chrono - 20.12.2011

Dažkārt gadās izlasīt kādas rindas un nodomāt pie sevi: "Kāds te stāsta manu dvēseli.". Tas gan negadās bieži. Vēl retāk gadās man pašam to stāstīt. Ja kādreiz kaut kur ko pasaku, tad tā ir tikai vāja atblāzma no tās patiesās būtības. Pāris karotes emociju, sauja vārdu, cenzūra arī nekad pa īstam pilnībā nepazūd. Pēdējā laikā jūtos sašķelts un svešs, ko ne tikai pa īstam nepazīst neviens, bet īsti pat nepazīstu es pats. Ir brīži, kad rodas sajūta, ka ar manu ķermeni darbojas kāds cits, es tikai noskatos no iekšienes kambariem. Tas parasti pārvēršās iekšējās mokās, kas pārvēršas sevi izsmeļošā darbībā, kas beigās neko kosmiski nemaina, tikai iegriež citā zobratā, nedaudz labākā un izturamākā. Pēc vakardienas garlaicīgā dzertiņpasākuma piecēlos slims, kas spēcīgi ietekmē manas tagadējās domas. Manas domas ir manas pašsajūtas vergs. Ja es tagad būtu vitāls un vesels, noteikti dziedātu ko citu. Bet nu, pūst mans ķermenis, pūst arī manas domas. Un patiesi, ne jau pasaule, kuru dažkārt gadās redzēt kā maitas kaudzi. Ar sevis pašapceri vispār ir jānodarbojas saulainās un zildebešainās dienās, tad rezultāti sanāk vispozitīvākie. Kad es ar to nodarbojoas ejot pa nakti cauri mežam, staigājot pa nāves taku un lasot ebreju pieminekļu uzrakstus, tad rezultāts vairs tik pozitīvs viss nav. "Zeme, manas asinis neapsedz un manus kliedzienus neapslēp!" Lūk tas ir normāls kapu pieminekļa uzraksts, nevis "dusiet saldā miegā" vai tml. nejēdzīga figņa.

===============


Prasās izlasīt nākošo "A song of ice and fire" daļu. Izlasīju slaveno Peļēvina "Šausmu ķiveri", kaut kā tā brīža vēlmēm par sausu.


===============


Vajadzētu biežāk padziedāt kopā ar kādu. Man patīk.