un tieši tur jau ir tās problēmas.
man arvien šķiet, ka īsti nezinu, ko gribu [gribu, to ko negribu, bet jāgrib, jo gribu, kaut arī negribu {un šo virkni PATIEŠĀM VARĒTU IZSKAIDROT!!}]. un atrast kādu, kas nenobīsies. kādu, kas zinās. meklēt vai gaidīt, kad uzskriešu netīšām virsū?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nemuļķo sevi - cilvēki zin, ko viņi grib, tikai neviens jau savas vēlmes neņem vērā, neviens negrib sev atklāti pateikt - nu tak' jā, es gribu to un šito...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tad pareizāk ir teikt, ka nezinu, ko man bajag [jeb kas man ir nepieciešams], jo man ir tieksme gribēt to, ko man vajag. acīmredzot zinu, ko gribu [vairāk vai mazāk]. un tur rodas problēmas.

un tā jau ir - ja saka, ka nezin, ko grib... tātad negrib neko. bet cilvēkiem liekas dīvaini, neizvēlēties neko. vienmēr esot jāizvēlas, pat ja nezin, ko grib [situācijā, kad faktiski NEgrib]

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā, nu tā dikti dīvaini tad sanāk, kad tev jāizvēlas pavisam lieka un nevajadzīga manta, situācija, vai da jebkas ..

(Reply to this) (Parent) (Thread)

...bet vai tad cilvēkiem nav tāda doma galvā: jāņem, moš noderēs? :/ visiem gan jau ne...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

laikam jau ir gan

(Reply to this) (Parent)