chrono -

Pēdējie mēneši bija tikai īss brīdis Eiropas apkaunojošā gļēvulīgumā un acu aizvēršanā. "Tikai nevajag eskalēt situāciju, varbūt ja mēs ne pārāk agresīvi norādīsim, ka iebrukt Ukrainā nav pareizi un paslēpsimies zem mūsu galdiem, tad varbūt Putins nedarīs neko sliktu." Jā, būšana par jēlām olām palīdzēja neeskalēt situāciju. Un tas turpinās. Žurnālistiem jau ir aptrūkušies īpašības vārdi lai aprakstītu "vēl bargākās sankcijas" par ko Krievija pat ausi neceļ. Francija tikmēr brīdina, ka var turpināties iebrukums pēc tam Moldovā un Gruzijā. Tās mēs arī ignorēsim? Un klīst baumas arī par Baltijas valstīm. Un ko tad, tad mēs sāksim beidzot kaut ko darīt? Tas būs īstais brīdis, kad atzīt, ka varbūt vajadzēja nostāties līdzās vienai no lielākajām armijām Eiropā, kamēr tā vēl bija eksistējoša un karš vēl nebija nonācis līdz mūsu viensētām? Man sirds lūst uz pusēm lasot palīdzības saucienus no Ukraiņu iedzīvotājiem kuri tiek vienkārši ignorēti, bet kā būs tad, kad mēs paši nonāksim šādā situācijā?