Sprāgstoši un ekspresīvi - Sapņošana ir noslēgtība

Priekš manis sapņošana ir lielā mērā motivēta ar bailēm no reālās dzīves. Taču es to interpretēju nevis kā "bēgšanu" no reālās dzīves kā tieši "gatavošanos" reālajai dzīvei. Ideja, ka atliekot iesaistīšanos reālajā dzīvē uz vēlāku laiku ar domu, es varu labāk sagatavoties un veicināt vēlamo iznākumu gūšanu, veltot laiku atliktās situācijas "izspēlēšanai" manā iztēlē no pēc iespējas vairākām perspektīvām un/vai attiecīgi pielāgojot savu tagadnes rīcību.

Izvērtējot paša tendences, man ir jāatzīst, ka, Izvēloties atlikt/izvairīties ar motivāciju "atvieglot" savu dzīvi vai "izvairīties" no problēmām, realitātē es sev radu virkni sarežģījumu. Pirmkārt, ir Tevis pieminētā baiļu pieaugšana laika gaitā. Jo vairāk/niansētāk domāju par satraucošo lietu, jo biedējošāka un nekontrolējamāka tā situācija man liekas. Tad vēl ir apstāklis, ka tiklīdz izvēlos reaģēt uz sevi satraucošajām domām un izvēlos atlikt, jebkas, kas mani satrauc, manā apzinā "realizējas", un es to satraucošo pieņemu par reālu un sāku rēķināties ar to. Tad vēl ir komforta sajūta no izvairīšanās un apziņas, ka "nākotnē izdarīšu vienu vai otru lietu, un tad tas, kas mani sākotnēji satrauca, vairs nebūs aktuāls". Bieži vien par kritēriju satraucošā neitralizēšanai es izvirzu savu progresu. Es atlikšanaas un sagatavošanās rezultātā kļūšu "labāks" un tad es spēšu bez sarežģījumiem tikt galā ar problēmu. Bet, jo vairāk es sāku analizēt savu tendenci atlikt un gatavoties, jo vairāk es konstatēju tendenci "iestrēgt" šajā sevis "uzlabošanās" procesā, jo kaut kādu iemeslu (visbiežāk savas vainas dēļ) rezultātā es paša iepriekš izvirzītos kritērijus nespēju sasniegt. Un rezultātā vai nu es nododos sevis strostēšanā un sodīšanā, vai arī izvēlos forsēt sevi, mēģinot šos kritērijus sasniegt.

Jāsaka, ka sanāk diezgan ironiska situācija, ka ar nodomu izvairīties no ciešanām un atvieglot savu dzīvi, es sarežģiju savu dzīvi un radu pats sev kreņķus. :)