(bez virsraksta)
Aug. 28., 2008 | 10:07 pm
No:: crons
No rīta pamostoties, vari iesākumā pat nevērt acis vaļā, nekas tāpat interesantāks istabā nebūs kļuvis. Galvenais ir izkustināt žokli, mēli un citas kustīgās galvas daļas, kas piedalās eeaaeee skaņas artikulēšanā konkrētos vārdos, vārdkopās, izteicienos, norādēs un visbeidzot kategoriskās pavēlēs – tad būsi drošs, ka nekas no tava orgānu kopuma neizmežģīsies, izsakot (nu labi – izbļaujot, vai indīgi izšņācot) dienas sākuma sakrālākos vārdus savai ne tik ideālajai gultasbiedrei – BĻE, TU VĒL ESI GULTĀ???
Bet kādreiz viņš bija citādāks – viņš bija sieviete, šauru seju...
izsmalcināta kā prusts, gracioza kā stirna...*
utt. utt...
Līdz mirklim, kad noriebjas visa šī neinspirējošā dzīve – pielūdzēju emocionālā nenoturība, verbālās caurejas par vienīgo, par neprātu, mūžību, uzticību un visādu citādu tamlīdzīgu gadsimtu putekļiem klātu, peļu apdilstos pelgamentos aplakstītu bullshitu. Dzejas, kuru vienīgā vērtība ir tāda, ka tās uzcepis tieši šis mūlāps, kurš tās pasniedz, neraugoties, ka daudz labāku dzeju pirms viņa ir rakstījuši simtiem citu, daudz prasmīgāku veču. Varbūt pēc kāda laika sekos arī pašdarinātas kurpes, telefona aparāts, pašdarinātu latu džungurs?
Tad nāk visādas razkruķītas situācijas – kā no televīzijas filmām. Piemēram, ja mājā ir kamīns un ja ne lāčāda, tad vismaz kādam teļam nodīrāts mundieris, tas definitīvi kopā ar tumšsarkanu rozi vāzītē (kas noteikti pie pirmas izdevības apkritīs), saldenu vīnu (jo sievietēm it kā negaršojot skābrūgtsāļas substances – ha, paprasiet man) atradīsies kamīna tuvumā (intīmā apgaismojumā), aicinot tur laiski izlaisties un gurdenā balsī runāt.. runāt... un pie galvenā ķerties tikai suns sazin kad.
S.c. – ko tiešām nozīmē ķerties pie galvenā – bezdievīgi ilgi locīties un grābstīties, laizīties un slienāties ap kāju pirkstiem un citām ne gluži ‘related’ ķermeņa vietām, līdz nonāk tur, kur jānonāk, un JAU SEN BIJA JĀNONĀK, bļa... Bet ar to taču viss nebeidzas – sākas nevajadzīgi stieptas un sarežģītas kas_dārzā_kas_dārzā_bitīt__rožu_dārziņā stila un intensitātes vēderdejas ar nebeidzamu (tādā ziņā, ka nesagaidāmu) finālu. Citreiz laikam jāņem līdzi kāda lasāmviela – kādi darbā neizlasīti meili vai dokumentu čupa, a mosh vispār tādās reizēs labāk uzpīpēt, vai parunāties pa telefonu... ar kādu citu, tā teikt, inspirācijai.
- un noticēt grūti - viss šis cirks norisinās, tiek inscenēts tā vietā, lai kārtīgi bangbang – turpat kāpņu telpā uz palodzes, vai takša pakaļējajā sēdeklī, uzreiz - kolīdz rodas iekāriens, bez acīs skatīšanās, bez liekuļotas kunkstēšanas un tusnīšanas, bez liekiem pribambasiem un prātuļojumiem, toties ar neierobežotām perversām fantāzijām acu priekšā, pārkostām lūpām, skrandās saplēstu veļu, brutālu, ķermenisku, dzīvniecisku spēku un nebeidzamiem spermas plūdiem.
----------------------------------------
... jo dievs bija tik ļoti sievietes mīlējis, viņš mani radīja par vīrieti.
Kas tas dievs īsti bija, kas biju es, vai nav vienalga. Būtiski ir tas, ka bija sievietes, un dievs, kas viņas mīlēja.
Es pa to laiku biju tikai un vienīgi es, man nebija nepieciešami kādi tuvāki paskaidrojoši epiteti, jo tie visi nekam nederēja jau defaultā, man nebija jābūt kādam citam – kaut kur redzētam, noskatītam, apskaustam, pakaļdarinātam. Ja kas, pavisam normāls pozicionējums – nafig man kautrēties par to, ka es pats esmu krutāks, ka neskaitāmas sievietes blenž un no zemā starta slienājas man pakaļ, pat tad, kad neesmu tuvumā, - kapēc man tas būtu jāmēž zem tepiķa, kā kas nepiedienīgs.
Daudzas mani apbrīno no attāluma (bet man uz viņām pajāt), savukārt tiešā veidā taranēt uzdrošinās tikai sievietes ar potenciālu, tādas kuras savu vispārejo, visiem ērto golden_ mediocrity ir notirgojušas čigānietēm, bet par iesisto naudu iegādājušās pa krietnam zeltītam vibratoram, - lūk, ar šādām es arī ielaižos. Tādām, kurās ir azarts, un kuras iedomājas līdzīgi kā citās jau pakļautajās uzlīst arī manā virsotnē un iespraust tur savu karodziņu.
Ja godīgi, es savu virsotni nemaz nepūlos no tā pasargāt, es pat nezinu, kur, un vai vispār man tāda ir. Es noraugos, vēroju, redzu tikai dubultīgu apņemšanos pēc pirmās neveiksmes, vēsu rafinētību pēc otrās, jau visai izteiktu neizpratni pēc trešās, izmisumu pēc ceturtās. Un tam pa starpu ir bangbangbangbangbang...
Pēc izmisuma seko dzejoļi. Vai kaut kāds citas nozares ekvivalents.
TIKAI tā rodas īsta dzeja.
Un fatāla atkarība.
No manis.
s.c. stāsta, ka gultā es esot karsts, pie manis var sildīties kā pie radiatora.
...bet.. nu.. man pajāt.. kas man no tā?
Pēc tam viņa bija nolīdusi izraudāties. Virtuvē – jo zināja, ka raudāšanai manā klātbūtnē nav ne mazākās jēgas. Atnācu pēc cigaretēm:
- uztaisi man kaut ko ēdamu, ja reiz te atrodies. Un tikai kādu nieku, kaut ko vieglu, tu taču zini, ka man nepatīk, ka ir par daudz. Kāpostu tīteņus, varbūt..
Bet kādreiz viņš bija citādāks – viņš bija sieviete, šauru seju...
izsmalcināta kā prusts, gracioza kā stirna...*
utt. utt...
Līdz mirklim, kad noriebjas visa šī neinspirējošā dzīve – pielūdzēju emocionālā nenoturība, verbālās caurejas par vienīgo, par neprātu, mūžību, uzticību un visādu citādu tamlīdzīgu gadsimtu putekļiem klātu, peļu apdilstos pelgamentos aplakstītu bullshitu. Dzejas, kuru vienīgā vērtība ir tāda, ka tās uzcepis tieši šis mūlāps, kurš tās pasniedz, neraugoties, ka daudz labāku dzeju pirms viņa ir rakstījuši simtiem citu, daudz prasmīgāku veču. Varbūt pēc kāda laika sekos arī pašdarinātas kurpes, telefona aparāts, pašdarinātu latu džungurs?
Tad nāk visādas razkruķītas situācijas – kā no televīzijas filmām. Piemēram, ja mājā ir kamīns un ja ne lāčāda, tad vismaz kādam teļam nodīrāts mundieris, tas definitīvi kopā ar tumšsarkanu rozi vāzītē (kas noteikti pie pirmas izdevības apkritīs), saldenu vīnu (jo sievietēm it kā negaršojot skābrūgtsāļas substances – ha, paprasiet man) atradīsies kamīna tuvumā (intīmā apgaismojumā), aicinot tur laiski izlaisties un gurdenā balsī runāt.. runāt... un pie galvenā ķerties tikai suns sazin kad.
S.c. – ko tiešām nozīmē ķerties pie galvenā – bezdievīgi ilgi locīties un grābstīties, laizīties un slienāties ap kāju pirkstiem un citām ne gluži ‘related’ ķermeņa vietām, līdz nonāk tur, kur jānonāk, un JAU SEN BIJA JĀNONĀK, bļa... Bet ar to taču viss nebeidzas – sākas nevajadzīgi stieptas un sarežģītas kas_dārzā_kas_dārzā_bitīt__rožu_dārziņā stila un intensitātes vēderdejas ar nebeidzamu (tādā ziņā, ka nesagaidāmu) finālu. Citreiz laikam jāņem līdzi kāda lasāmviela – kādi darbā neizlasīti meili vai dokumentu čupa, a mosh vispār tādās reizēs labāk uzpīpēt, vai parunāties pa telefonu... ar kādu citu, tā teikt, inspirācijai.
- un noticēt grūti - viss šis cirks norisinās, tiek inscenēts tā vietā, lai kārtīgi bangbang – turpat kāpņu telpā uz palodzes, vai takša pakaļējajā sēdeklī, uzreiz - kolīdz rodas iekāriens, bez acīs skatīšanās, bez liekuļotas kunkstēšanas un tusnīšanas, bez liekiem pribambasiem un prātuļojumiem, toties ar neierobežotām perversām fantāzijām acu priekšā, pārkostām lūpām, skrandās saplēstu veļu, brutālu, ķermenisku, dzīvniecisku spēku un nebeidzamiem spermas plūdiem.
----------------------------------------
... jo dievs bija tik ļoti sievietes mīlējis, viņš mani radīja par vīrieti.
Kas tas dievs īsti bija, kas biju es, vai nav vienalga. Būtiski ir tas, ka bija sievietes, un dievs, kas viņas mīlēja.
Es pa to laiku biju tikai un vienīgi es, man nebija nepieciešami kādi tuvāki paskaidrojoši epiteti, jo tie visi nekam nederēja jau defaultā, man nebija jābūt kādam citam – kaut kur redzētam, noskatītam, apskaustam, pakaļdarinātam. Ja kas, pavisam normāls pozicionējums – nafig man kautrēties par to, ka es pats esmu krutāks, ka neskaitāmas sievietes blenž un no zemā starta slienājas man pakaļ, pat tad, kad neesmu tuvumā, - kapēc man tas būtu jāmēž zem tepiķa, kā kas nepiedienīgs.
Daudzas mani apbrīno no attāluma (bet man uz viņām pajāt), savukārt tiešā veidā taranēt uzdrošinās tikai sievietes ar potenciālu, tādas kuras savu vispārejo, visiem ērto golden_ mediocrity ir notirgojušas čigānietēm, bet par iesisto naudu iegādājušās pa krietnam zeltītam vibratoram, - lūk, ar šādām es arī ielaižos. Tādām, kurās ir azarts, un kuras iedomājas līdzīgi kā citās jau pakļautajās uzlīst arī manā virsotnē un iespraust tur savu karodziņu.
Ja godīgi, es savu virsotni nemaz nepūlos no tā pasargāt, es pat nezinu, kur, un vai vispār man tāda ir. Es noraugos, vēroju, redzu tikai dubultīgu apņemšanos pēc pirmās neveiksmes, vēsu rafinētību pēc otrās, jau visai izteiktu neizpratni pēc trešās, izmisumu pēc ceturtās. Un tam pa starpu ir bangbangbangbangbang...
Pēc izmisuma seko dzejoļi. Vai kaut kāds citas nozares ekvivalents.
TIKAI tā rodas īsta dzeja.
Un fatāla atkarība.
No manis.
s.c. stāsta, ka gultā es esot karsts, pie manis var sildīties kā pie radiatora.
...bet.. nu.. man pajāt.. kas man no tā?
Pēc tam viņa bija nolīdusi izraudāties. Virtuvē – jo zināja, ka raudāšanai manā klātbūtnē nav ne mazākās jēgas. Atnācu pēc cigaretēm:
- uztaisi man kaut ko ēdamu, ja reiz te atrodies. Un tikai kādu nieku, kaut ko vieglu, tu taču zini, ka man nepatīk, ka ir par daudz. Kāpostu tīteņus, varbūt..