chrono - 28.12.2011

- How much do you love me?
- Well, look at the stars and count them. That's how much i love you.
- But it's morning.
- Exactly.

Sanāk pasmaidīt pašam par sevi. Par maniem mēģinājumiem rītausmā saskatīt zvaigznes. Kuru tur, protams, nav un es to labi apzinos. Naktij ir tieksme nebeigties tikai manā galā. Bet tikšanās bija patīkama un jāsaka, ka sen nebiju ar nevienu parunājis tā. Pēc tam vēl sastapu pāris sen nesatiktus cilvēkus, ar kuriem bija vienkārši patīkami un komfortabli pavadīt vakaru.

====================

Ir iespējams just garlaicību. Pie tam tik lielā mērā, ka šķiet, ka labāk būtu neeksistēt. To sajūtu man gribētos nodēvēt par "Lielo Neko", gluži kā no Nebeidzamā Stāsta. Iekšā iestājas emociju, iztēles un vēlmju tukšums. Paliek tikai vēlme mainīt stāvokli, bet nav iespējams sevī atrast neko, kas to varētu izdarīt. Šķiet, ka pati meklēšana sagādā titāniskas pūles un tad diena pārvēršas pulksteņa tikšķēšanā, krāsainu bilžu skriešanā gar acīm un pārmaiņu gaidīšanā. Flegmātiska bezemocionāla bezjēdzība. Par laimi, tas viss vienā brīdī beidzas.