The best quote I've ever read that gave me a small glimpse into the mind of someone who was thinking of suicide was written by David Foster Wallace. - http://en.wikiquote.org/wiki/David_Foster_Wallace
The so-called ‘psychotically depressed’ person who tries to kill herself doesn't do so out of quote ‘hopelessness’ or any abstract conviction that life's assets and debits do not square. And surely not because death seems suddenly appealing. The person in whom Its invisible agony reaches a certain unendurable level will kill herself the same way a trapped person will eventually jump from the window of a burning high-rise. Make no mistake about people who leap from burning windows. Their terror of falling from a great height is still just as great as it would be for you or me standing speculatively at the same window just checking out the view; i.e. the fear of falling remains a constant. The variable here is the other terror, the fire's flames: when the flames get close enough, falling to death becomes the slightly less terrible of two terrors. It's not desiring the fall; it's terror of the flame yet nobody down on the sidewalk, looking up and yelling ‘Don‘t!’ and ‘Hang on!’, can understand the jump. Not really. You'd have to have personally been trapped and felt flames to really understand a terror way beyond falling.
permalink

You’re going to die soon enough anyway; even if it’s a hundred years from now, that’s still the blink of a cosmic eye. In the meantime, live like a scientist—even a controversial one with only an ally or two in all the world—and treat life as a grand experiment, blood, sweat, tears and all.

Krietni precīzāks apraksts par parasto 'ultimatīvā egoisma' hipotēzi' . Tā ir sajūta, ka vienkārši vairs nav spēka visu laiku cīnīties un pierādīt, ka ir vēl tiesības elpot, būt, runāt, pieskarties apkārtējo dzīvēm vai saņemt jebkādu uzmanību vai novērtējumu no apkārtējiem. Un pierādīt jau nevar tieši tāpēc, ka nav jau to tiesību. Atliek mēģināt izkrāpt, izmanīt, nočiept to cilvēcisko siltumu no apkārtējiem, kad kāds neuzmanīgāks tuvumā parādās. Un jā, iegrimšana sīkumainā tehniskā apcerē par kā tieši noorganizēt tā visa izbeigšanu, lai tās pirmā brīza neērtības pēc pārējiem samazinātu. Lai neaizmirst rēķinus apmaksāt, lai nav par līgumiem jāuztraucas, to visu.

Nezinu vai tā jūtas tie, kas to arī izdara, protams. Varbūt izdara tikai tie, kas tiešām ir tie fantastiskie egoisti, kurus izglābtu vienkārši atgādinājums, ka viņi ģimeni sarūgtinās.

Fragments no otrā no sešiem aspektiem, par pārējiem tik akurāti un īsi izkopējami diemžēl nav. Pilnais teksts orģinālvalodā aiz kuta.

Cilvēki ar zemu pašvērtējumu bieži ir arī mizantropi - tieši tik pat kritiski arī pret apkārtējiem. Suicidālas personas, nododoties paškritiskām domām tieši otrādi, cieš no kļūdaina priekšstata, ka apkārtējie ir pārsvarā labi, atšķirībā no viņiem pašiem. Tieši nevērtīguma, kauna, vainas, nepilnvērtīguma apziņa kopā ar pazemojumu un noraidījumu liek suicidālām personām sevi ienīst tik ļoti, lai faktiski uzskatītu sevi par atšķeltiem no idealizētās cilvēces. 'Es' izskatās nepaciešami nevēlams, Nav cerības uz jebkādu izmaiņu un pati sevis būtība šķiet satrupējusi.

( Being Suicidal: What it feels like to want to kill yourself )

"You assume people want to live. Some of us wake up every morning wishing they were dead, but being too much of a pussy to actually commit suicide. Some of us have been like that for years, can't bear the suffering and only wish life will be short. To people like us, I really don't get how "but you'll have cancer!" can discourage us.
I really don't understand people like you."
(context - http://www.reddit.com/r/AskReddit/comments/dp1m2/why_are_nonsmokers_under_the_impression_that/c11ubhj )

• Don't overdose on aspirin, Tylenol, caustics such as lye or oven cleaner, psychiatric drugs such as Thorazine or Elavil, tranquilizers, or sleeping pills.
  
• Don't slash your wrists.
  
• Don't shoot yourself.
  
• Don't jump from a not-very-high place or try to hang yourself.

 (All these common techniques are unreliable and have often terrible effects on the survivor.)

Tam, kas nezin kā ir tad, kad roku locītavas sniedz, smadzenēm laipni izspēlējot demo versiju ādas pāršķelšanas sajūtai un atgriezumu sūrstēšanai, nesaprast.
Lai gan klusa budžeta pārplānošana, dzīvokļu īres cenas apsverot, arī ir tieši tas pats. Tāpat kā koferu sakrāmēšana, aizskriešana nakšņot pie draudzenes vai vienkārši pārvākšanās uz nakšņošanu citā guļvietā.
Un tieši to pašu ar valsti tagad. Aizmest pagātnē. Aizbraukt. Vienalga kur, bet prom.

Neiedziļināties problēmā. Beigt bakstīt lapseņpūzi ar mietu. Tikai atrast īsāko ceļu uz durvīm, virs kurām deg kaitinoši aicinošie burteļi E.X.I.T. Jo tādi mēs esam, patērētājsabiedrības augļi. Nez vai aizmirsīšu kaunu, par kursabiedru pārsteigumu, sievietes funkcijas pamatojot kā 'lai būtu tev, kas kreklu izgludina un zeķes salāpa'.
Taisnība jau viņiem. Kurš tad mūsdienās lāpa zeķes?
Kurš mūsdienās apšuj veco palagu gabalus kabatlakatiņiem?


Izmetam zeķes un nopērkam jaunas. Tas ir ērts modelis, ļoti. Tikai lielākā mērogā ērtību glorificēšanu paceļot sanāk kaut kā neglīti... Vienalga, vai tas būtu mēģinājums nomainīt attiecības, nomainīt valsti, vai kā citādi Restartēt Dzīvi.

Izslēgt, lai nekad vairs neieslēgtu? To es gribu?

Nē jau. Negribu viss. Un nepalīdzētu tas, atstātu tikai ilgāk vārtīties tai riebīgajā 'es kaut ko izdarīju nepareizi' sajūtā.

Nupat atkal esmu sevi mazliet pārmocījusi laikam.

Brīžiem šķiet, ka enerģija iztek caur pirkstu galiem, atstājot vien nogurušu čaulu. Ne vairs ieinteresēti par grāmatiņām parunāt, ne patiesi pasmaidīt par kādu atsūtītu joku.

"Pasaki man kaut ko labu, lūdzu..." pakausī sēdošais kņudinātājs liek palūgt. Bet tas, kam pienāktos to prasīt kaut kur tālu, neaizsniedzams. A tie, kas tepat, kam paprasīt varētu - nu neprasa tak tādas lietas cilvēkiem tomēr. Neprasa.


Ierakties darbā ar pārcentību. Trīs lappušu analīze piecrindu atskaites vietā. Un klusa cerība, ka varbūt vismaz tur kadu emocionālo būstu izdosies saķert.

Izdevās. Šoreiz izdevās.

Tikai dīvains atgādinājums pēc tam sarunā, par labajiem sunīšiem, kurus stumj mājās. Google māk pieskatīt, lai vīkendos pastus sūti tikai, kad etanola saturs nokrities gana zemu, lai aritmētikas prasmes netraucētu. Bet kur paziņojums 'pēdējo 3 stundu laikā ar pārtraukumiem rakstītā vēstule šķiet nesakarīga. Vai jūties labi? Varbūt tomēr izdzēst, pirms adresāts izlasījis un tukšuma radītos tukšumus iztēlei aizpidlīt mēģināt ļāvis?

Bet vispār, šobrīd pārlādējos krietni ātrāk. Tas labi.

-"Eh, kā te spīd saulīte"
-"Paldies, ka atgādināji".

Ka atgādināji, ka, starp citu, čīkstēšana tikai pavairo sāpes pasaulē. To nevajag ne man, ne citiem. Tas nepalīdz.

Vispār, vienalga, cik es ar sevi strādāšu, cik labāk pratīšu neuztvert sitienus kā sitienus - tie, kam uzticies, tik un tā atradīs, kā sāpināt.
Būsi izturīgāks, tad viņi tikai mēģinās ilgāk, pirms šā vai tā padosies. Jā, tagad, lai es padotos, izplūstu asarās un sāpēs zaudētu spriestspēju nepitiek ar piecu minīšu uzbrukumu. Vajag stundu.
Bet tas jau netraucē turpināt divas.

Par kādu uzticību runāt, ja viss, ko pateiksi var (un tiks) izmantots pret tevi nākamajā reizē, kad kādu sviežamo ievajadzēsies? Izkropļots, groteski pārvērsts... jā jā, kādu laiku var par grotesku smieties, protams (klusi, slepeni, nemanāmi.) "Es taču zinu, ka tas ir izdomāts, un nav par mani".

Protams, zinu... bet atkārtošana ir ļoti iedarbīga metode.

Lūstot ātrāk, emocijas ātrāk aizskrien savā noslēgtā aplī, kas anestezē pret ārējo. Pat nezinu, vai tā nav labāk... vismaz nav uz ko atpkaļ skatīties un novilkt, ka jā... ir slikti. Un risinājuma nav.

Es neuzdrīkstos mēģināt izrunāt tad, kad ir labi. Kad ir slikti, to tāpat nedzird neviens.