Par garīgajām praksēm un treniņu

« previous entry | next entry »
Jun. 27., 2015 | 12:18 am

Vispirms neliels piemērs. Cilvēks regulāri cenšas izsaukt garus un rast sarunu ar tiem. No sākuma tā īsti nesanāk, bet viņš mēģina atkal. Sasprindzinās, ieklausās. Sāk ko just. Nākošajā reizē jau izdodas labāk, ir dzirdami pat vāji, apslāpēti čuksti. Kas notiek? Varbūt viņš sevi ir uztrenējis sarunās ar gariem? Bet varbūt viņš tomēr ir vienkārši uztrenējis savas smadzenes radīt sajūtas un vīzijas. Vienkāršs piemērs. Zinot melodiju un dzirdot tās vāju izpildījumu, piemēram, ar rokas sišanu pret galda virsmu, mēs dzirdam ko citu, nekā tie, kas šo melodiju nezina. Mēs dzirdam kā galvā skan instrumenti, varbūt pat pievienojas vokāls un ja dziesma saistās ar kādu notikumu, mēs varam sevi iedomāties pat kādā citā vietā, kurā esam reiz atradušies šīs melodijas pavadījumā. Tas viss nenotiek realitātē, tas notiek tikai mūsu prātā. Vārdu dzirdēšana vējā, citu mūzikas instrumentu dzirdēšana bungās, vīziju redzēšana ugunī. Tie visi ir piemēri, kur parādās cilvēka smadzeņu spēja sevi attīstīt dažādos virzienos. Tik tiek bieži tiek aizmirsts, ka tā visa var būt tikai attīstītas iztēles radība, nekas mistisks.

Link | ir doma | Add to Memories


Comments {8}

302cc9b4780f8cbef6f70c3a8417913050b6aafb

(bez virsraksta)

from: [info]mindbound
date: Jun. 27., 2015 - 05:26 am
Link

Pretty much. Pie tam, hipotēzēm, kuras ievieš papildus entitātes, ir lielāks "Beijesa parāds", they need more evidence to achieve the same truth-value as shorter/more compact ones.

Atbildēt