(bez virsraksta)
Feb. 11., 2010 | 09:07 am
No:: crons
JŪGENDSTILS
Asīts bija izvilcies uz balkona dīrāt āzi. Visu vakaru bija dzerti normāli dzērieni, tak vajadzēja kādam mūdzim iespiest Asīša rokās plastmasas pudeli ar pārsaldinātu sidru. Dzer! Asīts daudz nedomāja, dzēra, galvu atmetis kā tāds pionieru taurētājs. Salds kā violetākā inde sidrs pa barības vadu iešļūca līdz šim krietni jau piepildītajā kuņģī, un tikai pāris sekundes vēlāk mēles kārpas pieteica nupat ieņemtā dzēriena garšu.
Sirds apgura, bet sidrs sāka kāpt augšup. Ieļodzījās ceļi. Smaidīgi iesāktā saruna aprāvās pusvārdā, Asītis nožegojās, pielika roku mutei priekšā un mērķtiecīgi, uzgriezis meitenēm muguru, devās uz plaši atvērtajām durvīm otrā istabas galā. Acu priekšā nozibēja pēkšņās pārvērtības izbrīnītās sarunas biedrenes, liela fotogrāfija pie sienas (Are You Elvis??? Metrs piecdesmit reiz metrs piecdesmit, varbūt pat vairāk) iesvīduši, apskurbuši seji, kāds kaut ko gribēja vēl Asītim vaicāt – ķēra pie piedurknes, bet nekādas piedurknes jau nebija. Krekls, saliets jau vakara pirmajā pusē, bija atstāts uz kāda krēsla atzveltnes.
Bez krekla pat bija labāk – varēja iedomāties kādu Holivudas ballīti, vai niekošanos kādās Vidusjūras salās. Kupli sasprogojušies vai spīdīgi taisni mati un puskailas miesas, važiņas un sprādzītes, karsti ritmi, modīgākie parfīmi un brazīļu ēdieni. Zaļi laimi ripinājās starp ruma pudelēm, starp diviem tieviem gludiem augšstilbiem iežmiegts kokosrieksts kopā ar stilbu īpašnieces gurniem riņķoja elipsveidīgas amplitūdas. Brūni nosauļotas rokas knibināja svešu stringu aukliņas, kas rēgojās virs puķainu svārku neesošās jostasvietas. Skaļi smiedamies, kāds meta pāri visai istabai Huana Pedro Chino dubulto vinilu. Asīts gāja uz Balkonu.
Uzmanīgi ievilcis elpu un krietni iekrampējies skaisti kaltajā margā, viņš pārliecās tai pāri.
Pāris skaistu krūšu. Nu labi – pupu; Asīts bija no priekšpilsētas. Jaunavīgi tvirtas, krietnu meloņu lielumā. Mežonīgās šķipsnās sacirtojušies mati. Aizkustinoši pleci, kas iznira no kuplās matu kodeļas. Valdzinošs vēders ar glītāko nabu, ko Asīts bija redzējis. Plati, bijību iedvesoši gurni, un klīrīgi uz sāniem ceļos ieliektas kājas. Ielas gaismas perfekti ieēnoja slaidi apaļīgās formas. Skaistule.
Viņa turēja balkonu, uz kura Asīts bija iznācis karstajā naktī ne jau gluži sevis pēc. Kāds tēlnieks, acīmredzot, viņu izdrāzis, un te novietojis smagajam, vismaz jau gadsimtu ilgajam darbam. Nu labi, vispirms arhitekts (iespējams, tā toreiz vēl topošā krievu kinorežisora eizenšteina papucis) vinju izķibinājis kā ģipša figūriņu, bet pēc tam vesela brigāde strādnieku ar viņu ņēmusies – netīrām rokām, nosmulētiem, priekā iesārtušiem sejiem, uzbudinātām acu zīlītēm un varbūt vēl citiem kādiem ķermeņa locekļiem, raupjiem pirkstiem viņi bija dreijājuši šo augumu, sākot no pēdām, caur kājstarpi, līdz pat krūšu galiem. Nu labi… pup… tfu… Lai paliek. Kakla bedrītes – pieputējušas, varētu pamēģināt iztīrīt, tomēr labāk neriskēt – nolidot no piektā stāva uz flīžotā trotuāra nebūtu nekāda prieka.
Asīts ar apakšdelmu noslaucīja no pieres sāļu rasu.
Smaržoja liepas, un ielas galā starp mājām, zilajās debesīs iespraudies, pašapzinīgi rēgojās koši oranžs mēness. Savā starpā drātējās divi trolejbusa vadi, laikam nāca vai nupat bija aizgājis trolejbuss. Luksofori, katrs savā ielas stūrī kā kautrīgu geju bars riestojot nemitīgi mirkšķināja savā nodabā viens otram, un uz mitrā asfalta veidoja varavīkšņainus atspīdumus. Divi subaru – sarkans un zils, viens par otru skaļāk rēkdami, aiznesās pa līkumu, pie nākamā krustojuma tomēr skaļi nokaucinot bremzes, pirmajam teju, teju to otru nepaņemot pakaļā.
Bet viņa savā nesatricināmajā mierā stāvēja un turēja balkonu, pār kura skaisti kaltajām margām līkņāja bīstami pārkāries Asīts.
Nākamajā dienā Asīts pamodās savā nomalē. Bija krietni karsta pēcpusdiena. Cieši aizvilktie aizkari cepināja istabas termometra stabiņu augšup – arvien tuvāk debesīm un personiskajai katastrofai. Pat plakstiņi no mežonīgajām galvas sāpēm bija nosvīduši lipīgiem sviedriem. Pasaule vēl joprojām garšoja pēc vakar dzertās tekilas, bet degunā mājoja cigāru dūmu un sieviešu smaržu jūklis.
Vārgi pavēris acis, viņš konstatēja, ka mantas ir izmētātas pa paklāju, tomēr visas. Virsbikses Asīts nebija jaudājis novilkt, bet krekls, mainījis krāsu, bija nosviests tālākajā istabas stūrī. Pamazām atausa atmiņā, ka galu galā viņš tomēr dīrāja āzi – tikai jau mājupceļā, taksī, kreklu mutei priekšā pielicis.
Jo pirms tam šausmīgi negribējās apķēzīt jūgendstilu.
Asīts bija izvilcies uz balkona dīrāt āzi. Visu vakaru bija dzerti normāli dzērieni, tak vajadzēja kādam mūdzim iespiest Asīša rokās plastmasas pudeli ar pārsaldinātu sidru. Dzer! Asīts daudz nedomāja, dzēra, galvu atmetis kā tāds pionieru taurētājs. Salds kā violetākā inde sidrs pa barības vadu iešļūca līdz šim krietni jau piepildītajā kuņģī, un tikai pāris sekundes vēlāk mēles kārpas pieteica nupat ieņemtā dzēriena garšu.
Sirds apgura, bet sidrs sāka kāpt augšup. Ieļodzījās ceļi. Smaidīgi iesāktā saruna aprāvās pusvārdā, Asītis nožegojās, pielika roku mutei priekšā un mērķtiecīgi, uzgriezis meitenēm muguru, devās uz plaši atvērtajām durvīm otrā istabas galā. Acu priekšā nozibēja pēkšņās pārvērtības izbrīnītās sarunas biedrenes, liela fotogrāfija pie sienas (Are You Elvis??? Metrs piecdesmit reiz metrs piecdesmit, varbūt pat vairāk) iesvīduši, apskurbuši seji, kāds kaut ko gribēja vēl Asītim vaicāt – ķēra pie piedurknes, bet nekādas piedurknes jau nebija. Krekls, saliets jau vakara pirmajā pusē, bija atstāts uz kāda krēsla atzveltnes.
Bez krekla pat bija labāk – varēja iedomāties kādu Holivudas ballīti, vai niekošanos kādās Vidusjūras salās. Kupli sasprogojušies vai spīdīgi taisni mati un puskailas miesas, važiņas un sprādzītes, karsti ritmi, modīgākie parfīmi un brazīļu ēdieni. Zaļi laimi ripinājās starp ruma pudelēm, starp diviem tieviem gludiem augšstilbiem iežmiegts kokosrieksts kopā ar stilbu īpašnieces gurniem riņķoja elipsveidīgas amplitūdas. Brūni nosauļotas rokas knibināja svešu stringu aukliņas, kas rēgojās virs puķainu svārku neesošās jostasvietas. Skaļi smiedamies, kāds meta pāri visai istabai Huana Pedro Chino dubulto vinilu. Asīts gāja uz Balkonu.
Uzmanīgi ievilcis elpu un krietni iekrampējies skaisti kaltajā margā, viņš pārliecās tai pāri.
Pāris skaistu krūšu. Nu labi – pupu; Asīts bija no priekšpilsētas. Jaunavīgi tvirtas, krietnu meloņu lielumā. Mežonīgās šķipsnās sacirtojušies mati. Aizkustinoši pleci, kas iznira no kuplās matu kodeļas. Valdzinošs vēders ar glītāko nabu, ko Asīts bija redzējis. Plati, bijību iedvesoši gurni, un klīrīgi uz sāniem ceļos ieliektas kājas. Ielas gaismas perfekti ieēnoja slaidi apaļīgās formas. Skaistule.
Viņa turēja balkonu, uz kura Asīts bija iznācis karstajā naktī ne jau gluži sevis pēc. Kāds tēlnieks, acīmredzot, viņu izdrāzis, un te novietojis smagajam, vismaz jau gadsimtu ilgajam darbam. Nu labi, vispirms arhitekts (iespējams, tā toreiz vēl topošā krievu kinorežisora eizenšteina papucis) vinju izķibinājis kā ģipša figūriņu, bet pēc tam vesela brigāde strādnieku ar viņu ņēmusies – netīrām rokām, nosmulētiem, priekā iesārtušiem sejiem, uzbudinātām acu zīlītēm un varbūt vēl citiem kādiem ķermeņa locekļiem, raupjiem pirkstiem viņi bija dreijājuši šo augumu, sākot no pēdām, caur kājstarpi, līdz pat krūšu galiem. Nu labi… pup… tfu… Lai paliek. Kakla bedrītes – pieputējušas, varētu pamēģināt iztīrīt, tomēr labāk neriskēt – nolidot no piektā stāva uz flīžotā trotuāra nebūtu nekāda prieka.
Asīts ar apakšdelmu noslaucīja no pieres sāļu rasu.
Smaržoja liepas, un ielas galā starp mājām, zilajās debesīs iespraudies, pašapzinīgi rēgojās koši oranžs mēness. Savā starpā drātējās divi trolejbusa vadi, laikam nāca vai nupat bija aizgājis trolejbuss. Luksofori, katrs savā ielas stūrī kā kautrīgu geju bars riestojot nemitīgi mirkšķināja savā nodabā viens otram, un uz mitrā asfalta veidoja varavīkšņainus atspīdumus. Divi subaru – sarkans un zils, viens par otru skaļāk rēkdami, aiznesās pa līkumu, pie nākamā krustojuma tomēr skaļi nokaucinot bremzes, pirmajam teju, teju to otru nepaņemot pakaļā.
Bet viņa savā nesatricināmajā mierā stāvēja un turēja balkonu, pār kura skaisti kaltajām margām līkņāja bīstami pārkāries Asīts.
Nākamajā dienā Asīts pamodās savā nomalē. Bija krietni karsta pēcpusdiena. Cieši aizvilktie aizkari cepināja istabas termometra stabiņu augšup – arvien tuvāk debesīm un personiskajai katastrofai. Pat plakstiņi no mežonīgajām galvas sāpēm bija nosvīduši lipīgiem sviedriem. Pasaule vēl joprojām garšoja pēc vakar dzertās tekilas, bet degunā mājoja cigāru dūmu un sieviešu smaržu jūklis.
Vārgi pavēris acis, viņš konstatēja, ka mantas ir izmētātas pa paklāju, tomēr visas. Virsbikses Asīts nebija jaudājis novilkt, bet krekls, mainījis krāsu, bija nosviests tālākajā istabas stūrī. Pamazām atausa atmiņā, ka galu galā viņš tomēr dīrāja āzi – tikai jau mājupceļā, taksī, kreklu mutei priekšā pielicis.
Jo pirms tam šausmīgi negribējās apķēzīt jūgendstilu.