cho - Darbs? Kas tas tāds? Āaaaaa, daaarbs.....

Mja. Tā kā e-pasts lielākoties tukšs un uzkāries, to pat nepārbaudu, taču vakar sajutu, ka vajag. e-pasta tāpat kā veiklu intuīcija mani reti pieviļ, un šī reize nebija izņēmums - uzradies tulkojums no sen aizmirsta klienta, kuri pat nezina, ka esmu nomainījusi atrašanās vietu. No vienas puses jau dikti labi. Viens vienīgs lafā jau nāktu par ļaunu praktiskajai dzīves daļai, bet, no otras puses, pa šīm divām nedēļām, šķiet, esmu piemirsusi, ko nozīmē strādāt. Visuvarenais tulkojumu dalītājgariņš gan mani mīl joprojām un ir iedalījis man vieglu un gardu medusmaizi. Pārdesmit IT teksta lapiņas. Murrrr...šī nu ir valodas āre, kurā jūtos kā zivs ūdenī. Tā kā šī ir mana personīgā atmiņu krātuve un komentāros nekādas lielās un karojošās diskusijas nenotiek, atļaušos paziņot, ka pēc pāris gadus ilgas saskares ar IT tekstiem esmu iemīļojusi šo ārkārtīgi precīzo un lakonisko valodu. Četri vārdi, komats, trīs vārdi un punkts. Viss tik skaidrs un saprotams. Nekādu lieku ķesku, nekādu izskaistinājumu, tikai informācija. Turklāt pieklājīga un cieņpilna informācija. Atceros, kad sāku savas MS tekstu tulkošanas gaitas vienā laidā pukojos par sieviešu diskrimināciju un pieņēmumu, ka lietotājs vienmēr jāuzrunā kā vīrietis. Phe! Itkā jau sen nebūtu skaidrs, ka instrukcijas - ja tās vispār kāds lasa - lielākoties pēta sievietes! Atceros arī to, kā smīkņāju par IT terminiem. Bet tagad es tā priecājos, ka joprojām zinu visu šo "vokabulāriju" kā savus piecus pirkstus. Turklāt vairāki no terminiem, manuprāt, ir tik skaisti - "cilne", piemēram, un "iespējošana/atspējošana" un daudzi citi. Un štrunts par to, ka citiem nepatīk. Lai tie "kompju jūzeri" pļāpā ko grib, es uzskatu, ka saskarnes ir jālatvisko un ka gandrīz ikviens latviskojums ir labāks par angliskumu ar latviešu galotni. Nu un tā es uz brīdi (pāris dienām) pazudīšu IT ūdenī (Valērij, nemaz nesmejies!). Jāstrādā gana ražīgi, gribu pirms aizbraukšanas pabeigt tulkojumu un vēlreiz pastaigāties pa princešsalām, aizbraukt uz Bursu, Izniku un Termālu un vēl Kapadokiju aplūkot. Te nu es esmu - nekas nav mainījies - pāris nedēļas pilnīga miera un, kur gadījusies, kur ne, maksimālā programma atkal ir klāt. Šodien sapratu, ka līdz braukšanai mājās ir palikušas 10 dienas. Nezinu, kad un vai šeit atgriezīšos. Bet es tā gribu! Vakar no rīta, ejot pakaļ bulciņā, ieraudzīju, cik skaisti mirdz jūra ielas galā, es gribu to skatu redzēt visās dienas stundās. Es gribu iemācīties piemājas veikala večukam pateikt ko vairāk par "Labdien" un "Paldies", es gribu uzzināt ko vairāk par jauko "Perona" viesmīli, kura aizdomīgi izskatās pēc kārtējās lieliskās sievietes, es gribu krustu šķērsu izstaigāt Modu, es gribu pēc spalvas pazīt katru mūsu ielas kaķi, es gribu turpināt nebaidīties no klaiņojošajiem suņiem, es gribu daudz un bieži staigāt pa Istaklal ielu un sajūsmināties par dažādajiem cilvēkiem, es gribu turpināt bieži teikt "mmmmmm", kolīdz sadzirdu dzīvu turku mūziku, es gribu beidzot aiziet uz mošeju vienatnē un vēl un vēl un vēl.
Šovakar man radās māju sajūta. No visām brīvajām istabām Stambulā mēs dabūjām tieši tādu, kā vajag man - ar baltām sienām, ar tumšisarkanu atpūtas krēslu, ar skapi, kuram smuka dzelzs mēžģīnu atslēdziņa un ar puķotu balkoniņu mums pretī, kurā puķes laista pievilcīga turku tantīte. Man ir vieta, kur izstiept kājas, iedegt svecīti, dzert labu kafiju un klausīties Luisu un Edīti. Murrrrr....