chrono -

[..]Mums patika spēlēties ar gaismu. Biezajos, samtainajos aizkaros bija neliela spraudziņa, caur kuru gaismas stars krita uz mūsu gultu. Mēs pārmaiņus gūlāmies tā priekšā un ļāvām izgaismoties atsevišķām ķermeņa daļām. Viņas stingrais, samtainais vēders. Apakšdelmi, uz kuriem esošās gaišās spalviņas iespīdējās, it kā nonākušas prožektoru gunīs. Melnie mati, kuri saules gaismā likās kā no šampūna reklāmas. Man nekad neapnika uz šīm lietām skatīties. Mēs mēdzām viens otru saskrāpēt vai sakost līdz asinīm un tad kā mazi bērni izbrīnīti laist ar pirkstiem pār jaunradītajām brūcēm. Viena vienīga asins lāse gaismas iemirdzēta slēpa sevī nebijušu skaistumu. Brīžiem es varēju zvērēt, ka nebūtu spējīgs nodarīt viņai ne vismazākās sāpes. Un tad no viņas izdabūt kliedzienu, lai jau nākošajā brīdī lūgtu piedošanu. Un man piedeva. Viņa bija nedaudz mazohiste. Un nedaudz jukusi. Un mēs abi bijām nedaudz amorāli. Bet tā bija vasara. Un dzīvei nebija jēgas. Varbūt tas to darīja tik saldu.[..]