cho - October 14th, 2009

Mja. Tā kā e-pasts lielākoties tukšs un uzkāries, to pat nepārbaudu, taču vakar sajutu, ka vajag. e-pasta tāpat kā veiklu intuīcija mani reti pieviļ, un šī reize nebija izņēmums - uzradies tulkojums no sen aizmirsta klienta, kuri pat nezina, ka esmu nomainījusi atrašanās vietu. No vienas puses jau dikti labi. Viens vienīgs lafā jau nāktu par ļaunu praktiskajai dzīves daļai, bet, no otras puses, pa šīm divām nedēļām, šķiet, esmu piemirsusi, ko nozīmē strādāt. Visuvarenais tulkojumu dalītājgariņš gan mani mīl joprojām un ir iedalījis man vieglu un gardu medusmaizi. Pārdesmit IT teksta lapiņas. Murrrr...šī nu ir valodas āre, kurā jūtos kā zivs ūdenī. Tā kā šī ir mana personīgā atmiņu krātuve un komentāros nekādas lielās un karojošās diskusijas nenotiek, atļaušos paziņot, ka pēc pāris gadus ilgas saskares ar IT tekstiem esmu iemīļojusi šo ārkārtīgi precīzo un lakonisko valodu. Četri vārdi, komats, trīs vārdi un punkts. Viss tik skaidrs un saprotams. Nekādu lieku ķesku, nekādu izskaistinājumu, tikai informācija. Turklāt pieklājīga un cieņpilna informācija. Atceros, kad sāku savas MS tekstu tulkošanas gaitas vienā laidā pukojos par sieviešu diskrimināciju un pieņēmumu, ka lietotājs vienmēr jāuzrunā kā vīrietis. Phe! Itkā jau sen nebūtu skaidrs, ka instrukcijas - ja tās vispār kāds lasa - lielākoties pēta sievietes! Atceros arī to, kā smīkņāju par IT terminiem. Bet tagad es tā priecājos, ka joprojām zinu visu šo "vokabulāriju" kā savus piecus pirkstus. Turklāt vairāki no terminiem, manuprāt, ir tik skaisti - "cilne", piemēram, un "iespējošana/atspējošana" un daudzi citi. Un štrunts par to, ka citiem nepatīk. Lai tie "kompju jūzeri" pļāpā ko grib, es uzskatu, ka saskarnes ir jālatvisko un ka gandrīz ikviens latviskojums ir labāks par angliskumu ar latviešu galotni. Nu un tā es uz brīdi (pāris dienām) pazudīšu IT ūdenī (Valērij, nemaz nesmejies!). Jāstrādā gana ražīgi, gribu pirms aizbraukšanas pabeigt tulkojumu un vēlreiz pastaigāties pa princešsalām, aizbraukt uz Bursu, Izniku un Termālu un vēl Kapadokiju aplūkot. Te nu es esmu - nekas nav mainījies - pāris nedēļas pilnīga miera un, kur gadījusies, kur ne, maksimālā programma atkal ir klāt. Šodien sapratu, ka līdz braukšanai mājās ir palikušas 10 dienas. Nezinu, kad un vai šeit atgriezīšos. Bet es tā gribu! Vakar no rīta, ejot pakaļ bulciņā, ieraudzīju, cik skaisti mirdz jūra ielas galā, es gribu to skatu redzēt visās dienas stundās. Es gribu iemācīties piemājas veikala večukam pateikt ko vairāk par "Labdien" un "Paldies", es gribu uzzināt ko vairāk par jauko "Perona" viesmīli, kura aizdomīgi izskatās pēc kārtējās lieliskās sievietes, es gribu krustu šķērsu izstaigāt Modu, es gribu pēc spalvas pazīt katru mūsu ielas kaķi, es gribu turpināt nebaidīties no klaiņojošajiem suņiem, es gribu daudz un bieži staigāt pa Istaklal ielu un sajūsmināties par dažādajiem cilvēkiem, es gribu turpināt bieži teikt "mmmmmm", kolīdz sadzirdu dzīvu turku mūziku, es gribu beidzot aiziet uz mošeju vienatnē un vēl un vēl un vēl.
Šovakar man radās māju sajūta. No visām brīvajām istabām Stambulā mēs dabūjām tieši tādu, kā vajag man - ar baltām sienām, ar tumšisarkanu atpūtas krēslu, ar skapi, kuram smuka dzelzs mēžģīnu atslēdziņa un ar puķotu balkoniņu mums pretī, kurā puķes laista pievilcīga turku tantīte. Man ir vieta, kur izstiept kājas, iedegt svecīti, dzert labu kafiju un klausīties Luisu un Edīti. Murrrrr....

Agri no rīta mūs ar zvanu modināja ciemiņi, kas atgriezušies no Kapadokijas. Nu neko, ceļamies, žāvājamies, smērējam brokastmaizes un tēlojam labus namatēvus. Es pat biju tik laba, ka aizskrēju pakaļ bulciņām (nu lab, tās jau visvairāk gribējās man pašai; pa ceļam nācās teju skaidroties ar "Eifeļa" beķerejas darbiniekiem, kāpēc neeju pie viņiem, manus bēdīgos "Muffins? Don't you have any more muffins?" rīta beķerejas darbinieks nesaprata, tāpēc mīļā miera labad iebakstīju ar pirkstu divās šokolādsbulkās, lai padarītu rītu visiem jaukāku). Izgāju no beķerejas un teju izkusu. Skats uz jūru desmitos no rīta ir tāaaaaads, nu taaaaaads! Šādās reizēs es izstiepju acis, nolaižu rokas, nodomāju: "Jāāāā, es tā nemāku" un baudu.
Šodien programmā Topkapi pils, kura pēc tam, kad uzzinājām, ka otrdienās ir slēgta, tika knaši nomainīta pret Galatu un Taksimu. Pirmoreiz prāmis šūpojās tā, ka man baisi palika. Stambuliešiem gan laikam likās, ka tās pupu mizas vien ir, jo vienīgie nedrošie vabsti bij rodami latviešu sejās, pārējie tikpat mierīgi kā vienmēr skatījās logā, griestos, avīzē vai viens otrā. Bet šūpas bija, un es bailīgi atcerējos, kā pirmo un pēdējoreiz skatījos acīs Baltijas jūrai jahtas izbraucienā. Ieskatīties acīs Bosforam es tomēr negribētu, šitā mīlestība man vairāk tīk no droša attāluma. Labi, ka šūpas sākās neilgi pirms galamērķa, pašūpojāmies, paskatījāmies viļņu šļakatās un aiziet. Nu es zināšu, kur ir "Tunel" jeb funikuliera pietura un nākamajā reizē nebūs jābrauc līdz "Kabatas", jārāpjas augšā pa parciņu, kas pilns pakāpieniem un jāčāpo krietns gabals līdz Istaklal otrai pusei. Istaklalu esmu izstaigājusi vairākkārt, taču man ļoti patīk, ka katrā reizē tur ieraugu ko jaunu. Mazu mīlīgu kancelejas preču bodīti, kur iešu meklēt nākamā gada plānošanas palīgu un tintes pildspalvu, Inutas slavēto kūku kafejnīcu, grāmatnīcu, grāmatnīciņu, koķetu rotu veikalu, omulīgu kafejnīcu, mūziku, kas skan no kādas šķērsielas, vēderdeju mūziku apģērbu veikalā, kur mēģināju pārvietoties un neuzkrītoši dīdīties vienlaikus, salsas mūziku apakšveļas veikalā, kur aiz kastes aizslēpusies ne tikai mambo, bet pat pāris "kick" un vilnīšus uztaisīju, pat popkorna smarža sagādāja baudu. Bet vislielākais prieks - cilvēki! Tāds kokteilis. Gandrīz visi krāsaini, dažādi, interesanti. Prieks skatīties uz tik atšķirīgajām sejām un apģērbiem. Līdz šim tā arī bija vienīgā vieta, kur nejutos neērti staigājot kleitiņā ar plikiem pleciem. Gaisotne šeit krietni demokrātiskāka un ziņkārīgo skatienu daudz mazāk. Izpētījām veikalu sortimentu (vai, vai, vai...) un devāmies ieņemt Galatas torni. Uzspējām uz gaismas un tumsas robežu - kad tikām skatu tornītī, bija gaišs, kad kāpām lejā jau tumšs. Bet skats, tas skats.... pēc pirmo "tarakānu" pamanīšanas, mīla pret Stambulu tuvumā nedaudz pieklusa, bet nu mīla no attāluma gan man vienmēr padodas un šī ir viena no īstajām vietām, kur mīlēt šo pilsētu pa gabalu. Ja vēl nebūtu cilvēku baru un kaitinošas spiešanās (vietas maz, cilvēku daudz), tā sapriecātos, ka būtu gatava šo pilsētu/skatu noprecēt (nevarēju izdomāt citu darbības vārdu, kas būtu nākamais darbību stipruma un secības ķēdītē). Bet cilvēki bija. Laikam jau cerēt apmeklēt kādu no tūrisma objektiem laikā, kad ir maz cilvēku, ir bezjēdzīgi. Tūristi te ir vienmēr. Bet piecas minūtes pirms slēgšanas jau lielas jēgas kaut kur mesties iekšā arī nav. Pastaiga pa un ap Galatu ir īsta bauda. Smukas, vecas mājas, smaržīgi kebabi, pūkaini kaķi, vien ielas dikti stāvas.
Atkal aizrakstījos no sliedēm, īstenībā galvenais piedzīvojums pienāca dienas beigās. Rīta pusē Matīss uzdeva virsrakstā iekļauto jautājumu. Vakarā, vēl Galatā stāvot (līdz piestātnei aptuveni 20 minūtes ilgs gājiens, 10 no tām pa samērā stāvu un līkumainu ielu), uzzinājām, ka prāmju piestātnes slēgtas sliktā laika dēļ. Ap pusčetriem prāmis esot šūpojies tā, ka "rīkle kasās", un šļakatas lekušas pat līdz otrā stāva logam, kas atrodas ļoti pieklājīgā augstumā. Nu jā, visa diena bija apmākusies un tikai silta, bet taisni vakarā, kad jau sāka mesties vēsi, bija jāuznāk stipram lietum, turklāt tieši tad, kad uzzinājām, ka ar prāmi mājās netiksim! Mana plānā kleita slapja, manas tamborčības (nu nespēju es tās izmest!) arī slapjas, un tā nu diebjam uz Taksimas laukumu, kur jāmeklē autobuss. Velkos tā kā tāda slapja žurka, līdz Istaklal vidusposmā sadzirdu pazīstamas un mīļas skaņas...Edīte Piafa! Eh, nu viņas pavadījumā arī salīšana vairs nešķiet tik slikts pasākums. Izslējos un saliju tālāk, bet nu jau dejīgākā solī. Šķērsojām laukumu, kārtējoreiz pabrīnījos par turku nacionālismu (Turcijas karogs te ir daudz un visur) un pat atradām autobusu, un pat nestāvējām rindā, un pat apsēsties dabūjām, un pat dabūjām prieciņu iekāpt busā mazu mirkli pirms pavisam liela gāziena sākšanās.
Es zināju, ka Stambula ir liela. Nu ja, kur tad tie 12/17/20 miljoni paliks? Bet es nevarēju iedomāties, ka tā ir tik liela. Milzīga! Ilgi, ilgi braucām no Taksimas līdz Bosfora tiltam. Smuko Taksimu pamazām nomainīja dzīvojamie rajoni. Slapjas ielas, slapju mašīnu straume, taču satiksme un gonkas uz nebēdu. Pabraucām garām Dolmabahčes pilij, izskatās pēc vietas manā stilā - cikucaku un kruzuļi no vienas vietas, būs jāiet aplūkot tuvāk. Braucām, braucām, braucām....ilgi, līdz tad, kad šķita, ka tūlīt lielā skumja uznāks, sāku atpazīt ielas un vietas. Jāāāā! Klāt esam, tagad tik jāizlien ārā no jauna izmērcēt jau izžuvušo miesu, jāaizskrien līdz piestātnei, jāsatiek Māris, jāuzvelk viņa atnestās siltās drēbes, jāaiztakšojas mājās, pēc tam jāiet uz "Peronu" atzīmēt Matīsa dzimšanas dienu, jākaifo par turku romancēm (nu tiiiiiiiiik skaistas!), jādzer vīns, jāsmaida un jāpriecājas, un tad diena būs galā. Un kad naktī čāpojām mājās, arī lietus beidzot pārgāja. Taču atvasara Stambulā laikam beigusies. Rīts uzausa dzestrs, pārvērtās dzestrā dienā, kas turpinājās ar dzestru vakaru.
Tā lūk, tagad es arī zinu, kas notiek, ja pramji nekursē.