CALM PROCRASTINATION
Recent Entries
3/31/15 09:56 am
Varbūt man ir veģetatīvā, vai zems asinsspiediens, vai viens izriet no otra. Bet panikas lēkmes mani apciemo regulāri jau gadu un es nostājos tām pretim un saku savam ķermenītim:"Nu, uz ko tu vēl esi spējīgs?" Neļauju sev baidīties. Es nodarbinu sevi ar domām par to, cik man ir laba dzīve. Viss man ir: lielisks vīrs, bērni, pārticība. Tad pāriet uzreiz, tiklīdz es atsakos tai pakļauties. Vakardien atkal pēcpusdienā uzradās, es jutos tik sūdīgi trīcoša un pārbijusies, ka uzvilku Asics un noskrēju 10km pa mežu. Pārgāja.
Viss ir galvā, nevajag ļauties tām sajūtām vadīt savu dzīvi.
3/25/15 09:26 am
Naktī jautāju vīram:"Vai uz Ibizu mēs lidosim ar Germanwings un vai mums jālido pāri Alpiem."
"Jā. Jā."
Tad es teicu, ka vairs negribu nekādu Ibizu, jo man ir bailes. Vai vismaz testaments jāsastāda, lai puikām pienākas visi mūsu īpašumi. Un lai ar tiem dēlu vārdā var rīkoties(pārdot/iznomāt) tikai mana mamma, jo tad es tiešām varēšu mierīgi lidot un nomirt Alpos, sadegt gaisā, uzsprāgt lidmašīnā. Vismaz zināšu, ka bērni mantos pāris simttūkstošus naudas.
Man nekad nebija bail lidot lidmašīnā un tagad ir riktīgi. Piemēram, lufthansa jau arī nav tik droša, vienreiz no FRA uz STR mēs lidojām ar kaut kādu pilnīgu retro lidmašīnu, kura bija vecāka par mani un man nebija drošības sajūta tajā atrodoties.
3/24/15 09:09 am
Nepāriet klepus jau pāris mēnešus. Zāles, tējas, skriešana svaigā gaisā, nekas vairs neārstē. Kārtējā apņemšanās atmest smēķēšanu. Nomira mūsu draugu mamma 60 gadu vecumā ar plaušu vēzi. Viņa bija skēķētāja. Tagad mans klepus mani biedē ne pa jokam un bailes nomirt ir labs iemesls,lai atmestu. Līdz šim visus savus atmešanas mēģinājumus esmu izgāzusi. Šoreiz gribās atmest tik ļoti!!! Sāku smēķēt skolā 13 gadu vecumā. Šobrīd man ir 13 gadu smēķētāja stāžs. Visās reizēs, kad mēģināju atmest, vienmēr uznāk nenormāls nogurums, miegainība, kašķīgums. Bet es saprotu, ka tie ir nikotīna triki, ka ķermenis grib vēl un šoreiz es nepadošos. Gribu elpot. Pirms gada aptuveni, skrienot, sajutu, ka kļūst grūti, ka pēc skriešanas sāp un aizdusa. Vsjo. Gribu atkal elpot, gribu sajust atšķirību, gribu pateikt, ka ir iespējams atmest pēc 13 nopīpētiem gadiem. Jāpārstāj sponsorēt tabakas industriju. Turēsiet īkšķus, lai es būtu stipra?
3/21/15 11:11 am
Šorīt pamodos no galvassāpēm 08:00. Muskuļu sāpes, deguns tekošs uz iekšu kaklā, kakls sāp. Bet es teicu:"Nein! Ich bin nicht krank! Wir fahren nach lettische Schule!!!" Un pēc 5min ķermenis man atslēdza padevi un es nokritu ceļā uz virtuvi. Viņš atkal skrēja un nesa mani un es sāku raudāt, ka esmu slima un sasitu gurna kaulu uz koridora flīzēm. Tomēr sestdiena gultā. Un mums ir jauna gulta no Habitat, patīkami gulšņāt. Nedrīkstu kustēties, uzreiz sāp viss kauss.
3/20/15 04:54 pm
Paņēmu darbā brīvdienu. Visi projekti vakardien apdarīti. Tikšanās ar kundēm otrdien.
Dienās, kad ir sasodīti fantastiski silts, viss zied un parkos guļ cilvēki un es ar dēliem arī visu dienu pavadu parkos, es jūtos lieliski. Mēs kā no rīta izgājām, tā joprojām vēl esam laukā. Šodien pārtiekam no ūdens un preceļiem ❤️
Visur zied narcises, krokusi, tulpes un tās mazās baltās zāliena mini margrietiņas. Saule spīd, kaut kāds ķiršveidīgs koks arī uzziedējis. Drīz uz Killesbergu būs jābrauc magnoliju ziedus skatīties. Varbūt esmu laiska un man patīk tikai nestrādāt un vārtīties pavasara saulē ❤️
3/19/15 08:07 pm
Pēc diviem mēnešiem mēs sauļosimies Ibizā.
Mans dēls ies uz ergoterapiju.
Mans darbs ir garlaicīgs. Gribu kaut ko radošāku.
Braucot vilcienā mājup mani piemeklē panikas lēkme. Beidzot(pēdējo reizi bija pirms mēneša) varu atkal justies pretīgi.
Sākās ap pusdienlaiku ar reiboni, pēc tam nenormāls nogurums un nulle koncentrēšanās.
Dažreiz domāju, ka man nav lemts strādāt, ka vislabāk jūtos brīvdienās. Dažreiz uzrodas dikti daudz spēka un es domāju, cik lieliska iespēja man ir dota, ka pirmais darbs Vācijā, ir Bulthaup nevis bretzel stends uz Koenigstrasses. Ja viņš tagad būtu te man blakus, pastāstītu, cik viss ir kruta, tadan uzreiz pārietu, bet tagad es rakstu, lai pati sev pastāstītu, ka viss ir ļoti labi. Tik labi, ka pat labāk nevarētu vēlēties, bet es čīkstu.
Varbūt, kad citiem uznāk panikas lēkme, viņi saprot, ka vienkārši ir noguruši un derētu izgulēties. Bet es, redz, uzreiz pataisno sāku analizēt šīs izjūtas un koncentrēties uz šo sajūtu, nevis vienkārši atlaisties ērtāk krēslā.
Mūsu labākais draugs salauza kāju, spēlējot futbolu. Viņš ir profesionāls tenisists pasaules rangā kkādā sakarīgā vietā. Četrus mēnešus nedrīkst nekādus sportus. Tas ir sūdīgi, nevis manas tizlās izjūtas, braucot vilcienā. Ak, mans ķermenīti :)
Ir taču arī pavasaris un saulrietā, gaidot vilcienu, klausos kā putni sajūk prātā un svilpo neaptveramas melodijas.
Kāds psihoterapeits, šo izlasot, varētu lieliski redzēt kā dienasgrāmatas rakstīšana, nevis medikamentu ēšana, izved no panikas lēkmes.
Teksta iesākums - čābīgi, nobeigums - un tomēr viss taču ir labi(vismaz man ir).
3/18/15 09:26 am - 7mēneši:
Mājas ir šeit, beidzot es tā varu just.
3/18/15 09:21 am
Vakardien parakstījām piemo pārdošanas līgumu manā Bulthaup karjerā. 38 000€ par šo Mēbeļu grupu.
Bet to aizēnoja darbs, kurš mani sagaidīja mājās, visu viesistabas mēbeļu un priekšmetu sastumšana ēdamistabā, kura ir uz pusi mazāka par viesistabu. Mūsu viesistaba ir 30kvm liela un tagad nabaga ēdamistabā mēbeles ir līdz griestiem un durvis ir ciet,lai nekas nekrīt ārā :)
Jā, būs mums jauna grīda, bet tās mocības ar miljons grāmatu pārvietošanu. Sestdien viss būs jānes atpakaļ, jipījē :D
3/17/15 10:53 pm
http://m.huffpost.com/us/entry/4810794A
Pateicoties labajiem Cibiņiem, es beidzot atradu savu plauktiņu.
No šiem paradumiem es daru gandrīz visu. Jo vairāk, esmu dizaineris, jo tiešām koncentrējos uz detaļām ekstrēmi ļoti. Tas ir ļoti svarīgi. Mans pašreizējais darbs ir pasakains. Bulthaup dizaina smalkumi, līnijas. B3 virtuves darba virsmas precīzi 2mm pārkare un ne vairāk.
3/17/15 09:36 am
Ir pavasaris, vakardien +18 pilsētā. Stādījām puķes un sējām garšaugus ar dēlu abi kopā.
Bet ko lai dara, bērns jāved ergoterapijā pirms esmu pati kaut ko viņā ielaidusi, vai sačakarējusi.
Ko vēl darīt ar 7gadīgu bērnu kurš ir jauks tikai tad, ja es viņu klausu. Bet ja lūdzu viņu paklausīt mani, viņš sarīko tādu histēriju. Ja mani viņš kaut nedaudz vēl respektē, tad par citiem cilvēkiem, piemēram,bērnu dārza audzinātāju viedokli viņam vispār nospļauties. Kas ar viņu ir noticis? Milzu ego?
Vai ergoterapija palīdzēs un vai daktere mums dos kādus ieteikumus, kā audzināt dēlu un kā tālāk sadzīvot? Cerams.
Jaunākais normāls puika, bet ar vecāko ir problēmas.
Ak, nē, tāds stress tik jaukā laikā.
3/13/15 09:35 am
Šonakt sapnī piekāvu un nogalināju kaut kādu svešu sievieti.
Diezgan nejauks sapnis. Pamodos 07:00 un man acīs spīdēja saule.
3/11/15 07:40 pm
Uz longborda sasniedzu 2m augstumu,bet ko lai dara...mazajiem jàsamierinàs, jo man patīk 😍
3/10/15 04:33 pm
Albertam aprīlī būs 5 gadi. Šobrīd viņš pats saģērbjas, pasaka "Čus!" un ieziet laukā ar kaimiņu bērbiem. Un es jūtos droši, jo es savā bērnībā tā izdzīvoju.
Mums arī drošs rajončix.
3/9/15 09:53 am
Katrs zobārsta apmeklējums man ir kā vēl viens solis pretim nervu sabrukumam. Šorīt atkal apmeklēju šo iestādi. Stress mani piemeklē jau dienu iepriekš, kad zinu, rītdien pie zobārsta. Šoreiz atkal esmu nopotēta tā, ka nejūtu pusi no deguna. Esmu ļoti dusmīga, jo tiek laboti visi tie zobi, kurus pēdējā gada laikā biju salabojusi Rīgas Zobārstniecībā par tādām pašām cenām kā šeit. Varētu nožņaugt tos Rīgas Zobārstniekus. Neejiet Blaumaņa ielā uz remontu, plombes pēc sešiem mēnešiem sāk sadalīties 😢
3/7/15 09:32 am
http://m.delfi.lv/bizness/article.php?id=45647952Man šķiet, ka Latvijai ir reāli paveicies ar šo projektu un jābeidz sūkstīties. Beidzot parādās attīstības iespējas, bet visi sūdzās un labprāt dzīvo pagātnē.
Tas taču ir forši, divās stundās līdz Tallinai,ne?
Tie,kurus neapmierina ātrvilciens pagalmā, var piedāvāt projekta attīstītājam izpirkt savu nekustamo īpašumu un pārcelties uz pludmali vai Itālijas dienvidiem 😍
3/5/15 08:44 pm
Tikko izlasīju savu impulsīvo histērijas ierakstu un sapratu, ka beidzot tagad vilcienā uz mājām esmu nomierinājusies. Viss ir labi, vienkārši eksistē tādi cilvēki, kas ilgstošā ietekmē uz manu dzirdi, iedzen mani mega stresā. Un tie nav bērni, tie ir pieauguši Lielbritānijas iedzīvotāji, kuri nekontrolē savus runas orgānus.
3/5/15 08:17 pm
Turpceļš vienmēr ir interesants un patīkami saviļņojošs. Atpakaļceļš vienoārši izsūc spēkus. Es gribu ātrāk nokļūt ģimenes apskāvienos.
Bija jauki, protams. Izstaigājām Minheni. Pilsēta ir ļoti skaista. Vakariņojām lieliskos restorānos.
Bet man jāakceptē, ka šādi pasākumi piespiež komunicēt ar cilvēkiem, kurus ildienā apietu ar līkumu.
Atbrauksim pavasarī ar ģimeni. Ģimenes lokā noteikti viss būs citādāk.
Nedēļu ilga nepārtraukta komunikācija man ir ļoti grūta. Varbūt neesmu ekspresīvais tips.
3/5/15 07:19 pm - Minhene un briti:
Nedēļu esmu pabijusi kopā ar Bulthaup darbiniekiem apmācībās Minhenē. Šoreiz no 14 dalībniekiem 8 bija briti. Pavadot šo laiku katru dienu kopā ar viņie,esmu sākusi ienīst britus. Viņi vārās nepārtraukti, puse no pateiktā ir lielvārdība. Viņi visu laiku ir uzvilkti un savā nepārtrauktajā muldēšanā ik pa brīdim ļoti skaļi iezviedzas par sev vien saprotamu joku. Es neesmu antisociāls cilvēks, bet mani diskomfortē skaļi bezjēgā runājoši cilvēki.
Bija arī viena amerikāniete,kura vienatnē ar muldēšanu pārspēja britu bariņu. Es nevaru to izturēt. Man patīk miers un harmonija nevis tirināšanās. Pēc šīs nedēļas es tiešām mīlu vāciešus(kuri nav piedzērušies). Es apbrīnoju tos latviešus,kas spējuši Lielbritānijā dzīvot un kuri tur dzīvo.
Pēdējais piliens šobrīd ir vilciena gaidīšana Minhenē restorānā, kurš arī ir pārpildīts ar cilvēku skaļumu. Ielas šajā pilsētā arī ir pārbāztas. Nē, man nepatīk nekādas metropoles. Štutgarte ir mierīga. Protams, ka man tādam pāķim no Rīgas ir grūti pierast un saskaņoties ar šo masu. Rīga ir tik klusa un mierīga, katrā ziņā vairāk nekā Štutgarte. Bet vismaz Štutgartē var atlast klusu stūrīti mežā vai parkā.
Es nekad nedzīvošu Londonā, nekad.
3/3/15 08:45 am
Pēc nakšńošanas 5zvaigžńu viesnīcā mana sejas āda ir apsārtusi, viegli pietūkusi un sāp.
Škiet,ka atkal velas pulveris pie vainas, jo gultasvela šeit ož pēc kīmijas. Man nav pārtikas alerģijas, tikai veļas mazgāšanas līdzekļi ēd nost ādu vienmēr.
Ko darīt? Protams, ka man nav līdzi manas alerģijas ripiņas.
Ja es dzeršu daudz ūdens,tas palīdzēs?