nu principā, viss, ko es Tev lūdzu ir lai Tu aizejot aizej pavisam. Izej un izlogojies.

Un kamēr vēl pīles kanālmalā ir drošībā, tikmēr ar krīzi neaizbildinies, ja?

mamma stāstīja kā viņi valentīndienu svinējuši - ar biezpiena sieriņiem no rīta gultā un tā... nu bāc!

Bet vai Tu esi radiobārā dzēris šampi no pudeles tualetē esot pieciem cilvēkiem? Bļa!

nesen uzaicināja mani uz kino! o o o!
Uz stāstu par bendžaminu batonu. Es domāju - es to esmu jau redzējis?
Protams biļetes izrādījās pēdejā rindā.
Viņa dikti raudāja un pabučoties nesanāca.
Visi pārējie arī domāja, kāds es esmu lūzeris uzaicinot dāmu uz tādu filmu pēdējā rindā bet viņa tā.
Pēc tam aizgājām uz gulbju ezeru. Tur Jana un pārējie slāvi svinēja vārdadienu. Bija dzīvā mūzika ar blondu basģitāristu un elektroniskajām bungām(!!). Dziesmas pieteica lauzītā latviešu, bet izpildīja pārsvarā krievu valodā. Un krogam viss kā piederās - papīra zvani no griestiem Lasvegasas lete (mirguļojošā) un izslēgti ziemassvētku rotājumi (jo nav jau ziemassvētki, stulbais!) un Jana. Protams, Jana. ŽENŠČINA - tas ir vienīgais vārds kas viņu var pilīgi noraksturot. Nekāds īsta sieviete neder, ja jāapraksta viņas izturēšanās, cukurvates mati un balss.
Kad grupa The pilgrims (Svētceļnieki) spēlēja savu vakara hitu - Sorry seems to be the hardest word, tad arī es uzaicināju savu dāmu uz vienu lēno. Tāpat pabučoties nedabūju.
Viņas stāsts gan izrādītos savādāks



un vēl kāds man varētu pazvanīt tāpat vien nevis lai pajautātu kauko par kompjiem