trauslā bālā strūkla

sapratu, kādēļ man patīk divriteņu braucamie. tos vada vairāk ar gurniem nekā rokām.

kas tev aparjods, tas man zaļā iela

vakarnakt saēdos matus, savus un svešus

šis bija domāts kā pirmais ieraksts jaunajā žurnālā, ko laikam ieviesīšu kaut kad drīzumā sava pamatžurnāla vietā. bet te tam īstā vieta:
man nāk vēmiens, pat iedomājoties vien par pežu.

pēc čurāšanas pamāj podam ar pimpi atā.

čau, mīļākā.
čau, celibāt.

mīļākajai šodien apsolīju, ka nekrāpšu viņu ar savu sievu.

manai seksualitāte ir siev. dz., ja pievelk paralēles ar filmu sižetiem par sievietēm, kuras meklē savu zemjostasvietas emociju avotu. kā nupat, piemēram. mētājoties starp divām sievietēm, tu crona puta, nonāc draņķīgā noskaņojumā, aizvainojumā. tad, ko tu izdari, izrādās tāda inversa skuķu ķinīša cienīga epizode - tu aizej pie tās, kura ir blakusistabā, un bez kādām runām ar plika stāvoša pimpja demonstrāciju viņu atver, un paņem viņu tā smagi, drūmi, destruktīvi, kas beigu beigās izvēršas sasodīti saldi. tad savāc savas uz grīdas nomestās bikses un kreklu un aizej uz vannas istabu, blakusistabā vairs neatgriezies.

JŪGENDSTILS

Asīts bija izvilcies uz balkona dīrāt āzi. Visu vakaru bija dzerti normāli dzērieni, tak vajadzēja kādam mūdzim iespiest Asīša rokās plastmasas pudeli ar pārsaldinātu sidru. Dzer! Asīts daudz nedomāja, dzēra, galvu atmetis kā tāds pionieru taurētājs. Salds kā violetākā inde sidrs pa barības vadu iešļūca līdz šim krietni jau piepildītajā kuņģī, un tikai pāris sekundes vēlāk mēles kārpas pieteica nupat ieņemtā dzēriena garšu.

Sirds apgura, bet sidrs sāka kāpt augšup. Ieļodzījās ceļi. Smaidīgi iesāktā saruna aprāvās pusvārdā, Asītis nožegojās, pielika roku mutei priekšā un mērķtiecīgi, uzgriezis meitenēm muguru, devās uz plaši atvērtajām durvīm otrā istabas galā. Acu priekšā nozibēja pēkšņās pārvērtības izbrīnītās sarunas biedrenes, liela fotogrāfija pie sienas (Are You Elvis??? Metrs piecdesmit reiz metrs piecdesmit, varbūt pat vairāk) iesvīduši, apskurbuši seji, kāds kaut ko gribēja vēl Asītim vaicāt – ķēra pie piedurknes, bet nekādas piedurknes jau nebija. Krekls, saliets jau vakara pirmajā pusē, bija atstāts uz kāda krēsla atzveltnes.

Bez krekla pat bija labāk – varēja iedomāties kādu Holivudas ballīti, vai niekošanos kādās Vidusjūras salās. Kupli sasprogojušies vai spīdīgi taisni mati un puskailas miesas, važiņas un sprādzītes, karsti ritmi, modīgākie parfīmi un brazīļu ēdieni. Zaļi laimi ripinājās starp ruma pudelēm, starp diviem tieviem gludiem augšstilbiem iežmiegts kokosrieksts kopā ar stilbu īpašnieces gurniem riņķoja elipsveidīgas amplitūdas. Brūni nosauļotas rokas knibināja svešu stringu aukliņas, kas rēgojās virs puķainu svārku neesošās jostasvietas. Skaļi smiedamies, kāds meta pāri visai istabai Huana Pedro Chino dubulto vinilu. Asīts gāja uz Balkonu.

Uzmanīgi ievilcis elpu un krietni iekrampējies skaisti kaltajā margā, viņš pārliecās tai pāri.

Pāris skaistu krūšu. Nu labi – pupu; Asīts bija no priekšpilsētas. Jaunavīgi tvirtas, krietnu meloņu lielumā. Mežonīgās šķipsnās sacirtojušies mati. Aizkustinoši pleci, kas iznira no kuplās matu kodeļas. Valdzinošs vēders ar glītāko nabu, ko Asīts bija redzējis. Plati, bijību iedvesoši gurni, un klīrīgi uz sāniem ceļos ieliektas kājas. Ielas gaismas perfekti ieēnoja slaidi apaļīgās formas. Skaistule.

Viņa turēja balkonu, uz kura Asīts bija iznācis karstajā naktī ne jau gluži sevis pēc. Kāds tēlnieks, acīmredzot, viņu izdrāzis, un te novietojis smagajam, vismaz jau gadsimtu ilgajam darbam. Nu labi, vispirms arhitekts (iespējams, tā toreiz vēl topošā krievu kinorežisora eizenšteina papucis) vinju izķibinājis kā ģipša figūriņu, bet pēc tam vesela brigāde strādnieku ar viņu ņēmusies – netīrām rokām, nosmulētiem, priekā iesārtušiem sejiem, uzbudinātām acu zīlītēm un varbūt vēl citiem kādiem ķermeņa locekļiem, raupjiem pirkstiem viņi bija dreijājuši šo augumu, sākot no pēdām, caur kājstarpi, līdz pat krūšu galiem. Nu labi… pup… tfu… Lai paliek. Kakla bedrītes – pieputējušas, varētu pamēģināt iztīrīt, tomēr labāk neriskēt – nolidot no piektā stāva uz flīžotā trotuāra nebūtu nekāda prieka.
Asīts ar apakšdelmu noslaucīja no pieres sāļu rasu.

Smaržoja liepas, un ielas galā starp mājām, zilajās debesīs iespraudies, pašapzinīgi rēgojās koši oranžs mēness. Savā starpā drātējās divi trolejbusa vadi, laikam nāca vai nupat bija aizgājis trolejbuss. Luksofori, katrs savā ielas stūrī kā kautrīgu geju bars riestojot nemitīgi mirkšķināja savā nodabā viens otram, un uz mitrā asfalta veidoja varavīkšņainus atspīdumus. Divi subaru – sarkans un zils, viens par otru skaļāk rēkdami, aiznesās pa līkumu, pie nākamā krustojuma tomēr skaļi nokaucinot bremzes, pirmajam teju, teju to otru nepaņemot pakaļā.
Bet viņa savā nesatricināmajā mierā stāvēja un turēja balkonu, pār kura skaisti kaltajām margām līkņāja bīstami pārkāries Asīts.




Nākamajā dienā Asīts pamodās savā nomalē. Bija krietni karsta pēcpusdiena. Cieši aizvilktie aizkari cepināja istabas termometra stabiņu augšup – arvien tuvāk debesīm un personiskajai katastrofai. Pat plakstiņi no mežonīgajām galvas sāpēm bija nosvīduši lipīgiem sviedriem. Pasaule vēl joprojām garšoja pēc vakar dzertās tekilas, bet degunā mājoja cigāru dūmu un sieviešu smaržu jūklis.

Vārgi pavēris acis, viņš konstatēja, ka mantas ir izmētātas pa paklāju, tomēr visas. Virsbikses Asīts nebija jaudājis novilkt, bet krekls, mainījis krāsu, bija nosviests tālākajā istabas stūrī. Pamazām atausa atmiņā, ka galu galā viņš tomēr dīrāja āzi – tikai jau mājupceļā, taksī, kreklu mutei priekšā pielicis.
Jo pirms tam šausmīgi negribējās apķēzīt jūgendstilu.

izmēzu no mājas tavu izsmēķi. viss - tevis te vairs nav.

pirms mirkļa man piezvanīja viena perosna, ar kuru runājot, man jau diezgan hroniski sarūk spējas skaidri un savākti izteikties. man aizmirstas vārdi, es nervozi iesmejos un pat nosarkstu un nosvīstu, kaut arī esmu savā vidē, un spogulī sevi varu saskatīt kā vienu personu ar kaut kādu priekšmetu pie auss.

valodas zaudēšanas sajūta šajā konkrētajā kontekstā man jau ir diezgan pazīstama. šī nebija pirmā reize, bet agrāk es tam vienkārši nepievērsu pienācīgu uzmanību. šoreiz ir citādi un es rakstu.

šodien ar viņu runājot, pavisam nevilšus atcerējos vienu no mūsu nesenajām tikšanās reizēm, kad kādā šaurā vietā, kur atradāmies viens otram diezgan tuvu ar sejām un bijām spiesti šādā salikumā pavadīt vairāk nekā pāris komfortablas minūtes, viņa izvilka higiēnisko lūpukrāsu un rūpīgi, man it kā liegi garām skatoties, pārvilka to pār lūpām, pēc tam tās savilka, atbrīvoja, ievilka uz iekšu un atkal ļāva tām uzplaukt visā krāšņumā,
un pēkšņi viņas jautājumos vairs nespēju saklausīt parastu apstākļu noskaidrošanas vēlmi nākamās piektdienas sakarā - cikos tev būtu labāk, mēs varētu tad satikties, kaut ko garšīgu uzēst taču tu gribēsi, aiziesim kaut kur kopā, es zinu ļoti labu vietu, tu būsi viens? kurā viesnīcā tu paliksi, ..beidz.., nu labi, es piezvanīšu tam tur tipam un tev uzrakstīšu īsziņu? -
man atplūda asinis no valodas centriem smadzenēs, no siekalu dziedzeriem, kas mitrina rīkli, no vēl viskautkurienes un visas saskrēja tur, kur šodien esmu uzvilcis ļoti ērtu cK veļas gabalu. viņa tikai turpināja jauki un piemīlīgi runāt, nemaz nenojaušot, ka man ir mežonīgi sacēlies.
jā, jā, protams, sacīju es. un atnāc svārkos, bez biksītēm, piebilda mans metamais.

maz kas mēdz būt uz sētas un visādiem šķūnīšiem rakstīts..

No rīta pamostoties, vari iesākumā pat nevērt acis vaļā, nekas tāpat interesantāks istabā nebūs kļuvis. Galvenais ir izkustināt žokli, mēli un citas kustīgās galvas daļas, kas piedalās eeaaeee skaņas artikulēšanā konkrētos vārdos, vārdkopās, izteicienos, norādēs un visbeidzot kategoriskās pavēlēs – tad būsi drošs, ka nekas no tava orgānu kopuma neizmežģīsies, izsakot (nu labi – izbļaujot, vai indīgi izšņācot) dienas sākuma sakrālākos vārdus savai ne tik ideālajai gultasbiedrei – BĻE, TU VĒL ESI GULTĀ???


( Mūza /ideālais gultasbiedrs )


Pēc tam viņa bija nolīdusi izraudāties. Virtuvē – jo zināja, ka raudāšanai manā klātbūtnē nav ne mazākās jēgas. Atnācu pēc cigaretēm:
- uztaisi man kaut ko ēdamu, ja reiz te atrodies. Un tikai kādu nieku, kaut ko vieglu, tu taču zini, ka man nepatīk, ka ir par daudz. Kāpostu tīteņus, varbūt..

viņa beidza kaut kur posmā starp pastendi un spāri. jo bija pienākusi kontroliere - liela un bezkrāsaina, gluži kā veidota no sūkalās mitrināta māla.
es tēloju, ka lasu grāmatu, lai piešķirtu visam procesam bezkaislīgu noskaņojumu, vienaldzību un nejūtību. liegs pazemojums viņu vienmēr uzbudināja jo īpaši. protams, es redzēju, kā vagonā uzrodas formā tērptais goliāts, kā tuvojas, bet iespītējos, un arvien sarūkošo attālumu ar augošu pulsa tempu sāku sajust arī sevī. vagonā gandrīz nebija cilvēku. pārbaudījusi biļetes divām večiņām pie pašām durvīm, kontroliere mērķtiecīgi devās pie mums.

situācijas maiņu viņa beidzot pamanīja, kad kontroliere atradās divu sēdekļu rindu attālumā. viņa ir drosmīga meitene, bet šoreiz rīkojās instinktīvi - saķēra manu roku un mēģināja izraut to no savu džīnu priekšas.
es esmu stiprāks, viņa to zina un saviem ar saviem centieniem atbrīvoties izprovocēja tikai arvien ciešāku satvērienu. mirkli pirms kontroliere bija pamanījusi mūsu neviennozīmīgo situāciju un paguvusi pateikt "jūsu biļetes, lūdzu", cīņa bija sasniegusi tādu pakāpi, ka man šķita, ka es tūliņ viņu aiz kaunuma kaula pacelšu gaisā, kam eventuāli vajadzētu nozīmētu viņas kapitulāciju. viņas cīņa bija zaudēta, es vēl uzmetu skatu viņas sejai - melni mati pielipuši lūpām, vaigi sarkani bet acīs apātiskas agresijas nespodrums.

ko īsti mēs darām, kontroliere piefiksēja vienlaikus ar sava sakāmā pirmajām skaņām. riebums vienā mirklī pārvērta gan viņas seju, gan balsi. mēs abi tobrīd bijām pievērsušies viņai, un kontrolieres metamorfozes izraisīja krampjainu reakciju. es vēl nekad nebiju jutis savus pirkstus vienā mirklī iesūktus tik alkatīgi, mana meitene sakļāva kājas. man likās, viņa salauzīs savas gūžas, ceļus, traumēs mīkstos audus. zaudējis savaldīšanos, es drudžaini mēģināju no jakas krūšu kabatas izmakšķerēt biļeti, lai kontroliere iet reiz prom, lai atstāj mūs mierā. taču biļete atradās tajā pat jakas pusē, kur mana brīvā roka, un kabatu es nevarēju atraut pat plēšot, bez jēgas un atmiņas - pret metāla rāvējslēdzi nobrāzu pirkstus vienās asinīs.

es biju atbrīvojis otru roku. tā bija slapja tik ļoti, ka šķita, teju pilēja. rāvējslēdzis padevās un slapjiem pirkstiem no kabatas izzvejoju uz plāna čeka papīra nodrukāto biļeti. es jutu cik grēcīgi tā pielipa pie falangām. beidzot spēju pacelt acis uz kontrolieri un mūsu skatieni sastapās. acīmredzot izskatījos tik ļoti perversi, ka viņas riebums sasniedza kulmināciju - neko nesacījusi viņa devās prom.

vēl mirkli mēs palikām sastinguši savās pozās - viņa ar galvu uz ceļiem un nekristīgā haosā sajauktu matu gūzmu, es ar pastieptu roku un pārlocītu papīra gabaliņu starp pirkstiem. pēc tam mēs vairs nerunājām līdz pat gala pieturai. viņa atliecās atpakaļ, sēdēja un raudzījās alkšņu audzēs, kurām dāsni noaugušas visas dzelzceļu malas. pirms iebāzt papīriņu atpakaļ kabatā, es to atlocīju. tas izrādījās čeks par divām soļankām, kuras pirms skriešanas uz staciju bijām paguvuši izstrēbt mazajos čbk. zem zupas šķīvja atceros vārdus un notis - atnāc, draugs, pretī man liedagā, tavā un manējā liepājā. bet mēs bijām sataisījušies uz ventspili.

nupat atcerējos vienu vecu stāstu un kā pajols uz vietas apņirdzos, bez variantiem apkārtējiem paskaidrot iemeslus. šodien netīk melot tiešajā ēterā.

lūk, viens mans gados kādu strēķi vecāks quasilaikabiedrs, ilgu manu tīneidžera gadu autoritāte, kurš s.c. smaržojās ar aromātu "Stratēģis", līdz ar ko arī es pirmoreiz iepirkšķinājos tieši ar tādu,
lūk, šis te rudam kuilim līdzīgais tēls pie vienas lauku pirts, liegi tumsā kūpēdams, stāstīja, kā viņi ar LU vēsture fak. studentēm šajā apkaimē astoņdesmito gadu vidū esot kopuši kādus tur pussabrukušas baznīcas zvanu torņa apstādījumus, pilsmūrus vai kapus. daļa no čomiem un studentēm palikuši apvidū pa nakti. sēdējuši pie liesmojošiem sprunguļiem, dzēruši un dziedājuši. tak vienā mirklī šnabis izbeidzies, un lielākā sēdētāju daļa devusies tā meklējumos, atstāts viens pārītis pievaktēt uguni. kas viņiem arī bija izdevies, jāatzīst, visai oriģinālā veidā.

pie šnabja šamie bija tikuši ātrāk, nekā domāts un attiecīgi tā arī atgriezušies. bet čalis to briļļaino meitēnu pa to laiku bija apdrāzis apkārt ugunskuram, izkārpot meža zemes segumā krāšņu loku. tā ka ugunij nebija nekādas iespējas izbēgt.

kad amplitūda bija sasniegusi 'dziļāk vairs neiet' un pauguri sakļāvās ar velnišķīgu magnētismu un tricināja viens otru kā japānas salas zemestrīcē, es iespiedu viņas galvu dāsni noaugušajā mežā starp krūšu muskuļiem. viņa dziļi ievilka nāsīs tā sandalkoka, salvijas un manu iekšējo likvīdu aromātu kokteili, iekampās apmatojumā zobiem un sapurināja galvu kā terjers, kuram mēģina atņemt rotaļlietu. efekts bija negaidīti eksplozīvs. sāpēs iegrūdos vēl dziļāk, pilnīgi atrāvu viņu nost no palagaiem un sagāzu visu, kas manī bija uzkrājies, karstu un nenomazgājamu grēku līdz pat viņas dzimumšūnu gēnu šķiedrām. zobi atlaidās, bet agresīvā ņurdoņa pārtapa mežonīgā kaucienā.


pēc tam es ar mēli un lūpām lasīju savas krūšu spalvas no viņas mutes. pārējās viņa izspļāva, pīpējot uz balkona. no malas izskatījās, it kā viņa smēķētu bezfiltra cigaretes.

pēdējoreiz, kad manējo ņēma mutē, nospriedu, ka gejiem ir lielāks kaifs no orālā seksa.
tas tāpat kā ar vijoles spēlēšanu - veči ir labāki vijolnieki kaut vai tādēļ, ka viņiem spēka vairāk.

pēc šī, nevēlēdamies saplosīt viņas rīkli, metamo atbrīvoju no lūpām un pārspraudu citur. kur, pats varu uzspiest, uzšaut. iedzīties, kā tāda fosīlo izrakteņu zonde ar spožu spuldzi galā.

šito pataupīšu ziemassvētkiem. būs laba štelle ko pabāzt zem.

bla