Esot trīs veidu cilvēki - vieni kas sapņo, otri kas dara un trešie, kas šos pirmos divus apbrīno.

Un tu pavadi visu savu dzīvi domādams, pie kuriem no šiem piederi tu... Konkrētāk - kuri ir tie foršākie un kuriem tu gribētu piederēt.
Tas, ka Tu nevari darīt to, ko vēlies, tas jau ir skaidrs. Es domāju, ir skaidrs, ka augstākais, ko tu vari mēģināt ir - darīt to prieka pēc.
Arī sapņot tu joprojām sapņo - kā būtu, ja es tagad izdarītu tā, tad visi teiktu vāā un visas sievietes mestu biksītes uz skatuves..
Apbrīnot... vatever. tik tālu vēl neesmu nonācis.

Kāpēc ir tā, ka interesē kādas 72 lietas un, bļa, vajag visu uzreiz - vienas dzīves laikā? kļut par gleznotāju, mūziķi, fotogrāfu, rakstnieku bla bla bla? Un pa apli vien, atkarībā no mēness fāzes. Turklāt tad, kad pamatprofesija jau, ak neraža, iegadījusies pilnīgi cita. Un kad nekas tā īsti neliecina, ka manī būtu kas tāds, kas kādā no šīm jomām padarītu īpašāku, kā kādu citu šīs planētas iedzīvotāju.
Kas būs tas kurš pateiks, ka ir gana? Kad man pienāks tā diena, kad kāds (es?) man pateiks - dari tagad šito visu savu dzīvi un par pārējo aizmirsti?
Ok, tā nekad nebūs.

Vēl ir arī hipotēze, ka vīrietim pusmūža krīze iestājoties tad, kad viņš saprot, ka savas dzīves laikā nepaspēs izdarīt visu, ko iecerējis. Nu tad, cienījamie un augsti godājamās - man ir iestājusies pusmūža krīze!
Pēc teorijas, tad liekajām lietām kaut kā pašām vajadzētu atkrist pašām no sevis. Tomēr tā nenotiek Vieglāk tomēr nepaliek.
Ko tad darīt?
Sākt ar mērķu nodefinēšanu? Dzīvei? Kādi gan mērķi var būt dzīvei?