|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
From: cyrain |
Date: October 12th, 2010 - 10:04 am |
| (.) |
|
Ieteikt metodi, kas garantē vēlamo rezultātu, bez mokām un bez kropļojošām sekām neveiksmes gadījumā?
Nevaru.
Elektrība sāp. Uguns arī. Traumas - ar grūti sasniedzamiem izņēmumiem arī sāp. Jap, var, iespējams, paveikties, bet nav metodes, kas garantētu, ka paveiksies.
Iespējams slīcināšanās aukstā ūdenī pēc hiperventilācijas varētu būt viens valīds risinājums(smakšanas sajūtas rodas no CO2 koncentrācijas pieaugšanas, nevis O2 krišanās. CO2 koncentrāciju samazināt ir iespējams. Teorētiski. ja esi nirējs ar kaut cik pieredzi.) Aukstais ūdens savukārt mazina dažus citus nevēlamus neveiksmes blakusefektus.
No tieši fizikajām traumām diezgan statistiski letālas ir sadursmes ar vilcieniem. Bet tā ir statistika rietumos (say, UK), kur statistika sadursmēm ar metro toties ir 66% survival rate dēļ zemāka ātruma. Un mums vilcieni ir lēni. Un, well... yeah, nav tie rezultāti tik prognozējami.
Augsceltnes - līdzīgi. Organisms spēj būt nelabi izdzīvojošs arī pēc padsmitstāviem. (un neizdzīvojošs pēc diviem). Galu galā lidmašīnu krašos mirst no sprādzieniem liesmām&the like vairāk nekā no paša kritiena.
Traumām, šāvieniem tai skaitā, lai tas būtu uzreiz un nesāpīgi ir uzreiz un nesāpīgi jānograuj apziņa un vitālās funkcijas - un tās vietas smadzenēs ir diezgan aizsargātas. Cilpa ap kaklu + pietiekams augstums to bez maz vai nodrošina labāk - bet te atkal 'pietiekams augstums, pareizi sasieta' - alternatīva, pat ja arī ar potenciāli līdzīgu galarezultātu, tomēr ir stipri nepatīkamāka.
Visādas noasiņošanas variācijas nav uzreiz + organismam ir daudz failsafe mehānismu. Ā, un pat neskaitot blakusefektus no 'damn, ne tā iegriezu' paliek smadzeņu bojājuma risks neveiksmes gadījumā.
Hipotermiju bieži min kā makten pozitīvu aiziešanas veidu - bet pārsvarā tie, kas nekad nav dzīvojuši aukstā klimatā un ne pārāk labi stādās priekšā cik 'patīkams' ir periods līdz brīdim kad samaņa atslēdzas. Un, protams, dēļ organisma failsafe mehānismiem visu pirkstu saglabāšana neveiksmes gadījumā ir diezgan mazticama. Smadzenes organisms sargā.
Potenciāli efektīvā ķīmija ir vai nu kontrolētas substances vai nepietiekami izpētītas, vai abi. Ir daudz toksisku vielu, tā nav problēma. Bet zibenīga un/vai nejūtama iedarbība ir maz kam. Un pat ja ķeras pie kontrolētajām - ir iemesls kāpēc operācijās piedalās anesteziologs, nevis tikai sākumā iešpricē vienu špricīti, redz.
Hemlock rekomendētie maisiņi galvā tiek rekomendēti nevis tāpēc, ka nav nepatīkami (smakšana ir nepatīkama. ļoti.), bet vienkārši tāpēc, ka to var pats, pat pie limitētas kustību iespējas/vai kāds var palīdzēt neatstājot ļoti redzamas sekas - viņu misija tomēr ir termināli slimie pacienti, kam nav pieejama eitanāzija.
|
|
|
|
|
|
|
|
| |
|
|
|
|
|