Tam, kas nezin kā ir tad, kad roku locītavas sniedz, smadzenēm laipni izspēlējot demo versiju ādas pāršķelšanas sajūtai un atgriezumu sūrstēšanai, nesaprast.
Lai gan klusa budžeta pārplānošana, dzīvokļu īres cenas apsverot, arī ir tieši tas pats. Tāpat kā koferu sakrāmēšana, aizskriešana nakšņot pie draudzenes vai vienkārši pārvākšanās uz nakšņošanu citā guļvietā.
Un tieši to pašu ar valsti tagad. Aizmest pagātnē. Aizbraukt. Vienalga kur, bet prom.

Neiedziļināties problēmā. Beigt bakstīt lapseņpūzi ar mietu. Tikai atrast īsāko ceļu uz durvīm, virs kurām deg kaitinoši aicinošie burteļi E.X.I.T. Jo tādi mēs esam, patērētājsabiedrības augļi. Nez vai aizmirsīšu kaunu, par kursabiedru pārsteigumu, sievietes funkcijas pamatojot kā 'lai būtu tev, kas kreklu izgludina un zeķes salāpa'.
Taisnība jau viņiem. Kurš tad mūsdienās lāpa zeķes?
Kurš mūsdienās apšuj veco palagu gabalus kabatlakatiņiem?


Izmetam zeķes un nopērkam jaunas. Tas ir ērts modelis, ļoti. Tikai lielākā mērogā ērtību glorificēšanu paceļot sanāk kaut kā neglīti... Vienalga, vai tas būtu mēģinājums nomainīt attiecības, nomainīt valsti, vai kā citādi Restartēt Dzīvi.