa gribēja atbildēt — jā, es tev uzticos."Jā," es atbildēju, pavilkdama tasīti aiz osiņas uz savu pusi."Laba meitene, Sīles jaunkundz," viņš atzinīgi pasmaidīja, vērodams, kā es lēnām paceļu krūzīti pie lūpām un iedzeru mazu malciņu karstās tējas. Tā smaržoja reibinoši. Atceroties, kā spēja reibināt viņa skūpsti, es sajutu karstumu ielīstam pavēderē, mani augšstibi saspringa."Vēja jaunskungs," es tik pat formāli atbildēju, slēpjot nosarkušos vaigus aiz plaukstas, kas man pie deguna turēja smaržīgo tējas krūzi."Tu zini, ka vari man uzticēties, es tev nedarīšu pāri," Kristaps atgādināja, pārsēzdamies vienu spilvenu tuvāk man. Tagad, apskatīts profilā, viņš izskatījās vienkārši pasakaini. Hipsterīgi paspūrušie mati, taisnā deguna līnija, kas balstīja tumšo briļļu rāmi, izteiktā zoda līnija... Skatiens kavējās, neskatoties uz to, ka viņa maigi brūnās acis nevarēja redzēt. Šķita, ka viņš par kaut ko domā. Vai tiešām viņš apsvēra kompromisus līguma punktiem, ko es biju viņam iesniegusi e-pastā?"Tu zini, ka es tev varētu likt tagad gribēt parakstīt līgumu," viņš pēkšņi pagriezās pret mani un pieliecās pavisam tuvu. Krūzīte ar tēju sastinga manās rokās. Slāpes, nekad nebijušas, pazuda pavisam. Es jutu viņa silto elpu sev pie vaiga, bet acis tumšas tējas krāsā joprojām izaicinoši vērās tieši man sejā. Kristapa roka pasniedzās un nogūla uz mana augšstilba, liekot maniem muskuļiem saspringt."Vēja jaunskungs," es vārgi iebildu, kaut gan labi zināju, ka es kūstu zem viņa pieskārieniem. Viņš šķita apņēmības pilns man pierādīt, ka es viņu gribu, kaut arī es to jau labi apzinājos. Kristapa roka slīdēja augšup. Es jutu, kā manos vaigos atkal iedegas sārtums. Tējnīca pēkšņi šķita tik karsta."Neturi tā," viņš norādīja uz manu atšauto mazo pirkstiņu, rokai joprojām turot tējas tasīti. "Tu zini, ko tas man liek gribēt ar tevi izdarīt," viņa balss bija zema un piesātināta, vārdiem izskanot gluži tuvu man ausij. Kā karote medus, kas sasilusi tējas tvaikos, un tūlīt tiks iemaisīta karstajā dzērienā. Es nolaidu tasīti uz galdiņa un savilku pirkstus dūrē, jo labi zināju, uz ko viņš atsaucas.Vai tiešām Kristaps mani gribēja iegūt tepat, publiskā tējnīcā? Pārliecināt, ka es bez viņa nevaru, ka man pašai vajag šo līgumu? Bet viņš neapstājās. Es jutu, kā viņa lūpas pieskaras manam vaigam, tad ausij, bet roka ciešāk satvēra mana augšstilba iekšpusi, liekot manam augumam notrīsēt."Atbrīvojies, Aina," viņš čukstēja, bet mani muskuļi vēl vairāk saspringa no domas vien, ka Kristaps Vējš mani grib. Mani, Ainu Sīli, tepat uz vietas, ar vai bez līguma.Viņa roka turpināja slīdēt gar manu augšstilbu, paceļot kleitiņas malu arvien augstāk, kamēr otra sagrāba manus matus, liekot sejai pavērsties tieši pret viņējo. Kristapa lūpas cieši piekļāvās manām. Es jutu, ka nespēju paelpot, un tomēr vairāk par elpu es gribēju viņu, viņa lūpas, viņa mēli, kas nekaunīgi iekaroja manu muti. Viņa slaidajiem pirkstiem aizslīdot aiz manu biksīšu malas, es manīju, kā viņa skūpsts uz mirkli sastingst."Jau tik gatava?" viņš žūžoja man pie vaiga, bet viņa pirksti slīdēja tālāk. Karstums nepameta manus vaigus un arvien spēcīgāk iesvēlās kājstarpē."Tu zini, ka tēju neaplej ar verdošu ūdeni," viņš maigā balsī norādīja, it kā ķircinādams mani. "Verdošs ūdens to applaucē," viņa pirksti piespiedās visjutīgākajā vietā. "Un no izplaucētas tējas nav nekādas baudas," viņš speciāli stiepa vārdus, apļodams savus pirkstus, labi apzinādamies, ko tas nodara manam ķermenim."Kristap," pār manām lūpām nāca baudas nopūta kā lūgums turpināt. "Es gribu. Tagad!" mana balss bija iekarsusi, pat pārāk nepacietīga. Es nespēju ilgāk gaidīt. Es jutu, kā viņa pirksti ieslīd manī un lēnām, it kā izmaisot cukuru tējā, uzsāk maigu masāžu. Karsts, salds vilnis pārņēma manu augumu, kā tumša, stipra zāļu tēja. Šķita, ka es kā garaiņi spētu pacelties līdz pat tējnīcas griestiem. Bet Kristaps neapstājās. Viņš ļoti labi prata gatavot un ne tikai tēju. Mani pirksti iegrābās spilvenos, mugura izliecās, bet matus joprojām cieši turēja Kristapa roka. Es jutu, ka es vairs nevaldu pār savu ķermeni, es biju padevīga, piekrītoša un izkususi viņa stiprajā un prasmīgajā tvērienā. Dari ar mani visu, ko vēlies, es spēju domās izdvest, bet pār manām lūpām plūda karsta elpa. Kā tējas lapas, aplietas ar karstu ūdeni, mans augums atbrīvojās un vijās viņa rokās, kļūstot maigākam un atdodot savu būtību viņam."Jūs esat ļoti pakļāvīga, Sīles jaunkundz," viņš atzinīgi novērtēja. Es knapi spēju sadzirdēt, ko viņš saka, jo manu ķermeni joprojām plosīja baudas viļņi."Tas nebija godīgi," es vārgi nomurmināju, cenzdamās savākties. Viņa roka bija pametusi manu kājstarpi, un arī skūpsts bija beidzies, atstājot saldu, aromātisku pēcgaršu. "Jūs izmantojat slepenos ieročus," es lēnām pasniedzos pēc tējas tasītes. Mana roka nedaudz drebēja. Un tikai tad, kad es sajutu Kristapa dedzinošo skatienu ar pacelto uzaci, es sapratu, ka atkal esmu izslējusi mazo pirkstiņu. Sasodīts!"Man ir jābrauc mājās, jāsagatavojas rītdienas žetonvakara runai," es iebildu, novērsdama savas acis no viņējām. Man bija jāpārtauc šis skatiens, šī tējas dzeršana un jādodas prom, pirms vēl viņš bija panācis, ka es parakstu līgumu. Pārāk daudz kas bija pārdomājams. Vai es viņam uzticējos? Jā, es, Aina Sīle, uzticējos Kristapam Vējam, bet es neuzticējos sev. Vai šādā stāvoklī es spēju pieņemt lēmumu, kas varēja mani vēlāk emocionāli pārāk spēcīgi ietekmēt? Es gribēju vairāk, bet tas, ko Kristaps man piedāvāja, bija trīs mēnešu līgums viņa moku istabā kā padevīgai izpildītājai. Tas ir tavā labā, lai tu saprastu, ko vēlies, Aina, man galvā izskanēja viņa teiktais. Kā tad! Piecpadsmit meitenes jau bija bijušas manā vietā, katru nedēļas nogali pakļaudamās viņa prasībai siet zāļu tēju un ārstniecības augu buntes, slotiņas un pakārt tās saitēs pie griestiem tumšajā savādajiem rīkiem pilnajā otrā stāva istabā. Trīs mēnešus! Tā ir visa vasaras sezona, es pie sevis nobolīju acis. Pie tam legāli viņš nevarēja mani pieņemt darbā. Un tomēr tas būtu darbs. Balstīts uz uzticību. Vai es tam biju gatava?"Man ir daudz ko pārdomāt," es nomurmināju kā atbildi viņa jautājošajam skatienam un piecēlos, sakārtodama kleitas apakšmalu. "Es aizbraukšu mājās ar tramvaju.""Aina, es tevi varu aizvest," viņš gādīgi piedāvāja, pasniegdamas manu jaku un aplikdams to man ap pleciem. Kā toreiz, pirmoreiz, kad tikāmies. Es papurināju galvu. Nē, pārāk ilgi viņa sabiedrībā es nedrīkstēju uzturēties, ja gribēju apsvērt līguma punktus ar vēsu prātu. Trīs mēnešus būt padevīgai kalponei, izpildīt visas iegribas, kad, kur un kā vien viņš vēlas... Man par to bija jāpadomā.