cho - October 15th, 2009

Abrakadabras segvārds man atgādināja jociņu, ko Matīss un Elīna dzirdēja Kapadokijas piespiedu iepirkšanās pasākumā. Viņus aizveda uz paklāju tirgotavu, parādīja paklāju prezentēšanas šovu un tad izstāstīja jociņu. Agrāk, lai uzburtu brīnumu, teica "Abrakadabra", bet mūsdienās, lai nopirktu paklāju, ir jāizmanto divi burvju vārdi: "Visakadabra" vai "Masterkadabra". Man dikti patīk. Ja atcerēšos savas Visa kartes PIN kodu (ja neatcerēšos būs slikti, jo otras (jaunās) Visa kartes kodu aizmirsu uzreiz pēc tā aplūkošana), būs viena vienīga Visakadabra, jo skaidrā nauda sāk beigties, bet atdot sūri grūti pelnītos 2 latus Swedbankai ikreiz, kad gribas apciemot bankomātu, man ir žēl. Lai jums visiem bagāta "Visakadabra"!

Tā kā mums beidzot ir uzstādīta plīts un ledusskapī mētājas Latvijā taisīta gaļīte, kas drīz vairs nebūs ēdama, nolēmām izcept gaļas pankūkas. Cik ta var vistu mikroviļņu krāsnī cept! Kopš Diņš man atklāja maģisko punkūku mīklas sastāvdaļu proporciju, pankūku mīkla šķiet ļoti viegli sajaucama. Piens ir (starp citu parastajos veikalos šeit nevar dabūt pienu, kuram derīguma termiņš beigtos pēc, piemēram, trijām dienām; plaukti ir pilni ar vietējām "Lāsēm"), olas arī ir, pat baziliks un dilles uz šķīvja mētājas, tik miltus vajag. Migrosā (vietējais miniRimi) ir vesels miltu plaukts - itkā visi vienādi un viena paciņa smukāka par otru. Tā kā saprast neko nevar, es darīju kā vienmēr, paņēmu smukāko iepakojumu - vecu laiku ietinamā papīra krāsā (teju karameļu). Nosmēju, ka, ja miltu vietā nebūs raugs, būs labi. Hehe, a iekšā nevis balti milti, bet brūngani, nu kā pilngraudu maizei. Rezultātā dabūjām pankūkas, kas garšoja pēc kliju maizes :) Kad pirmā vilšanās par to, ka šitās jau nav normālas pankūkas, pārgāja, sāka garšot tīri labi. Nu gandrīz kā kebabs latviešu gaumē.
Bet sadzīve Turcijā mani nebeidz pārsteigt. Pirmajās dienās, kad ievācāmies, elektriķi taisīja elektrību trīs dienas, ikreiz teica, ka gatavs un tikai pēc viņu aiziešanas konstatējām, ka nekas nav gatavs - istaba joprojām tumša, un ūdens joprojām auksts. Nu kaut kā beigās tā elektrība sataisījās (man tiešām šķiet, ka sataisījās pati elektrība, nevis, ka to sataisīja elektriķi). Pēc tam turpinājās epopeja ar gāzes vīriņu, kuram jāpieliek plītiņa. Plīts ir lielāka par tai paredzēto teritoriju, tādēļ vīriņam bija jānozāģē virtuves iekārtas virsma. Mūsu nabaga saimniece vairākus vakarus pēc kārtas nāca satikt un uzraudzīt vīriņu, bet viņš neieradās. Šeit laikam informē par to, ka uz tikšanos neieradīsies, neatbildto uz izmisīgajiem telefona zvaniem. Vienu dienu tomēr notika brīnums (nez, vai to panāca Visakadabra?), un plīts bija pielikta, tiesa, ne jau izzāģētā virsmā, bet vienkārši uzlikta virsū dēlim :D Bet viss taču nevar tā vienkārši atrisināties - no rīta sapratām, ka pa vadu plūst garām gāze. Interesanti, cik dienās tiks novērsta šī ķibele? Es domāju, ka divās nedēļās.
Vissmieklīgāk ir ar žalūzijām, katru dienu tās bažīgi rullēju uz augšu un leju un pukojos, ka tās to vien dara, kā iestrēgst. Izrādās, vajag pāris reizes spēcīgāk paraut to striķīti un žalūzijas nokrīt. Domājat tās var vienkārši pielikt atpakaļ? Ne tak! Tās nokrita ar visu stiprinājumu, izrādās tās piestiprinātas ar silikonu. Nu....ko lai saka, vien "This is Turkey". Bet ir ok, pagaidām smieklīgi.

Nu bāc un paklau! Es tikai nesen savā leksikā nomainīju "kompaktdisku" pret "blīvripuli" (man tīri labi patīk šis vārds), bet laikraksts "Diena" valodas attīstībā man skrien pa priekšu ar deviņjūdžu zābakiem un jau raksta par "ciešripu" (http://www.diena.lv/lat/izklaide/muzika/populara_muzika/jekabs-nimanis-un-andris-keiss-dziedas-dziesmas-par-milestibu). Nu kas ir? Nez no kādām ciešanām tā ciešripa cieš? Interesanti, ko man atbildēs, ja palūgšu: "Vai atskaņosi man savu mīļāko ciešripu?" Blīvripulis arī izklausās nedaudz dīvaini, bet ciešripa ir īsts sasniegums. Un vispār, kāda vaina terminam "kompaktdisks"? Vai tiešām nav iespējams gudrot atveidojumus vēl nepārtulkotiem terminiem, nevis atgremot vienu un to pašu tik bieži, kamēr apnīk?