nu principā, viss, ko es Tev lūdzu ir lai Tu aizejot aizej pavisam. Izej un izlogojies.

Un kamēr vēl pīles kanālmalā ir drošībā, tikmēr ar krīzi neaizbildinies, ja?

mamma stāstīja kā viņi valentīndienu svinējuši - ar biezpiena sieriņiem no rīta gultā un tā... nu bāc!

Bet vai Tu esi radiobārā dzēris šampi no pudeles tualetē esot pieciem cilvēkiem? Bļa!

nesen uzaicināja mani uz kino! o o o!
Uz stāstu par bendžaminu batonu. Es domāju - es to esmu jau redzējis?
Protams biļetes izrādījās pēdejā rindā.
Viņa dikti raudāja un pabučoties nesanāca.
Visi pārējie arī domāja, kāds es esmu lūzeris uzaicinot dāmu uz tādu filmu pēdējā rindā bet viņa tā.
Pēc tam aizgājām uz gulbju ezeru. Tur Jana un pārējie slāvi svinēja vārdadienu. Bija dzīvā mūzika ar blondu basģitāristu un elektroniskajām bungām(!!). Dziesmas pieteica lauzītā latviešu, bet izpildīja pārsvarā krievu valodā. Un krogam viss kā piederās - papīra zvani no griestiem Lasvegasas lete (mirguļojošā) un izslēgti ziemassvētku rotājumi (jo nav jau ziemassvētki, stulbais!) un Jana. Protams, Jana. ŽENŠČINA - tas ir vienīgais vārds kas viņu var pilīgi noraksturot. Nekāds īsta sieviete neder, ja jāapraksta viņas izturēšanās, cukurvates mati un balss.
Kad grupa The pilgrims (Svētceļnieki) spēlēja savu vakara hitu - Sorry seems to be the hardest word, tad arī es uzaicināju savu dāmu uz vienu lēno. Tāpat pabučoties nedabūju.
Viņas stāsts gan izrādītos savādāks



un vēl kāds man varētu pazvanīt tāpat vien nevis lai pajautātu kauko par kompjiem

- Will you sleep with me?
- Absolutely!

Normāli nobimbāties var skatoties kuriozo Benžamina Pogas lietu. Tas augšējais citāts, iespējams, ir smieklīgākais visā filmā. Un vispār - visa filma ir par atvadīšanos un par to, kad tuvi cilvēki Tevi pamet (ja Tu dzīvo, tad Tu zini, kā tas ir un tas Tev nebūs nekas jauns). Nebija velti tērēts laiks.

Piebeidzu Peļēvina šausmu ķiveri. Noteikti ka vēl daudz to pēdējā laikā ir izdarījuši, jo grāmatu par latu varēja iepirkt rozes grāmatnīcās. Akcija redziet. Pats sev grāmatu neieteiktu lasīt. Sakss, piemēram, bija daudz labāks :)

Noprovēsim, kā garšo baušķenieks no glāzes un kas tad tas little britain ir tāds par.
Čīrz. Ir takš piegdiena!

Esot trīs veidu cilvēki - vieni kas sapņo, otri kas dara un trešie, kas šos pirmos divus apbrīno.

Un tu pavadi visu savu dzīvi domādams, pie kuriem no šiem piederi tu... Konkrētāk - kuri ir tie foršākie un kuriem tu gribētu piederēt.
Tas, ka Tu nevari darīt to, ko vēlies, tas jau ir skaidrs. Es domāju, ir skaidrs, ka augstākais, ko tu vari mēģināt ir - darīt to prieka pēc.
Arī sapņot tu joprojām sapņo - kā būtu, ja es tagad izdarītu tā, tad visi teiktu vāā un visas sievietes mestu biksītes uz skatuves..
Apbrīnot... vatever. tik tālu vēl neesmu nonācis.

Kāpēc ir tā, ka interesē kādas 72 lietas un, bļa, vajag visu uzreiz - vienas dzīves laikā? kļut par gleznotāju, mūziķi, fotogrāfu, rakstnieku bla bla bla? Un pa apli vien, atkarībā no mēness fāzes. Turklāt tad, kad pamatprofesija jau, ak neraža, iegadījusies pilnīgi cita. Un kad nekas tā īsti neliecina, ka manī būtu kas tāds, kas kādā no šīm jomām padarītu īpašāku, kā kādu citu šīs planētas iedzīvotāju.
Kas būs tas kurš pateiks, ka ir gana? Kad man pienāks tā diena, kad kāds (es?) man pateiks - dari tagad šito visu savu dzīvi un par pārējo aizmirsti?
Ok, tā nekad nebūs.

Vēl ir arī hipotēze, ka vīrietim pusmūža krīze iestājoties tad, kad viņš saprot, ka savas dzīves laikā nepaspēs izdarīt visu, ko iecerējis. Nu tad, cienījamie un augsti godājamās - man ir iestājusies pusmūža krīze!
Pēc teorijas, tad liekajām lietām kaut kā pašām vajadzētu atkrist pašām no sevis. Tomēr tā nenotiek Vieglāk tomēr nepaliek.
Ko tad darīt?
Sākt ar mērķu nodefinēšanu? Dzīvei? Kādi gan mērķi var būt dzīvei?