Visskaistākās ir tās janvāra dienas, kad ārā snieg

« previous entry | next entry »
Jan. 25th, 2012 | 12:20 am

Varbūt šis smagums un nerealitātes sajūta tādēļ, ka tik maz kontaktējos ar cilvēkiem? Bet kam gan šīs paviršās sarunas? Tām nav nozīmes. Tās mani saēd. Tāpat kā sadzīves problēmas. Tāpat kā laiks. Es gribētu apjēgt, ka Dievs patiešām eksistē. Domu līmenī. Filozofiskā līmenī. Metafiziskā līmenī. Reālā līmenī. Ķermeniskā līmenī. Kaut rīt būtu spēks būt labam cilvēkam. Atcerēties mīlestību un nenogrimt tumsā. Varbūt ar šo kļūšu stiprāka un nebūšu vairs tāda čīkstule.

Link | Leave a comment | Add to Memories

Comments {3}

citaantonija

(no subject)

from: [info]citaantonija
date: Jan. 25th, 2012 - 09:00 pm
Link

jā, taisnība, visi iedalījumi ierobežo cilvēku, jo patiesībā cilvēkā jau ir dažādas krāsas un nokrāsas nevis tikai viena. rakstot "labs cilvēks" pat nedaudz saminstinājos, tomēr paliku pie ierastā dalījuma, kaut arī daudz kas nosacīts, kādi ir slikti vai labi laika apstākļi. Tā jau ir, ka pretstati eksistē kopā, bet šeit ar vārdu "labs" domāju ne kā kaut ko pārāku, bet pilnveidošanos, jo pasaulei no tā arī būtu labāk nekā tad, ja atrastos mūžīgā naidā ar sevi un citiem.

Reply | Parent