cindy - August 10th, 2017

kļūst jau vēls,varu derēt,ka būs kārtējā negulētā nakts un es zinu,ka drīz vairs šo saitu tik daudz neizmantošu kā šobrīd, jo gluži vienkārši - nebūs laika, bet tagad esmu vienkāršā bezdarbībā ar nebeidzamiem jautājumiem uz kuriem nav atbildes un tikko svaiga brūce man ir vaļā atplēsta. es šādi varētu filozofēt stundām ilgi, bet ,ņemot vērā, ka nav ar ko - es to daru pati ar sevi, smieklīgi vispār. man liekas smieklīga šī cliche jaunības mīla, kura tika vismazāk gaidīta un arī mani vienaudži, es saprotu to,ka citi ne sūda nemāk novērtēt to ko viņiem dod otrs cilvēks , viņi to novērtē ,kad ir par vēlu, mēs cilvēki.. mēs tādi esam. mēs nemākam neko novērtēt, jo ātri pierodam un viss liekas pats par sevi saprotams.

Lanas Del Rey un the Smiths mūzika mani nomierina, tā iet man caur kauliem. lai arī tas liek ilgoties pēc tevis, es vienkārši gribēju kaut man no tevis būtu bijusi normāla iespēja atvadīties, kā mēs vienmēr to daram - a tight hug, kisses on the forehead and so much love. Vai tu man vari pateikt kāpēc tik ilgi šo slēpi no manis? nav jau brīnums, ka nekad telefonu manā klātbūtnē rokās neņēmi.. es vienkārši vēlējos kaut viss būtu beidzies savādāk, nē, es cerēju ,ka ar tevi viss beigsies savādāk. un man ir bail, ka kad atkal sauksi - es aizskriešu atpakaļ ,pat neatskatoties. Kad tu man teiksi, ka kļūdījies un ,ka tev vienkārši bija putra galvā. Bet ,ja jau tu viņu mīli, tad kāpēc biji ar mani? Kādēļ teici man tās visas lietas un pirki to lāci, kuru tagad es esmu iemetusi skapī, lai neatcerētos par tevi. Iemetu skapī un netaisos pat vērt vaļā, jo atceros kā sasmaržināji viņu ar savām smaržām un teici :"tas tev, kad nebūšu tev blakus un pietrūkšu" atceros arī pēdējo reizi ,kad biji man blakus. Viss taču bija lieliski! mēs pavadījām divas dienas kopā , es taisīju tev rīta kafiju un tu nāci un apskāvi mani no mugurpuses , uzspiežot slapju buču uz vaiga. un kā tu man teici, ka gribēji filmu skatīties tikai tāpēc, lai varētu man pagulēt blakus un mīļot. Es nekad neizpratu to laimes garšu, līdz tajā rītā pamodos un pirmais ko ieraudzīju.. tā biji tu. piespiedusies man klāt ar visu savu miesu un ar savu skaisto seju. es taisiju tev vakariņas un vakarā ,kad brauci prom , noskūpstīju ardievas. viss likās tik īsts, pirmo reizi dzīvē, viss likās tik patiess.. un sirdij silts un mīļš. Bet es nevēlos ,lai kāds cits ieņemtu tavu vietu, jo tev ir jābūt man blakus. Tev ir jāguļ man blakus gultā un tikai ar tevi vēlos sēdēt dīvānā ,dzert aliņus un runāt līdz 3 rītā, laiku pašas nemanot. Visas tās sīkās nianses ,kas mums bija. Es šo rakstu, jo varbūt, varbūt kādreiz kāds sapratīs par kādām sajūtām es šobrīd runāju, jo aprakstīt jūtas - tas nav reāli, viss ko es varu darīt ir aprakstīt atmiņas un tā brīža sajūtas. Atceros kā katru reizi kā gājām kopā pīpēt un sēdāmies uz soliņa, tu tik ļoti vēlējies mani visu laiku blakus, ka pat tad nevarēji atiet - tu vienmēr pārliki man pāri kāju un ieāķējies manā elkonī. Katra sīkā detaļa, vienmēr gultā piebīdīsies man aizvien tuvāk un tuvāk, līdz mēs principā bijām gandrīz viens un tas pats cilvēks, bet mums tāpat nebija gana tuvu. Kā pirmo reizi Rīgā ar trolejbusu braucām pa zaķi un tu man teici, lai neskatos nevienam acīs, jo mums bija bail, ka noķers kontrole. Kā sēdējām pie ūdens ar skatu uz Rīgu , tu ieķēries man elkonī, kā vienmēr to dari, un stāstīji cik ļoti mani aprīno un cik ļoti tev patīku. Kā skrējām pa lietu, lai paspētu uz vilcienu un visas salijām, pēc tam ,ieliecot vagonā, izdomājām ,ka nemaksāsim un centāmies izskatīties pēc iespējas dabiskāk, kaut abas zinājām , ka no malas izskatījāmies pēc kaut kādiem gopņikiem, kā kontrole pagāja garām un mēs valdījām smieklus, beigās ,izlecot no vilciena smējāmies pilnām rīklēm par visu ,kas notika tā brauciena laikā, jo viss likās tik sasodīti smieklīgs. Kā tu man parādīji savas mīļākās dziesmas un es momentā tās iemīlēju, jo mums viss bija tik sasodīti līdzīgs. Mēs bijām perfektas, pat vairāk kā tas, mēs bijām kā radītas viena otrai. Visas tavas sejas mīmikas,kad negribēji, lai eju prom vai centies mani uz kaut ko pierunāt, tava mīļā balss..kad domā par to tā - mums tik daudz kas kopā noticis. es atceros visu, jā, bet žēļ ,ka man nebūs iespēja izveidot jaunas atmiņas ar tevi un vēl vairāk to nekā līdz šim tās jau ir. Tas mani grauž ,bet es rakstu to un smaidu ar pilnu un izteiktu smaidu, jo šīs visas atmiņas ir skaistas, līdz ar to - nenožēloju neko. Paldies ,ka tu vienmēr biji,kad tevi vajadzēja visvairāk un teici iedvesmojošus vārdus, es tos novērtēju, pat ja es nemāku normāli reaģēt uz lietām, dēļ sava morālā stāvokļa. Un es nekad nedomāju ,ka man pašai savā gultā būs tik vientuļi, kur viss ir piesūcies ar tavu smaržu, kur tavs ķermenis gulēja no rītiem un naktīs man blakus, kad tavi mati bija man sejā un pa visu matraci un kā tu man rādīji visas savas bērnības rētas un stāstīji cik dažādos sāpīgos veidos tās dabūji un es katru reizi tās noskūpstīju. Es visu atceros ,es ceru,ka tu arī. Skatīsies atpakaļ kādu dienu un atcerēsies visu šo ar smaidu, jo mēs vismaz mēģinājām, vaine? at least we fucking tried, darling un tas ir pats galvenais.


Es nezināju,ka jūtas neatrodas vēdera lejasdaļā,bet gan pirkstu galos, ar kuriem tu viņai pieskaries.

Current Mood: awake
Current Music: SWMRS - Lose It

Šīs brīvdienas,kas man bija, ir likušas man daudz aizdomāties. Patiesībā apkārt ir tik daudz foršu cilvēku, kuriem ik dienā paejam vienkārši garām ,pat neapzinoties cik līdzīgi jūs esat. Lai gan bija daudz par daudz alkohola un tas mani noveda pie sevis apkaunošanas sociālajos tīklos, kā , piemēram, snapchatā un konkrēta cilvēka priekšā, bija lieliski! nevarētu neko tādu nožēlot. Mēs iepazinām manu vienaudžu grupu, kuri bija tik pat ļoti apmaldījušies sevī cik mēs paši. Mēs dejojām līdz pašai pēdējai dziesmai, dzērām pretīgu šņabi un meklējām jūru līdz 5 rītā. Iepazinu arī LGBT cilvēkus, kuri bija tik atvērti par sevi. Sēžoties pie galda, meitene uzreiz jautāja vai man ir puisis, protams, atbildēju ,ka nav, un meitene uzreiz pārjautāja - bet vai tev ir meitene? Kas mūs noveda pie sarunām par dzīvi un sarunājām, ka noteikti jāsatiekas vēl kādu reizi. It kā tā būtu pilnīga norma, kas tā arī ir. Bet es nekad nedomāju,ka tādā festivālā atradīšu tos sauktos "savus cilvēkus" un visi bija tik ļoti atbalstoši šajā visā , uzdeva nebeidzamus jautājumus. Pirmo reizi redzēju kā mans brālis atpūšas un ir viņš pats, neko neslēpjot no sevis, mums bija jautri un tādu atmiņu tiešām vajag vairāk. Meitenei bija noberztas visas kājas, tādēļ ņēmu viņu pičpaunā un panesu kādu gabalu, kaut pati jau vairs knapi vilkos.

Atgriežoties pie tā stāsta par jūras meklēšanu - mēs to tā arī neatradām, mēs atradām tā vietā milzīgu niedru lauku ,ar skatu torni vidū un skaistu saullēktu, kur taisījām visādus muļķīgus video un uzvedāmies kā bērni vismaz vienu brīdi, šķita, ka visas problēmas pazūd no mūsu dzīvēm un mēs varam būt brīvi un mēs paši, lēkājot, smejoties un viens otram dodot visādus muļķīgus nicknamus. Es nekad nebiju jutusies tik labi svešu cilvēku sabiedrībā. Pavadot viņus uz viņu telšu pilsētiņu , ar brāli devāmies atpakaļ uz mūsu kolektīvu, ejot pār to lauku, kur notika viss pasākums , likās ,ka nupat bijusi zombiju apokalipse - visas glāzes un pudeles bija samētātas rīta saules gaismā , tas man atgādināja kādi mēs cilvēki cūkas patiesībā esam. Katram galvenais ir piepist mulli un apmaldīties kaut kur sevī alkohola reibumā, līdz vairs tu nesaproti ko tu dari un kas tu esi - bieži pazaudē pašcieņu. Kad gandrīz jau bijām pie mūsu telšu pilsētiņas - ieraudzījām jaunu puisi, kurš bija pārkurijies marihuānu ar savu draugu un sauca mūs uzpīpēt un iedzert viskiju ar viņu - mēs aizgājām un , godīgi, tik smieklīgu cilvēku es biju satikusi pirmo reizi dzīvē. Tā smējāmies, ka vēders sāpēja, apsolījos, ka kādreiz aizbrauksim pie viņa ,uzcepsim gaļu un iedzersim pa aliņam, kas, protams, bija tīri pieklājības pēc. Smieklīgi vispār kā viņš savu draugu sauca ar mums dzert un runāja ar viņu, es pat nocitēšu viņa teikto "Viņš ir narkodīleris, JANKA, KROPLI, NĀC DZERT" un stāstīja kā viņš nopircis to viskiju pa 60 eiro, jo viņam esot baigi daudz naudas. Pārsmējāmies un devāmies tālāk, kad bijām pie mūsu kolektīva, pulkstens jau bija pus astoņi no rīta, lielākā daļa jau bija pamodušies un sauca mūs ēst brokastis, mēs tikko atgājuši no alkohola reibuma sēdāmies pie galda un ēdām.

Aizgāju gulēt ap astoņiem rītā, pamodos mašīnā un visi jau bija aizbraukuši, izņemot mana ģimene. Pasmaidīju par vakarnaktī notikušo un tajā pašā laikā bija skumji. Viņa man apsolīja, ka pazvanīs ,bet tā arī to neizdarīja. Braucot mājās ,mans tēvs jau manāmi iepidžinājis - pie stūres nevarēja braukt, brauca Artūrs, un viņš pēkšņi izdomāja ,ka jāiebrauc Tukumā pie radiem - piebraucām. Visi mīļi sagaidīja un, protams, pirmais jautājums ieejot iekšā mājā pie viņiem bija - dzersi ? Es nezināju ko lai atbild, jo tolkam vēl nebiju atgājusi no iepriekšējās nakts - bija gulēta pusotra stunda. Tad mans tēvs iesaucās :"Protams, ka dzers, viņai jau tagad ir 18, no mana lāsta ir atbrīvota, lai iedzer ar mums vecajiem" and so it continued... līdz pasēdējām pāris stundas un bija jābrauc tālāk - tāls ceļš bija uz mājām vēl. Izdomāju,ka man vajag aliņus , iebraucām tuvākajā benzīntankā un nopirku tos, pirmo reizi dzīvē tēvam savam pirku alkoholu. Atbraucot mājās, viss bija mierīgi - pārsmējāmies un mierīgi aizgājām gulēt pēc šīm negulētajām naktīm.

Pamodos un pēc pāris stundām viņa, beidzot, man bija kaut ko uzrakstījusi , bet tas bija :"mums nopietni jāparunā". Nakts, kad viņa man pateica ,ka viņai vairs nevajag tādu kā mani savā dzīvē. Man pazuda pamati zem kājām, nē , sajūta bija tāda it kā nebūtu rokas, it kā nebūtu kājas, es neko nesapratu. Trīcot neizpratnē kāpēc tā un ko es izdarīju nepareizi - vai viņai kauns, ka tāda esmu , vai vienkārši neesmu pietiekami laba. Nekas no tā, bet tikai tas, kā viņa nespēj aizmirst kādu citu. Ar visu to, ka pa tām dienām biju gulējusi tikai kādas 5 stundas, es nespēju aizmigt, es nespēju saņemties. Pēc tā visa tvēru telefonu rokās un rakstīju vienīgajam cilvēkam ,kas mani vēl spēj saklausīt šajā visā, bet es pat nespēju parakstīt.

Sajūtas nebija aprakstāmas. Viss trīc - tu neko nesaproti, sēdi , asaras birst, jūti kā iekšā atkal viss brūk kopā ar visu to,ka tik ilgu laika periodu biji jutusies tik labi. Stiklains skatiens, īsti nesaskati neko, acis aizmiglotas dēļ asarām un plaušas pilnas cigarešu dūmu - tu sēdi līdz rīta ausmai un domā kāpēc tu nekad neesi gana.. Kāpēc no tevis visiem ir tik viegli aiziet? Ja centies tā,ka plēs sevi uz pusēm. Tas nav taisnīgi, tas nav taisnīgi..

Es nesaprotu, patiesībā, kāpēc cilvēkiem ir tāda neglābjama tendence pēc neveiksmīgām attiecībām , vai pajukušām draudzībām - nolikt otru līdz ar zemi? Lai paceltu sevi augstāk nekā to otru personu? Bet tas otrs cilvēks taču reiz bija tas,kam tu uzticējies un stāstīji visu - tad kā viņš var būt tik sūdīgs, ka tas ir jānoliek? Riebīgā cilvēka daba kārtējo reizi šeit parādās. Nav vajadzības pēc tā. Ir cilvēki,kuri mūs salauž un kuri aiziet no mūsu dzīvēm, bet viņi nemaz nav slikti. Viņu loma tavā dzīvē vienkārši jau tika nospēlēta un ir laiks iet tālāk. Mēs maināmies katru dienu, mainās mūsu sajūtas un emocijas. Taču paskaties uz sevi - tu pat neesi tas,kas tu biji mēnesi atpakaļ. Katras dienas jaunās pieredzes (kaut vissīkākās lietas) mūs maina un padara vai nu labākus,lai gadiem ejot, mēs kļūtu par tādiem cilvēkiem kādiem mums ir jābūt. Mēs visi dažreiz esam egoistiski sūda gabali, bet tikai tāpēc, ka cilvēks ir kļūdījies, nenozīmē ,ka viņš ir sliktāks par tevi. Bieži vienkārši nepiedomājam pie mūsu rīcībām un vārdiem ,kas varētu sāpināt otru. Arī es neesmu zelts un bieži par šo aizmirstu, izspļaujot kādu sliktu vārdu par kādu no cilvēkiem ,kas man nodarījuši pāri. Bet tomēr ir atšķirība vai centies būt labāks ar to visu un piedomāt pie tā vai arī tev ir vienkārši vienaldzība uz dzīvi un to ko tev tā sniedz pretī. Tā ir skarba un sūdīga, bet savā ziņā tomēr skaista - tā mums sniedz tik daudz iespēju un tik daudz visādu notikumu. Tā mūs pārmāca tikai tāpēc, lai mēs kļūtu par labākiem cilvēkiem nekā esam šodien.

Mans terapeits un arī zīlniece, pie kuras biju aizgājusi, man teica, ka es dzīvojot šodienai, lai vienkārši izvilktu šo nedēļu, vēl ļaunāk - mēnesi vai pat gadu. Tas ir tas ko tev nodara depresija un negatīvisms, uz kuru pilnīgi noteikti nevajag koncentrēties un iegalvot sev ,ka tev tāda ir, jo tas var novest pie tik daudz kā sliktāka. Atteicos lietot zāles, jo ,manuprāt, tas manu psihi iedragātu vēl vairāk un es būtu vēl sapistāka nekā jau esmu šobrīd un ticiet man - šobrīd jau ir pietiekami daudz. Visu to negatīvo es cenšos padarīt kaut kādā veidā skaistāku - izlieku uz baltas papīra lapas dzejā, kuru cilvēki lasa, lai salīdzinātu ar stāvokļiem ,kur tie ir šobrīd vai vienkārši tāpēc, ka tie prot izbaudīt dzeju un barojas no tām sajūtām, kuras es tur lieku iekšā, viņi tās sajūt un es domāju, ka tas ir skaisti.

Skatoties,kur es biju gadu, divus ,trīs atpakaļ.. vispār smiekli nāk. Šķiet,ka šis ir vispieaugušākais punkts kādā esmu jebkad bijusi ,ar visu to,ka esmu depresīva ,maza būtne jau no 14 gadu vecuma, kas katru dienu ir cīņā ar sevi. Cilvēki, kuri šķita,ka ir vistuvākie - ir visvairāk nodevuši. Tādēļ,pat ja tev cilvēks ir tuvs, tas nenozīmē ,ka viņam var uzticēties, pat, ja tā ir māte vai brālis, vai labākais draugs,kas ir māsa. Dažreiz simtreiz efektīvāk ir izrunāties tieši ar svešinieku, kas neko par tevi nezin un ir ieciklējies vairāk uz sevi. Viņš tevi dzirdēs, bet līdz galam tevī nemaz neiedziļināsies un tas nemaz nav vajadzīgs, jo tikko tu par daudz sāc iedziļināties - sākas pārdomas, pārlieku liela domāšana nav nekas labs un veselīgs, vēljovairāk ,ja svešu problēmas sāc uztvert kā savas, kas man ir kā milzīgs mīnuss no kura es cenšos atkratīties nost. Arī tas,ka svešs cilvēks tev arī uzreiz visu pateiks kā ir un viņam nebūs nekāda vajadzība runāt par tevi tālāk, jo citiem nemaz neinteresēs viņa dzīve. Savādāk ir ar draugiem ar kuriem jums jau ir kopīgu draugu, jo bieži citiem patīk apspriest tavas problēmas ar citiem tev pazīstamajiem cilvēkiem. BET tas nebūt nenozīmē, ka viņu mērķis ir bijis tev ieriebt, tas vairāk nozīmē to, ka viņi vienkārši nepiedomāja pie tā ko viņi dara. Un dienas beigās tu paliec pats ar sevi un esi vienīgā būtne, kam vari uzticēties. Bet ko tev vēl vairāk vajag? Ir taču labi tā kā tas jau ir.

Current Mood: creative
Current Music: alt-J (∆) Breezeblocks

Kad es kādam pasaku par savu orientāciju un viņš turpina ar argumentu - BET TEV TAČU NEVARĒS BŪT BĒRNI. Bitch, kurā gadsimtā tu dzīvo? Ir tik daudz ,kas pieejams - makslīgās apaugļošanas, adoptācijas. Ko man darīt ,ja es mīlu sievietes un vīrieši manī nesagādā nekādu labsajūtu, prieku un vispār patiku tāda tipa ,lai es būtu ar tiem attiecībās. Boi, being gay is so hard. Vispār , vienmēr jābūt sagatavotām atbildēm uz tiem dramatiskajiem jautājumiem - Kura no jums ir puisis un kura meitene? MĒS ABAS ESAM MEITENES, RETARD, THATS THE FUCKING POINT. vai vēl labāk ,kad cilvēki saka, ka šī ir tikai fāze vai salīdzina mūs ar pedofīliem un zoofiliem, vispār smiekli nāk. LGBT cilvēki ir bijuši arī pirms tavas Staļina ēras un arī būs nākotnē. Cilvēki nespēj to saprast, ka agrāk tādi kā mēs tika nogalināti un tas tika uzskatīts par vislielāko grēku no visiem, kamēr izvarot sievietes , pakļaut tās un darīt tām pāri ,sitot utt - tā bija pilnīga norma. Vienkārši agrāk visiem mums bija BAIL iznākt no tā saucamā "skapja" ,jo vai nu tevi noēdīs dzīvu, vai nositīs tur pat uz vietas. Ir 21.gs un IR atļauts runāt par savu orientāciju. Kur šeit vispār ir kaut kāda taisnība? Vēl tie saucamie stereotipi,ka visas lesbietes ir puiciskas, ar īsiem matiem un ģērbjas kā čaļi. thats a fucking lie. Es zinu daudz sievišķīgas lesbietes ,kurām uzmetot aci tādi kā tu domās,ka viņa ir straight vispār.

Man riebj cilvēki, man riebj šie visi stereotipi un tas,ka mums sevi ir iekšā jābāž rāmī, lai citi mūs izprastu un jāliek label uz sevi.

Ja tu saki,ka esi biseksuāls, uzskata tevi par neķītru personu ,kurš teju ar katru liksies gultā, THATS NOT HOW IT GOES AUNT SUSAN.

Kāpēc nevar ļaut vienkārši katram dzīvot savu dzīvi kā viņš to dzīvo un būt viņam pašam? Visur jāiebāž tavi nomīztie stereotipi. KATRS CILVĒKS IR SAVĀDĀKS. Un,ja tu to nesaproti - izglīto sevi, internets ir piebāsts ar informāciju par šo. Nav interneta? Ej uz bibliotēku un lasi grāmatas. Cilvēkiem ir vienalga kāds tu esi cilvēks ,bet ko tu mīli un ar ko tu guli, tā jā, tā gan ir sasodīti svarīga informācija.

Aprobežotība ,nekas vairāk. BEIDZIET SEVI BĀZT IEKŠĀ TAJĀ APROBEŽOTĪBAS RĀMĪ UN IZGLĪTOJIET PAŠI SEVI PAR LIETĀM, ESAT LAIPNI UN PADARIET PASAULI PAR LABĀKU VIETU.

Jesus Christ, im so pissed. Citreiz vēlos kaut es dzīvotu mazā cilvēku bariņā, kur neviens nevērpj intrigas , ir viens pret otru laipni un dalās ar cigaretēm.

Paldies par uzmanību.

Current Mood: disappointed