Nu mhh.. Sorry, ka es te atkal uzbāžos ar savu "blah-blah", bet tur jau tā lieta, ka cilvēki ir dažādi,viņi jau nezin, kas otram vajadzīgs, ja to nekādi neliek manīt vai nepasaka. Nu, piemēram, man atkal drausmīgi nepatīk, kad kāds dzīvē aktīvi cenšas mani uzmundrināt, vai atkal kritizē manas kļūdas :D Bet vai cilvēki to saprata, kamēr es nebiju likusi manīt. Nu nē tak. Bet ja tuvi draugi nezin,ko īsti tu no viņiem gaidi, tad arī nav gluži tas.. Eh, nevermind me, man jātiek vaļā no šī noskaņojuma :) Btw, par postmodernismu mēs mācījāmies skolā pie filozofa, where were you? :D

(Reply to this) (Parent) (Thread)

biju, biju viņa stundās! bet tieši tagad lasījusi neesmu :)

Bet ja tuvi draugi nezin,ko īsti tu no viņiem gaidi, tad arī nav gluži tas..
pareizi. tam jau ir domāti tuvi draugi. bet man nav tādu tuvu draugu. es varu atrast, kam izkratīt savu sirdi, ja ļoti gribu, bet... bet bieži vien pat negribās, ja zini, ka ... ka tas paliks gaisā karājoties, neizprasts utt...

un par to uzmundrināšanu.. man arī nepatīk, kad mani uzmundrina.. un man arī nepatīk uzmundrināt, ja redzu, ka skumjām ir kāds reāls iemesls... bet ko lai citu dara tāda cilvēka sabiedrībā? pamest - tas būtu vienīgi bezsirdīgi, bet, ko lai saka, attiecībā uz mani, tas ir tas, ko cilvēki dara... un tu noskaties uz viņiem un domā, ko tieši viņi domā, ka pamet vienu kādu, kurš, ja nebūtu pietiekami prātīgs, paņemtu kaut ko asu un sāktu bakstīt vēnas... :dunno:

BET KĀ LAI VIŅIEM PASAKA, KĀ PRET MANI ATTIEKTIES?! ja es to visu tagad pateikšu, ka man patīk šādi un ne tā... utt, viņi sabīsies no manis un nedabūšu pat to mazumiņu.... :/

un es tev laikam nepalīdzu tikt vaļā no ši noskaņojuma :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nez. Tas ir labs jautājums, uz kuru ir grūti atrast atbildes arī man pašai. Diemžēl tie cilvēki ir tik dīvaini, ka viņi arī visādi var reaģēt uz tevis pateikto. Pirms kāda laika es izdomāju neslēpt to vismaz vienīgajam cilvēkam, kuru uzskatu par īstu draugu. Nu jā, pateicu, gaidīju, ka mani nosauks par jocīgu, vai vēl kā sliktāk, bet tā nemaz nenotika. Īstenībā pat atklāju, ka ir šis tas kopīgs mums attieksmē. :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tad... ah.. zini, ka tev ir īsts draugs...! :)

(Reply to this) (Parent)

nesabīsies tas, kas negribēs nobīties un, kam pat tāda doma nebūs ienākusi prātā.. var jau izbļaut visas vēlmes skaļi un visai pasaule - tā pat sadzirdēs tikai tie, kas gribēs - galvenais zināt, ko tu patiesi pati vēlies un gribi....

(Reply to this) (Parent) (Thread)

un tieši tur jau ir tās problēmas.
man arvien šķiet, ka īsti nezinu, ko gribu [gribu, to ko negribu, bet jāgrib, jo gribu, kaut arī negribu {un šo virkni PATIEŠĀM VARĒTU IZSKAIDROT!!}]. un atrast kādu, kas nenobīsies. kādu, kas zinās. meklēt vai gaidīt, kad uzskriešu netīšām virsū?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nemuļķo sevi - cilvēki zin, ko viņi grib, tikai neviens jau savas vēlmes neņem vērā, neviens negrib sev atklāti pateikt - nu tak' jā, es gribu to un šito...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tad pareizāk ir teikt, ka nezinu, ko man bajag [jeb kas man ir nepieciešams], jo man ir tieksme gribēt to, ko man vajag. acīmredzot zinu, ko gribu [vairāk vai mazāk]. un tur rodas problēmas.

un tā jau ir - ja saka, ka nezin, ko grib... tātad negrib neko. bet cilvēkiem liekas dīvaini, neizvēlēties neko. vienmēr esot jāizvēlas, pat ja nezin, ko grib [situācijā, kad faktiski NEgrib]

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā, nu tā dikti dīvaini tad sanāk, kad tev jāizvēlas pavisam lieka un nevajadzīga manta, situācija, vai da jebkas ..

(Reply to this) (Parent) (Thread)

...bet vai tad cilvēkiem nav tāda doma galvā: jāņem, moš noderēs? :/ visiem gan jau ne...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

laikam jau ir gan

(Reply to this) (Parent)