chrono -

Tramvajs bija cilvēku pieblīvēts. Diena bija sutīga un pa logu spīdēja saule. Es stāvēju kājās. Blakus man bija nostājušies divi kropļi. Lielākais, šķiet, bija prātā atpalicis. Pēc skata viņš atgādināja ķengaraga vietējo, ar šķidrām, pienainām ūsiņām un negantu dvēseli. Gadi kādi 16. Kas attiecas uz otro, tad no paša sākuma es īsti nevarēju izprast viņa uzbūvi, jo uz mazā, deformētā ķermeņa (~1 m garumā) uzstutētajā milzīgajā galvā es nespēju saskatīt ne acis, ne arī muti. Tikai tad, kad tuklumā dziļi iegrimušās ačteles sāka lūkoties uz mani un turpat paslēptais šņukuriņš un mutes atvere sāka kustēties lai izdvestu vārdus, man kļuva skaidrs viņa maņas orgānu izvietojums. Viņš palūkojās uz mazuli, kas atradās netālu no mums, un maigā, baudkārā balsī paziņoja, ka vēloties tam izēst acis. Jo kamdēļ gan šim mazulim ir tik ļoti paveicies ar dzīvi, kamēr viņam nē? Es dzirdēju viņa balsī patiesas, sirsnīgas ilgas. Es iedomājos, kā viņš maigi palūdz māmiņai paturēt savās rokās viņas mazo un turpat, viņas acu priekšā, izgrauž sīkā redzokļus, notriecot savu tuklo zodu ar asinīm un acu gēlu.

Tikmēr lielākais bija paspējis aptīrīt manu somu un pēc izkāpšanas es secināju, ka ir pazudušas manas māju un riteņa atslēgas. Interesanti, ka tās bija nokabinātas no atslēgu saišķa, kamēr mazāk svarīgās atslēgas bija atstātas. Pēdējais, kas ienāca manā prātā - ja es ieraudzīšu šo mazo kropli savās mājās, pirmā vieta, kur duršu, būs viņa acis.