Var jau runāt par baigākajiem galvu reibinošajiem mārketinga panākumiem un nez kādu sucsess storiju, kad pie tava muzeja aizvērtajām durvīm sastājusies rinda divu kvartālu garumā. Bet tad, kad divdesmit minūtes pirms atslēgšanas, vienīgā atslēga uz tev visnepieciešamāko tehnisko telpu iekrīt lifta šahtā, tad tas ir jobanais misters MĒRFIJS, bļe!
Bet vispār, izturējām godam. Un trakākajos murgos nerādijās, ka varētu tāds ļimons ar cilvēkiem savākties. Okupācijas muzejs kaut ko murgo par 17 tūkstošiem... Sick!

Ja visu dienu sēdi mājās, lasi internātu un zini, ka no mājas jādodas ārā ir tikai vakarā, tad tā ir normāla brīvdiena. Bet, ja pēc visas mājās pavadītās dienas, izejot uz ielas tūlīt sāk līt un nepārstāj joprojām, tad tas ir jobanais misters Mērfijs, bļe.

Par piektdienu/trīspadsmito man pilnīgs pohuj. Toties pašā rīta agrumā bija zvans no Vācijas, jamie jau rauj pa ofisu no septiņiem. Iespējams, ka normāli, bet mani pamodināja. Patīkami tik un tā, sen nokārtota darījuma pēcapkalpošana jāveic. Darbā, ikdienā galvenokārt angliski un krieviski muldot, vācu valodu galīgi būšu aizmirsis. Kurš gan vairs atceras, ka mani tur pieņēma tikai manas vācu valodas dēļ..

Paskatījos internātos - līdz Nordea Rīgas maratonam atlikušas 16 dienas. Divās nedēļās pusmaratonam taču var uzkačāties, ne?

Ja tv3 ar savu internātu sūkā dirsu, tad nekas cits neatliek kā skatīties hakeju vāciski. Ist doch einfach fabelhaft, sag isch eusch!

Izskatās, ka šīs vasaras festivālu piedāvajuma uzvarētājs ir Pukkelpop. Deftones, 30 sec to mars, Foo fighters, RISE AGAINST, Skunk Anansie, Bullet for my valentine, Airbourne, Apocalyptica, As I lay dying, Explosions in the sky, Good Charlote, The Offspring, The Streets u.c. Jāskatās, kā šito varētu īstenot finansiāli, ja izdosies arī uz Rumāniju aizbraukt. Bet vēl tak Zvērs pa vidu ari. Uz to laiku jau atvaļinājums paņemts.

Bildes būs vēlāk. Tagad tikai sāpes kājās un peļķes uz ielām... Peļķes, patiesību sakot, piedien arī Bergenai, bet mūsu gadījums bija īpašs, jo mēs braucām ciemos. Bijām pasūtījuši labu laiku un labu laiku arī dabūjām. No pirmās dienas, kad ieradāmies, līdz pēdējā kāpiena beigām. Vien, kad atgriezāmies mājās, stundu vēlāk sāka līt arī tur. Bet tas normāli. Nenormāli gan bija tas prieks un gandarījums aizbraukt pie Žeivjiem uz troļļu zemi un paskatīties, cik ta' liels tas izdaudzinātais Bergenas skaistums ir. Nu, tāds.. Tipiski mierīga un rāma skandināvijas pilsēta okeāna/jūras krastā. Vārdu 'krasts' šeit lietot vienskaitlī šķiet dīvaini, jo krastu tur ne mazums. Tik daudz iekšēju ūdeņu savu mūžu nebiju redzējis (nu, patiesībā, biju jau gan, bet tik un tā iespaidīgi). Bet, ja godīgi, tad man mūsu pašu smilšaini līdzenais jūras liedags labāk iet pie sirds. Bet tas nenozīmē, ka man nepatīk kalni. Un kalnu tur ir ne mazums! Iebraucām pie viņiem ceturtdienas vakarā un nākamajā dienā abiem nama saimniekiem vēl darba diena, tad nu brīvo piektdienu sākām ar laisku brokasti dārziņā. Pēcāk ar kājām devāmies centra virzienā. Tāds normāls gājiens, iepriekš, no lidostas ar auto braucot, to attālumu novērtējām kā no Purvciema tālākā gala līdz Dominai, sanāca gan apmēram no Purčika līdz Iļģītim. Bet tad tesām pa pilsētu, fočēties 'n'stuff. Pēcāk arī pievienojās Dana un parādīja the usual, boring tourist stuff, a.k.a. centrālais pakalns, Urļiks vai Ulrikens, velnsviņzin. Uzkāpām čalojot; augšā tūristi, saldējums, kartiņsagāde, bildēšanās un smuki skati. Kāpām lejā atdaloties no mūsu gides, jo Danai vēl centrā štelles kārtojamas. A mēs paši pa citu, tikai izstāstītu, ne kartē redzētu taku jožam tālāk, mitēkļa virzienā. Taka kaut kur beidzās, mēs (varbūt) nepareizi aizgājām... Ai, pofig, atdūrāmies wilderness'ā. Skatījām skaistus skatus un līdām pa sūnām/ķērpjiem/kokainiem klinšu krāvumiem. Patika. Vakarā arī bija brūnais. Vispār, Gatiņš sabojāja ballīti ar savu alķīti. Jo kurš gan, braucot uz Norgi, cer tur vietējo šmigu salakties. Tad nu ņēmām līdzi, ko likums ļauj. Izrādījās - pa daudz. Žēl. Toties centāmies. Nu jā. Un tad bija vēl arī sestdiena. Cēlāmies apmēram piecos (tie, kuriem vēl igauņu laiks pulkstenī, cēlās bez divdesmit piecos). Krāvām somu un sagaidījām pārējos braucējus, lai dotos troļļa mēli skatīt. Nu, pusotras stundas brauciens ar auto, bikīti ar prāmi, pāris tuneļi un apbraukti fjordi, bet klāt bijām. Ko ieraudzīju tajā HES'a pakājē? Kalnus visapkārt un uz viena no tiem kaut kāda vagoniņa sliedes, uz tām - pakāpieniņi. Ar soļu skaitītāju tādi kopā tika saskaitīti 2002. Augšā kāpjot pa paralēlo taku ar visādiem strautiem, akmeņiem, sūnām un sniegiem, sanāca ap 1600 soļu (vertikālais kāpums ~500m). Uzvamžājāmies augšā (daži elsa, es biju sasvīdis) un meklējām taku uz to trolltongu. Nevar nekā redzēt - visapkārt sniegs, spiež acīs un takas atzīmes apsnigušas. Gājām cik spējām. Danu biki sanervozēja novērotā lavīna. Bija interesanti. Citus, savukārt, bažīgus darīja biezā sniega sega, kas uz vietas stāvot pēdas saldēja un soļus liekot, ļāva uz katra soļa iegrimt. Maucu toplesā, normāls plikvēderisms visapkārt, temperatūra normāla. Pagājām tā pa to pampu savas stundas trīs, pagrimām sniegā un sapratām, ka aprīļa beigās sniegs 1200 metru augstumā ir pilnīgi normāla un vēl ilgstoša parādība. Griezām mūsu 9 cilvēku karavānu rinķī un slājām lejup. Vietējā ģeogrāfijā stiprākie tautieši tikmēr stūma galvas kopā, lai saštukotu atbraucējiem alternatīvo dienas programmu. Bet mums jau ar šo bija gana - saule, kalni augstu augstu, svaigs gaiss, patīkama fizikāla nodarbe un perfekta kompānija. Eleganti. Kad bijām jau savas 4 stundas pagājušies sekoja jau pieminētie 2002 pakāpieni. Šoreiz uz leju. Divi vārdi - ciskas driskās! Pareizāk sakot - ikri. Tos no slodzes neatlaidām arī pārējās dienas (godīgi sakot, jau iepriekšējās dienas kalnu gājienu varēja jau todien just). Nokāpām lejā trīcošām kājām. Bija hārdkōrs. Jo cilvēka rumpis jau nav pieradis sevi mierīgi un rāmi nolaist lejā, tam tikai progress un augšupdziņa prātā, tad nu arī tas lejuplaidošais ikrs tāds kārnāks padevies. Un vispār - 'kārns' bija visa brauciena atslēgvārds. Ak jā, tā kā no visas dienas gājiena 10 stundu programmas aizpildītas tika tikai 5, tad pārējās tika pavadītas piknikojot kalna pakājē, vizinoties ar auto no viena hjūdž ūdenskrituma uz otru, bildējoties un visādi citādi labi pavadot laiku. Kūkēdājs vēlāk atzinās, ka ar prāmīti atpakaļ braucot, pa kluso esot nopircis un apēdis uz tā dabūjamo hotdogu. Lieki teikt, ka maksāja ap 3 latiem, bet, redz, kundziņam esot gribējies. Vakarā brūnais vispār nekustējās un visi aizgāja gulēt sausām rīklēm. Šņabis palika neizdzerts. Toties paiku notiesājām katru vakaru. Tā bija izcila! Par to mana jaunkundze parūpējās, viņai, va zinies, sanāk. Vēl pirms izlidošanas veicām masīvāko šoppingtūri pa tirgu un stokmani, svaigas gaļas, sieri, drāzeņi un nekādi ē-vielām pilnie krēmeļi. Aizvedām īstu štelli un to arī pēcāk ēdām. Aber svētdien, kamēr proletariāts savus svētkus svin un Rīga kritiski massojas, mēs ballējām Gatiņa jubīli. Piekrāvām pilnas somas ar alu, šņabi un stiprinātajiem vīniem, arī rosolu, maizītēm un citiem kārumiem un slājām kalnu virzienā. Rāpāmies pa kaut kādu Stolzen-taku. Resp, advancētāku un high-level trasīti, kas nav pa spēku kuram katram izčākstējušam vācu rentneram. Gājām lēni un prātīgi, iepriekšējo dienu varēja just ikros un uz muguras ap 15kg balasta. Gājām fotografējoties un čillojot. Protams, ka nosvīdu, bet nepārpūlējos un neskrēju. Uzkāpām kaut kur ap 40 minūtēm. Toties 1995. gadā viens vīrs to distanci ir uzlēkšojis 8 min 13 sec!!! That's sick! Un vēl, lielākā daļa no korēm, kurās kāpām, ir iekļautas "Bergenas 7 kalnu tūrē". Gājiens, kas līdzīgi kā Nordea Rīgas maratons, notiek reizi gadā un pulcē kaudzi ļaužu. Ar savu masveidību un tautai pietuvinātību tas drīzāk būtu pielīdzināms SEB mtb maratonam, jo tajā piedalās ap 5 k rumpju, bet pēc grūtības mierīgi sit pušu pilno maratonu. Tie ir 35 kilometri un 2400 augstuma metri vienā piegājienā! Tas tev nav uz sienām krāniņus zīmēt, Japiņa kungs! Nu jā, uzkāpām. Pabildējāmies un lēkšojām tālāk uz noskatīto piknika vietiņu. Vietiņa smuka, brandavs garšīgs, vējiņš gan tāds pavēss, toties jubilāru uzurrājām tā, kā pienākas. Sacepām desas, ēdām ēdmaņas un lakām to, kas kustās. Vakarā lakšana turpinājās. Un kādm arī pēc tam bija pohas. Bet pirmdiena ar savu lēnumu un laisko suvenīru sagādi bija tieši laikā, lai nobeigtu tādu skaistu tūri. Pēcpusdienā vēl izskrējām tādu mazo maršrutiņu ar ~300 augstummetriem un via-ferratām raksturīgām palīgvirvēm. Tā bija tieši kā odziņa perfekta deserta galā, kas servēts uz zelta paplātes. Patīkams garais vīkends, patīkams izskrējiens no valsts un ne pušplēsta sūda nedodu par Bin Ladenu, jaunprecēto monarhiju vai mironi Pāvilu. Man patika. Lindai, Kūkēdājam un Jaunskundzei arī. Bildes citreiz. Nu labi, dažas no jaunkudznes resursiem.

Turpinot iesaakto - PIZDATAAKAIS BLOGA IERAKSTS!

Bloga ieraksts, nahuj bļeģ!

Sākām Ērgļos un beidzām Menģelē. Principā, tas būtu viss, kas jāstāsta. Bet pa vidu bija ari hidras vilkšana, daža laba krācīte, almoust maldīšanās ar auto līdz starta punktam un kļudaina alko sagāde. Ivītim pa nakti bija netīrs feiss, bet Dāboliņškundziņam šodien bija gražīgs vaigs. Gan, vairs neatceros, par ko. Gulējām pie Ogres HESa. Kļūda bija iet gulēt apenēs, vajadzēja bikses atstāt kājās; būtu gulējis mierīgi un bez trīcēšanas. Bet cieši blakus guļošā sieviete izglāba. No rīta bija olu krāsošana un šūpoles. Jāpiebilst, ka arī iepriekšējā vakarā ēstais vakarēdiens bija labākais, ko līdz šim nācies pie dabas baudīt. Tā notiek, ja ņem atsevišķu pavāru līdzi, tad sanāk makaronus ar tomatu-bazilika-siera mērci iekšā štaukāt. Nu feini, tā teikt, mēs to Lieldienu nobraucienu veicām.

Gandrīz stundu neveiksmigi nopisies ar Sonī Ēriksōna pievienošanu kompim, lai to sinhronizētu un datus pārnestu uz jauno Nokiju, chrikainais nospļāvās "Fpizdu!" un teica "Ies labāk mocim apskati nokārtos." Galu galā, jaunu numuru uztaisīt nav divu minūšu jautājums.

Lai ari diena sākās ar feilu (pamodos ap desmitiem un knaši slēdzu iekšā SWH, lai klausītos Panku Kleksi (a tur priekšā Latvijas žurnālistikas zvaigzne J. Millers)), tomēr noslēgums uz urrā - pirmo reizi šogad devos skrējienā īsajā formā. Nu, un tur pa vidu ari visādas štellītes vēl pavīdēja: uz veikalu braucot tika daudzi mo(tocikli) novēroti, lēnām (bet nu ļoooti lēnām) remontiņš uz tika paveikts. Kā ari Kaazh paspīdeja ar videomontāžas lāsīti no pagājušā vīkenda virvju pasākuma.

Pa radio atskanos Queens of the stone age, atceros viņu koncertu doičlandē un saprotu - šovasar jāfestivālo atkal. Pirms darbā apstiprināšu savu un kolēģu atvaļinājumu grafiku, nočekošu eurofestivālu line-up'us. Jo, lai aizlaistu Jāņos uz Rumāniju, atvaļinājums nav jāņem.

Idejiski jau Romanam taisnība. Viņš, uzzinot, ka esmu pieteikts Nordea pusmaratonam un vēl neesmu pilnvērtīgi sācis trenēties, izteicās, kā viņam besī šitie semi-sportisti - līdz maratonam pusotrs mēnesis, bet es vēl programmu neesmu sācis. Bljah, taisnība! Bet no otras puses - pa kuru laiku?! Pag. nedēļ nebija nevienas dienas, kad būtu ātrāk par desmitiem mājās. Nu labi, trešdien vismaz bija 2h sportiņš. Bet tā lādzīgi paskriet nemaz laika nesanāk. Mēģināšu turpmāk no rītiem vienkārši uz darbu skriet. Dušas mums tur labum labās. Nu jā, un vakar vakars jau nebija labāks, noguruma pilns. No rīta cēlamies laicīgi, bija taču vārdene jāsvin.
Steidzām uz veici gardumus sapirkt, tad uz Teiku. Es pēc zāģa un uz Kuršiem pēc darba cimdiem, būs tak ņemšanās pa mežu. Es Teikā sagaidīju Romanu džipā, Ādažos sagaidījām Igauni un pērām uz Gauju (to, kas pie Carnikavas. Kaazh gan aizpēra uz to, kas pie Vangažiem). Mežā dubļi un sniegs bij pietiekami, to jau biju notestējis piektdien, kad biju līdz turienei ar moci kopā ar jaunkundzi aizpēries. Viņai jau nu ellīgi patika vizināties, pa kluso ķiverē spiedza no sajūsmas. Nu jā, dubļi, tātad. Domāju jau, ka visi lecam džipā un kā teroristi kulbā sakāpuši brauksim tālāk, bet nē - Igaunis ar savu glauno V70 arī pēra pakaļ cauri visam dublim. Pēra tā nevāji un ar trešo piegājienu ari sniegotajā kalnā uzbrauca. Bijām galā. Iepriekšejās reizes priedes gan tika izbrāķētas, tad nu sējāmies iekšā jaunās. Un nebija ne sliktāk! Kamēr mēs ar virvēm pa tām trīs priedēm plosījāmies, jaunkundzes un viņas forša suņa vadībā saradās ari mani ar vilcienu atbraukušie vārdadienas viesi. Pa to laiku Estoņec novilka garo virvi starp divām citām priedēm, lai būtu foršais tarzānveida nobrauciens. Resp., ļaudīm bija tāda pastarpināta izklaides iespēja, kamēr mēs montējām augšā galvenās šūpoles. Nācās ari kvalitatīvi ar zāģi paplosīties, lai lēciena trajektoriju no zariem atbrīvotu. Beigās bija forši!
Kāpu lejā no koka un tapu sveikts. Ar ziediem (meža vidū), ar dāvanām un kārumiem tā, ka gadu varēšu ēst. Ak jā, nepaguvu nemaz atrakstīties - lasījāt taču par to, kā es episki izpildījos un savu klausuli Ēdolē nozaudēju. Nu re, tad nu pašā vārda dienas rītā (00:10) jaunkundze mani jau paguva apsveikt un uzdāvināt pilnīgi jaunu tieši tādu pašu E52 nokiju, piekodinot, lai šo gan rūpīgāk uzmanu. Āsom, lai neteiktu vairāk! Nu jā, bet mēs tomēr mežā. Un par spīti vējam un zemajiem grādiem, ļaudis tomēr izklaidējās.
Bija grills, bija šašliks, man tika iedāvināts tiramisu. Bija arī ugunskurs un desas. Laikusunim Bonim tas viss dikti gāja pie sirds un garšoja. Galvenā štelle tomēr bija lekšana. Un lēca visi. Pat jaunkundzes desmitgadīgā krustmeita Patrīcija naski stājās rindā, lai tiktu pie lekšanas (Dāboliņškundziņš, škiet, vienīgais nenoleca. Kaazh ar Alisi neskaita, viņi brauca caur Siguldu.). Šoreiz kokā pat pašam nebija jākāpj, bet gan ar vinčas/trīšu sistēmu lēcējs tika uzvilkts augšā kā tāds kusls kalvītis. Nu, pilns serviss, tā teikt.
Saule lenām sāka taisīties uz rietu un ļaudis taisījās uz vilcienu. Līdz stacijai tika aiztransportēti ar džipu. Mēs tikmer vēl paši pāris reižu nolecām, Igaunis patēloja betmenu utt.. Ja paveiksies un tikšu pie kādām bildēm, apsolos nopublicēt. Bet nu jā, atpakaļ Rīgā biju apaļos deviņos, satikāmies ar dāmu un līdz mājām aizvilkāmies jau pa tumsu. Pēc siltas dušas un feina seksiņa viens aliņš bija manu spēju maksimums. Uz bāru nu pavisam nevilka. To gan nenorakstu uz vecumu, bet gan dienas pozitīvo nogurumu.
Patika tā. Patrīcija jau šodien paguvusi sajūsmā izspiegties tiktāl, ka viņas dzimšanas diena ari šitādā manierē esot jātaisa. Hah, tā, lūk, jāaudzina jaunatne.

Joptvaimakj! Kaapeec sveetdienaa neviens necibo? Ko lai darbaa garlaikojoties lasu?!

Manuprāt, labākais laiks, lai pirms darba dienas vēl atkorķētu vienu aliņu un noskatītos kādu The Office sēriju. Jo diena bija izdevusies un ir pelnījusi vēl vienu alēnu. Galu galā, pēc kvaltitatīva sportiņa tak vajag vienu. Šovakar cibiņvollī visai kvalitatīvi haifaivojām un servējām sērijās pa četri. Pēcāk arī pie Gerdas paspēju ieskriet, jaunkundzi mājās savākt un ar Gerdu vienoties, ka viņa man palīdzēs ar motosomu piegrieztnēm.
Bet labākais bija tūdaļ pēc darba beigām sporta bārā Barons. Nolikumā gan bija rakstīts, ka apbalvošana sākšoties 1800, bet sākās reāli 1900 ar astīti. Taču ne par to stāsts. Arī par manu pazudušo E52 nokiju nē. Nu, daļēji gan par to arī..(nemaz nebiju atrakstijes, ka pirmdien ar jaunkudzi bijām vēlreiz uz Ēdoli nobraukuši manu pazudušo trubu meklēt. Lieki.). Nu, bija tak tai bārā sestdieas gonkas oficiālā apbalvošana. Sporta, hobiju un visām citām klasēm. Balvu klāsts visai iespaidīgs. Tā arī velo klase kāpj uz pjedestāla un es savu krupi jau sen esmu norijis par to, ka reāli ari mums ar Defu tur bija jābūt, bet paliku tikai skatītājos (to pazaudēto bilžu dēļ). Taču tad ari KOMPOC komanda tiek saukta uz skatuves un man tiek pasniegta mierinājuma balva par zudušo verķi un zaudēto vietu. Dabūju šampi (uz kuru uzreiz pieteicās mana dāma) un mazu binokli. Def - komandas pilnvaroto sapulcē vienbalsigi tika nolemts, ka abi priekšmeti paliek manā īpašumā kā morālā un materiālā kompensācija! Tad vēl ari rādīja dažas bildes, parunājām par džipiem un to, ka par spīti tam, ka Sporta moto klase brauc 12 stundas, bet velo tikai 9, velo klases pirmā vieta absolūtajā vērtējumā ir otrie. Resp, tikai viena motokomanda trīs stundu ilgākā braucienā ir spējīga savākt tikai par 2 punktiem vairāk nekā velo (Hugo&Co). Viela pārdomām.

Principā darba diena jau noslēgusies un saule iet uz rietu. Varētu jozt mājās un šmorēt ko gardu vakariņām, bet ņihuja - vēl vakarā jābūt darbā līdz 2400. Tas nozīmē, ka būs jāēd ārpus mājas. Kājas jau pašas nestin nesas uz Pelmeņiem vai līdzīga rakstura iestādījumiem, bet tad man kā ar bomi pa pieri: man tak jādomā līdzi, nekādas gaļas šonedēļ. Redzies, piekritu veikt jaunkundzes eksperimentu, lai palīdzētu noskaidrot vai gaļēdāja-vīrieša materiāls garšo citādāk kā veģetārieša materiāls. Bļin, un sapratu, ka tas nav tev nekāds 'nē' cepešiem, vistu kājām un karbonādēm. Nevar arī rosolu, buljona pīrādziņus un pat pelmeņus nē. Nu, skarbi, bet paprovēs.

It kā jau nekas liels un smags nav jāstaipa līdzi, bet tik un tā jūtos tā kā nedaudz puspliks. Un nav jau arī nekas dižs, tikai parasts elektronisks verķītis, parasta lieta, priekšmets... tā vismaz cenšos sev ieskaidrot, bet nespēju tikt pāri tam emocionālajam skaudrumam, ka tā vienkārši pazaudēju savu telefonu. Ne jau ekrānu ar akumulatoru ar podziņām, bet gan SIM un atmiņas karti ar fotogrāfijām, kontaktiem, īsziņām. Nu, stulbi kaut kā. Zinu, ka apzagts cilvēks jūtas vēl sliktāk, bet šī sajūta arī nav no patīkamajām. Tā ir kā darvas karote vakardienas medus mucā.
Jau jokudienas pašā vakarā ar Nordiem veiksmīgi aizrullējām uz Ēdoli un nakšņojām vienā paziņas mājā. No rīta cēlāmies agri, lai brokastotu ar jaudīgu auzeni un līdz astoņiem paspētu veikt reģistrāciju sacensībām. Bezceļu festivāls Ēdolē varēja sākties. Savācāmies, sataisījāmies un startējām. Braucām, vācām punktus, priecājāmies par dejojošajām dzērvēm un daudzajiem zosu kāšiem, kas atgriežas mājvietās. Punkti lasījās diezgan raiti, Dāboliņškundziņš gan paguva izteikties i par švammi, kas ceļu seguma vietā, i par manu attapību kompasu bāzē atstājot. Bet visai ātri aizņēmāmies kompasu no vienas kvadru komandas, kurai tas, šķiet, nebija nepieciešams. Jo padzirdējām no viņiem jautājumu - a kompasam sarkanā bultiņa rāda kur, uz ziemeļiem? Nu jā, punkti vācās kopā, a kilometri ne vella. Mīšanās gausa un grūta, jo ceļi knapi atlaidušies, vietām mežā sniegs līdz celim, tikai dažviet grantenes izcēlās ar cietu klona segumu. Finālā savācās ap sešdesmit kilometriem desmit stundās. Speciālais uzdevums bija grandiozs! Ap pusotru kilometru garš dubļu aplis, kuru, brienot pa dubļiem vietām līdz ceļiem un stiepjot savu dubļiem aplipušo bērīti pār plecu, veicām knapās 25 minūtēs. Un tad vēl vienu. Jo 20 punktus par skaistām acīm jau neviens nepiešķir. Tad pa veco Užavas dzelzceļu atpakaļ uz normālo ceļu, vēl kādu punktus savācām pa ceļam un lidojām finiša virzienā. Lidot te jālieto ļoti nosacīti. Lidojām pēc pašu vērtējuma, jo likām pedāļos pēdējos spēkus, bet spidometrs rādija vien to pašu apnicīgi zemo vidējo ātrumu, ja nu pa kādu km/h vairāk. Nu labi, pa kalnu uz leju asfaltā kaut necik virs 35 km/h uzrāvām. Iebraucām arī Vankas upītes dzirnavās pie Brīdagām, kur veicu pēdējo KP fotofiksāciju un tad tempā rāvām tālāk caur Mātrām uz Ēdoli. Tā arī bija pēdējā reize, kad redzēju savu telefonu. Līdz otrajam SU (precīzāk, punktam T8), kur pamanīju tā prombūtni, tika nopedalizēti ~8km, bet vietās, kur tas varēja izkrist, to vēlāk tā arī neatradām. Vēlāk finišā, saskaitot mūsu ņemto punktu summu, sanāks, ka esam izcīnījuši otro vietu, bet, tā kā visu punktu fotofiksāciju veicu ar telefonu, tad nevienu no paņemtajiem puntiem tā arī neizdosies oficiāli reģistrēt. Tas, savukārt, nozīmē, ka mūsu otrā vieta tā arī paliks tikai provizoriskajā statusā... Nu, žēl.
Toties gonka bij laba, sezonas atklāšana veikta kvalitatīvi un veiksmīgi. Ļoti patika R10 punkts, kas saucās tornīšu spēle - lielas pļavas, pilnas ar medību tornīšiem. KP kartē atzīmēts kā viens no tiem tornīšiem. Atrodi īsto un kāp augšā, tur uz grīdas ir ar flakoniņu uzpūsta bulta, kas norāda virzienu uz nākamo tornīti. Tad ej uz to, kāp augšā, skaties uz bultu un ej uz nākamo torni. Kopā tādi ir pieci, pēdējā savukārt bulta rāda uz koku izcirtumā, pie kura tad arī ir reālais KP. Inčīgi tā. Patika. Bet tagad jāatpūšas.
Darbā athodņaks.

atkal kādu laiku nav rakstīts. Slinkums skriet. Un rakstīt arī. Patīk tā ilgā gaisma āra. Bet nepatīk, ka ričuka dubļbleķis gar riepām strīķējas. Nekas, sestdien gonka, atklāsim sac. sezonu, tad nekādi dubļinieki. Un pēc gonkas arī traktorriepu mainīs nost. Riepu uz kunģa jau defaultā jādzen. Kā nekā Raimis mūs abus Nordea pusītei pieteicis. Beidzot skriešu fully sponsorētā komandā. Darbā viss pa feino. Esmu iestrādājies. Ir forši kolēģi, daudz dāmas kolektīvā. Ir pienākumi un izaicinājumi. Nu jā, ir ari darbs dažreiz vēlu, dažreiz pavisam vēlu un diezgan bieži ar imigrantiem. Tas tikai kačā toleranci un audzē ādu. Biezu ādu vajadzēs - drīz tak motosezona jāsāk pa īstam! Nomainīs tikai eļļu Grietai, tad lūkos caur ēbreju zābakus sagādā un tad arī pēc jaunām riepām varēs raudzīties. Tikai jābrauc būs ellīgi prātīgi, punkti ir sakrājušies tik daudz, ka vairāk atļauties nedrīkst. Takšos strādājot biju sakrājis pilnu komplektiņu, visus astoņus. Viens bija palicis no senākiem laikiem (pagājušonedēļ nodzēsās). Bet par tiem astoņiem jau pienākas kursi par CSN un drošu braukšanu. Tos CSN kursus jau vēl varētu, bet ne jau 90Ls vienā dienā par braukšanu trijniekos atstāt!! Uzliku mīksto. CSDD to ari bija piefiksējuši un pirmdien atnāca depeše, ka nu man redz esot deviņi punkti - ja tos kursus 3 mēnešu laikā neiziet, tad plusojas vēl divi klāt. Tad vēl divus pats var nopelnīt un pēc tam ir dirsā. Bet, kā jau teicu, man viens jau nodzēsās. So - līdz dziļai dirsai ir 3 punkti un nākamais no manējiem dzēsīsies tikai oktobrī. Brauks prātīgi un brauks tikai pa mežiem. Kaut kad pasen manam mazajam melnajam taču cietnis nobira pavisam, par to nemaz nebiju uzrakstījis. Defs jau sen par šo bij brīdinājis, nu tas arī notika. Biju tam jau gatavojies, tāpēc uz fikso Skolas ielā pa cik-tur naudiņām paņēmu jaunu (250 gB 160 gB vietā!) un nu var kačāt pilnu ar vēl vairak mūzikas un nebaidīties par datu zudumu. Šodien atkal pusbrīvs, var kačāties. Vakar ar volli nofeiloju, apsolos laboties. Bet rīt jau pa taisno pēc darba uz Ēdoli.

Man viss labi. Tas tā, ja nu kāds vaicātu, kas ar mani noticis, kāpēc nerakstu.