..un paliku tur kā tāda pinkšķoša skuķene, slapjām acīm autoostā  vien atvadas pamājot..

Urbix ir kļuvis resns! Bet nomāva labi. Un Terzenu nebiju līdz šim uz steidža redzējis. Nu monstrozi. Patika arīdzan Rūsa, Inokentijs un Djevara. Labs pārsteigums bija Jack and the bearded fisherman. Toties Tesu nedzirdējām, jo bija futene jāzipā. Trešo vietu paņēmām, jo zaudējām savējiem - kauss beidzot palika mājās, vinnēja Orgu tīms "Lada nada".
Šis bija slapjākais Zvērs ever. Ūdensdzīvniekus iekš logo vairs nekad! Nerunājot par plūdiem Saldū, arī pļavās džeki peldējās. Idioti peldēja pa upi, dažus straume parāva līdzi. Tika dzirdēts par čali, kuru kaut kādu māju saimnieki izķeksējuši no ūdens krietnu kilometru aiz festivāla teritorijas. Vienīgais, kurš pareizi noreaģēja, bija Būcis, jo atveda uz pļavām līdzi savu kajaku. Sajūtas nepieredzētas, kad tu pa futola laukumu vari irties ar laivu.

Nu, vienvārdsakot - nav ko trakot, jāiet labāk grīdas lakot. Manai jaunkundzei ūberākie pasitieni pa plecu un uzslavas, jo turēja mantu istabu uz sevi un ļāva man dzert. Un tad svētdien varējām atsēsties un chillot.

Hoo, beidzot mans korejiešu brīnums servisā, tiks pie jaunām zobsiksnām. Būs rāvējs un kāvējs. Tikai tā gāzes sistema joprojām tāda sapista. Bet gan jau. Pats tagad provincē, ar makaronu šķīvi pie rokas. Vakar arī biju provincē, tikai otrā galā. Uz dāmas pāķugalu bijām nobraukuši. Jūroties un švītiski ēst. Bet vispār, grūta dzīve švītam - napaleona kūku neēd, parasto šampi nedzer... ai. Gan jau.
Tagad paēdīs un rullēs Zvēru sagrimmēt, lai balle jaudīga vīkendā sanāk.
Toties vakar bij kosmoss. Atbarukuši no Svētciema, Alfā satikām vienu Jaunkundzes 'draudzeni' ar viņas otro pusi. Nu, man esot jāiepazīstas. Paspiežu roku, 'sveiki, Martiņš', čau!. Dāmai ar to skuķi klasiskā 'kā ta tev iet? sen neesi redzēta!' utt sarunklača. A tā skuķene pati pa sevi, pēc dāmas nostāstiem tāda 'ar putniem'. Nu, ko man no viņas. Lūkoju apkārt alfas reklāmas, dīdos un gaidu, kad tās savas klačas beigs. Beidzot sagaidu 'labi, tad jau vēl kādreiz, mēs nu iesim'. Dodamies tālak, līdz pamanu, ka Jaunkundzei acīs niagāra. Punķi un asaras. Es uz pauzes, kas pa huiņām. Redz, kamēr viņas runājās, viņas Mārtiņš viņu bija apskāvis un cieši turēja, bet es, redz, kaut kur apkārt grozījos. Viņa jau sen bija gaidījusi, kad nu varēs tai dāmai savu mīļoto izrādīt, lai parādītu, cik es labāks par viņas Mārtiņu, bet man apkārt jablandās. Nu! Pizģec! A ko man tagad darīt? *irsā darbs un materiāls, sūdīgs es kavalieris. Nekas, gan iemācīšos jums visām izpatikt. Būs man sirma bārda un manieres. A tagad tikai alus un hektors. Un taisāms/pārdodams mocis, lai jaunu sagādātu.
Tiekamies Zvērā!

Tā, davai visi trūblogeri un ūbertviteristi! Dragā pa pogām, reklamē LiveRiga un ēd ekselences saldējumu pa brīvu! Rātslaukumā, blakus manām durvīm kaut kāds automāts uzstādīts, kurā žīdiskām bērnu metodēm zaļais kantoris lūdz pēc reklāmas tavā švitterkontā.

Šorīt kaut kā izpildījos pret vienu maršrutku.

Sanāca tāds gana pieklājīgs noslēgums gana saspringtai dienai. Pusstresains atdzinos mājās no darba ar saviem korejiešu kaujas ratiem, sametu somā lietas, pārģērbos un ar velo līdz garāžai. Tur nomainīju braucamos un uz Carnikavu jau gāzēju ar moci. Knapi paspēju uz Magnēta startu. Bet noskrēju. Maldījos ari dažkārt no lieka, bet tas pieder pie lietas. Pēc distances mērijumiem man būtu jāskrien 7,16 km, telefona GPS rādīja noskrietus 9,2.. normāli.

Ir tāds visiem zināms tīmekļa resurss kā TēVēnet. Piedāvā viņš dažādus 'jaunumus' un 'aktualitātes'. Tāpat arī Degpunkta līmeņa Mobilo reportieri un vēl visādu figņu. Lasa viņu aptuveni ceturtdaļa Dievzemītes internāta patērētāju. Lasa un iespaidojas. Lasa visu, kas tur rakstīts. Lasa to, ko raksta tajā kantorī strādājošie un to, ko atsūta visi mobilie reportieri un baltie vergi no zaļās salas. Starp autoriem ir daži spalvas virtuozi un mašīnrakstīšanas meistari un viena kaudze lohu. Un visu lohu ūberlohs ir Ingars Tenis. Brauc viņš ar auto un raksta par močiem. Zini ko, Ingar?( Ej dirst! )

Vakar un aizvakar no darba spertais pilzenieks divlitrenē (beidziet pārmest, bet ko darīt, ja nāk pa brīvu). Šodien man ir algas diena - šovakar litrs izlejamā Tumšā Krāslavnieka. It's party time!

Pohuj, ka Linezers, bet tik un tā, pusnakts pelde pa pliko ar dāmu - check!

Nu i nah, Jānu rasklads būs vēlāk! Toties šovakar ar Jaunkundzi bijām izgājuši pastaigāties. It kā līdz Linezeram. Iegājām mežā, iznācām ar sarkaniem pirkstiem un mellām mutēm. Pills Biķernieku mežs meža zemenēm un pirmās mellenes ari jau mētrās!!

Šķiet, tas bija 2003. gads, kad avīzē izlasīju teikumu 'Nu beidzot ir izaugusi paaudze, kas vairs nezina, kas ir Pink Floyd'..  Nemaz nerunājot, ka manas Jaunkundzes desmitgadīgā krustmeita nezina, kas ir Eminem. Bet šodien bija vēl viens ķieģelis manā vecuma sienā - pārtijā blakus parastajiem zibšņiem izpildījās ari Jaunkundze ar savu Zenītu. Nobildē arī mazo Diānu (gadi 5-6) un jamā uzreiz skrien klāt un prasa - parādi, kāda bilde sanāca! Vilšanās viņas sejā bija neviltota, kad jaunā uzzināja, ka ir tādi fotoaparāti, kuru bildes redzamas, tuvākais, nākamajā dienā.

Šodien pohas. Un it kā ari brivdiena, bet darbā tik un tā jābūt. Huju tev brīvdiena! Bet pohas tādas fifīgas. Jo vakar oligarhu sevī slīcināju.

"... un citu mākslinieku darbi sniedz priekšstatu radošo meklējumu bagātības, dabas un dzimtenes mīlestības apliecinājuma daudzveidībai ainavu žanrā." Lai šito iztulkotu, man, tāpat kā autoram, būtu pamatīgi jāapkurijās. Dodiet zāli!

"Kad novelk bikses, cita diršana", teiks veicais zvejnieks, kuru neviens nedrīkst mācīt, kā no laivas mīzt. "Right in your face, vecais āpsi", es šodien varu atbildēt, jo man bikšu nav. Staigāju vienā lindrakā, zvaniem skanot. Feini tā, gandrīz kā skots.

Džībus vālē kristu! Tik sen nav rakstīts, ka aš kauns pat sametās.

Panks Bleķis pa rādijō, bļoda siltas auzenes pie rokas un diena sāksies. Nesen mūs darbā norāja, par to, ka esam nokavējušies. Jā, pēdējā mēneša laikā visi trīs atbildīgie kolēģi ieradāmies apm 20 min par vēlu. Un, bļaķ, tieši tās abas reizes mūs priekšniecība nāca čekot. Citas reizes nav nākuši. Bet poh, dzīve turpinās. Būšot darbā čelendži, izaugsme un karjeras projekcijas vertikālā plaknē. Toties uzreiz pēc lielā rājiena aizvakar tesu pie hashtreck glābt viņa nabaga kaķeni, kas nu jau ceturto dienu bija dzīvojusies 12 metru augstuma resnā ozolā. Ievizinājos arī ar viņa simtdiudesntpiecinieku, pēc tam arī mana jaunkundze izmeta loku, par ko es dikti lepns esmu.

Pirmdienas pēcpusdienā pa draugam un pa dikti saldu cenu sagādāju sev kārtīgu 21" priekšējo offroad riepu, nu jau ar jaudīgāku skillu (pēdējā laikā daudz sanācis mocim riepu montēt) uzmontēju priekšā jaunu pastalu un ar jaunkundzi laidām dabā mācities braukt. Bļāķ neesmu taču pat uzrakstijis, kā mums gāja, kad pirmo reizi viņai devu mācīties! Tieši pirms pusmaratona nobraucām uz Spilves lidlauku, kur pa līdzenu lauku un bez citiem satiksmes dalībniekiem dāma slidināja sajūgu, deva ručkā, deva pa ganģiem, ņēma līkumus un visādi citādi smuki izpildījās. Nu, un tad šopirmdien jau dāma pa vecu stāvlaukumu brauca figūras un visādas čūskas kā lielā. Par to man dikts prieks. Arī ar hasha mocīti rullēja tā smuki.

A par Frankfurti ari neatrakstījos. Bet tur nebija nekā daudz ko rakstīt. Vien tas, ka pirmais komandējums man jaunajā darbā. Un tas, ka viena mēneša laikā sanāca divreiz no valsts izlidot, tas kaut kā iepēra. Bet visādi citādi – standarts. Bijām izstādē, skatīties uz pasaulīgām gudrībām. Ēst kebabu, Wiener Schnitzel un dzert Hefeweizen.

Iestājies karstums, bet man tik karstam laikam nav, ko mugurā vilkt, ar mo kaplējot. Bez tam – Zvērs nāk!

Nu labi, čabuļi! Lai jums labi klājas un mūžīga saule! Nedariet muļķības, sargājiet valodu un nenodedziniet visu kūlu. Būšu atpakaļ cērdien. Līdz tam - macht's gut, ihr Trott'l!

Šīsdienas lielākais čelendžs - salikt rītdienas divdesmitniekam lādzīgu klausāmlisti. Un, varbūt, arī kaut kur normālas austiņas atrast. Domu par Statoil Goodyear akcijas iPhone maciņa atrašanu esmu jau atmetis..

Vaimandžessiņ! Biju tak aizmirsis atrakstīties, kā ar Jaunkundzi izpildījāmies pēc Muzeju nakts. Savācām pekeles un pateicām visiem 'pisnahuj!'. Svētdien pēc darba steidzos uz garažu, knapi divās stundās paspēju moci uzstellēt uz kluča, izņemt ratu, atraut riepu, nomainīt kameru, samontēt atpakaļ, ielikt ratu atpakaļ un sapildīt degvielu. Ātri mājās ar dāmu sametām somā visu vairāk vai mazāk nepieciešamo (bija vēl palikuši dažādi drāzeņi, tos ari līdz) un ar loku caur Alfu devāmies dabā. Kamēr dāma Alfā vēl gādāja nepieciešamās ēdmaņas, es vēroju rietumpuses debesis un skatījos kā mūsu virzienā velkas dirsa liela, trekna, tumša lietusmākoņa izskatā.