trauslā bālā strūkla - uguns sardzē

nupat atcerējos vienu vecu stāstu un kā pajols uz vietas apņirdzos, bez variantiem apkārtējiem paskaidrot iemeslus. šodien netīk melot tiešajā ēterā.

lūk, viens mans gados kādu strēķi vecāks quasilaikabiedrs, ilgu manu tīneidžera gadu autoritāte, kurš s.c. smaržojās ar aromātu "Stratēģis", līdz ar ko arī es pirmoreiz iepirkšķinājos tieši ar tādu,
lūk, šis te rudam kuilim līdzīgais tēls pie vienas lauku pirts, liegi tumsā kūpēdams, stāstīja, kā viņi ar LU vēsture fak. studentēm šajā apkaimē astoņdesmito gadu vidū esot kopuši kādus tur pussabrukušas baznīcas zvanu torņa apstādījumus, pilsmūrus vai kapus. daļa no čomiem un studentēm palikuši apvidū pa nakti. sēdējuši pie liesmojošiem sprunguļiem, dzēruši un dziedājuši. tak vienā mirklī šnabis izbeidzies, un lielākā sēdētāju daļa devusies tā meklējumos, atstāts viens pārītis pievaktēt uguni. kas viņiem arī bija izdevies, jāatzīst, visai oriģinālā veidā.

pie šnabja šamie bija tikuši ātrāk, nekā domāts un attiecīgi tā arī atgriezušies. bet čalis to briļļaino meitēnu pa to laiku bija apdrāzis apkārt ugunskuram, izkārpot meža zemes segumā krāšņu loku. tā ka ugunij nebija nekādas iespējas izbēgt.