Es iepostēju tāpēc, ka principā es domāju, ka tava attieksme nav pareiza. Var jau emocionāli saprast, bet realitātē šī tante, iespējams, kādreiz gribēja iemācīties latviešu valodu. Kad viņai tas tik viegli nesanāca vai viņa saskārās ar vairākiem aplauzieniem, tad viņa ieņēma šādu pozu – ja nav, tad nevajag. Bet tā vietā lai latvieši viņus iedrošinātu tomēr runāt un mācīties un atbalstītu, pretī tiek likti tikai uzbraucieni.

Es saprotu, ka situācijā nav tava vaina, tomēr ir vērts padomāt. Esmu runājis Latvijā ar krieviem, kas it kā prot latviski, bet ikdienā nerunā. Es ar viņiem gāju uz kafejnīcu un teicu šim krievam, tu tagad pasūti latviski. Un cilvēks to arī izdarīja (ar zināmām kļūdām, bet saprotami), bet tai pašā laikā es jutu, ka viņš jūtas ārkārtīgi nedroši, un patiesi kaunas no savas sliktās valodas. Un tas parāda visu problēmas sakni. Tā vietā, lai latvieši vairāk iedrošinātu un apsveiktu jebkurus šādus mēģinājumus (kā to parasti dara angļi), mēs kolektīvi nozākājam un izsmejam šādas kļūdas par visām valodām – maisiņš vajag, vai nothing special...

Mēs gribam piespiest krievus runāt latviski, nevis iedrošināt un ar smaidu paciest viņu kļūdas.

Lai saprastu to, cik emocionāli cilvēki uztver savu valodu neprasmi, tepat cibā snorke stāstīja, kā viņa apraudājās, kad nevarēja autoservisā itāliski pateikt sajūgs. Bet snorke pat puslīdz labi runā itāliski, viņa ir zinātniece, un savas traumas viņa ārstē ar vairāku psihoterapeitu palīdzību. Vairums cilvēku ir daudz vienkāršāki, un viņiem ir daudz daudz grūtāk.

(Reply to this) (Parent)