Joprojām urbinot degunu ārā nāk nevis puņķi, bet gan dubļi un putekļi. Acīs arī drazas.
Vakar labi ievirinājām.

Finišējot šodienas Magnētu Juglas mežā, biju apmierināts divkārt. Ne tikai par slapjo muguru un noskrāpētajām kājām, kas stundā un sešās mani iznesa cauri trasei (orgi saka, ka starp punktiem bija 5,8km, mans GPS parādīja 7,8km), bet arī par vakardienas labo izvēli veikalā. Stundu stāvu domādama, kam lai... tfu, nē - kuru aliņu lai izvēlos. Paņēmu divas Bauskas. Pusotrlitrīgās. A ko darīt, ja cena laba? Nu, vakar tad vienu izstrādāju un šodien finišēju ar tādu labu domu, ka mājās otra Bauska gaida. Tā teikt - češke pīvō-dobre pīvō.

Šorīt no rīta, sadzirdot lietu uz palodzes, modos ar smaidu. Jo, ja no šodienas laiks aizies pa pilnīgāko skuju taku, tad vismaz vasaru būšu lādzīgi ar peldi noslēdzis. Vakar tā pieklājīgi izālējos pa pierīgas mežiem ar Grietu. Lai nebūtu jābrauc vienkārši uz aklo, ņēmu pagājušā gada MonasX karti un devos distanci ar moci izbraukt. Distance šite. Protams, ka nedevu pa visiem 100 un nevilkos pāri bebruārijiem, bet braucu pa ceļiem apkārt, meklēdams skaistākās takas. Lāčukalnos tās ari atradu - nu dievīgi kalnu līkumiņi! Nu jā, ievizināju tā uz 100km offroadā, daļu Monas punktu atstāju nākamajai reizei un brauciena beigās atdūros pie Asaru ezera aiz Maksteniekiem. Nu, ja jau ezers un pievakara saule, tad ari pelde. Pelde 5. septembrī, domāju, ir tā normāli. Varēja noskalot brauciena putekli un dubli, ko biju sejā saracies, jo sanāca mo tā līdz asīm divreiz ierakt. Pašam jau arī bija jāceļ ārā. Un tie tev nav 100kg kā Bertai, te ir savi 140. Pārbesījies, nopeldējies un izsalcis iebraucu Rīgā. Ja jau brīvdiena, tad palutināšu sevi ar maķīti. Juglas piesaulītē baudu saldējumu un vēroju.. ko gan es vēroju? Neko. Centos neklausīties skaļajos slāvos pie blakus galdiņa, ēdot ārā. Valodīgie noņirdzās, piecēlās un aizgāja, sev tipiski atstājot visu galdu pilnu ar paplātēm, iepakojumiem un salvetēm. Nu, ok. Vismaz klusums. Bet pērle vēl tikai sekoja. Pašus viņus neredzēju, jo sēdeju ar muguru pret to tēti un viņa sīci. Bet dzirdēju gan - papucis: "Nu, nāc, savāksim te papīrus un izmetīsim mistkastē. Tu tak negribi būt tāds (sušķis?) kā viņi, kas visu atstāj uz galda?" -"Nē, es negribu būt kā krievi.", mazā balss atteica. Paliku ar muti vaļā.

Brīva pirmdiena. Kā radīta vienas benzīna bākas nodedzināšanai.

Kā jau rakstīju, biju pamanījies aizvakardienu no sava kalendāra izsvītrot, to vienkārši noguļot. Nu, tur pohmeļs, trīceklis, vēlēšanās nomirt un tā... Vakar no rīta pamodos laicīgi un gandrīz mundrs, galvā kāda nagla vēl gan bija palikusi iedzīta, bet tik ļoti nesāpēja. Toties kunģis lika par sevi manīt. Ja parasti dienā, kad fizikāli neko ārprātīgu nedaru, iztieku ar kaut kādu uzkodu, vienu normālu paikas porciju pusdienās un pāris maizītēm vakarā, tad vakar trīs reizes ēdu ritīgu main-course paiku un izriju paku cepumus. Tā teikt, atēsties. Šodien turpināšu. Jo pēdējā laikā ceļos trīs minūtes pirms izbraukšanas uz darbu un brokastīm laika neatliek. Zinkā, dienas ritms tāds - vakarā skaips ar jaunkundzi beidzas tad, kad viņai ir pusnakts, man toties - jau pāri diviem. No diviem tad līdz desmitiem arī guļu. Un par gulēšanu arī nedaudz pārdomas - sāk just vēsās rudens naktis. Nevar saprast, ko darīt, vai segties jau ar segu nevis palagu, vai arī vērt logu pa nakti ciet.
Eh, svētdiena. Kamēr es pie virpas mo-po egoni mežus kaplē. Bet gan, gan es arī drīz.

Ai, ku šis labs!

Tikko pamodos, eju uz veikalu pēc kefīra. Viss trīc, viss slikti. Nevajadzēja vakar tos salmiņus ēst. Zinību diena viņiem, nah!

Mana sieviete man regulāri pārmet, ka par spīti brīvai dienai man nav neviena jauna cibas ieraksta. Nu tad še jums! Un piedevām - man nemaz nav brīvdiena. Lai gan diena bija gana brīva, tomēr esmu darbā. Bet dienas galvenā doma un atziņa - esi prātīgs. Lai arī ielas pilnas ar jaukām, sapucētām dāmā, nedrīkst aizmirst, ka lielākā daļa no viņām ir vidusskolnieces, so - barely legal. Tātad, kundziņ, savaldi acis!
Kas vēl? Nu, nekas. Jākačājas.
Kāds negrib manu moci pirkt?

Taisni kā tajā dziesmā par mazo meitenīt, kas aizbraukusi rīgā, piemīza kurpi, nosala un pārbrauca mājās raudādama.. Man šodien brīvdiena, saģērbjos prikidā un uz mežu - aidā! Nebij ij ne desmit km pa dubli nokārpījis, kā uznāca kuce lietus. Izmirku, pat kreftīgi gāzēdams nespēju sasildīties. Nemaz nerunājot par to atsalumu, kāds iestājās pa šoseju atpakaļ uz māju velkot. Un protams, parkojot moci garāžā, saule griež sejā (drošvien smīnēja savās partizāna ūsās).

johaid! Kopš beidzu savu taksista karjeru nebiju dirsis Statoila atejā. Sēdēju un aš nodevos patīkamām atmiņām.
Bračka veiksmīgi pavadīts.

Ilgi klanijos tam vergturim, kurš sevi lepni dēvē par darba devēju, lai šo sestdienu dabūtu sev brīvu un varētu ar vīriem pa pierīgas mežiem ar mo pavirināt. Bet izrādās, ka vīri izdomājuši virināt svētdien, kad, savukārt, man ir darba diena. A ko man? Poh, piedirš visu! Kā kojās teica - protestēšu un ēdīšu zaļu, jebšu - lecu ratos un braucu uz Ventspili dzert ar radiem.
Machts gut, ihr Trott'l!

Kāda sacensību dalībnieka vārdiem: "24 stundu velogonka - tā ir romantika". Kurš to nav piedzīvojis, tam to nesaprast un ne visiem tas ir asinīs. Tādā pavisam noteikti nepiedalās pro sportisti, jo tāda slodze ķermeni izsit no ierindas uz nedēļām divām, bet sportists to nevar atļauties. Un tādā pasākumā arīdzan nepiedalās standarta biroja benķī pirdējs, kurš divreiz mēnesī iekrauj felleri džipā, lai kādā seb'ā iebrauktu septiņsimtniekā.  Šis ir pasākums ķertajiem. Vai lietas entuziastiem. Nezinu, pie kuras kategorijas sevi varu skaitīt.

Biju šodien Spilvē, tā teikt - darba diena "mal anders". Bija jāskatās uz ļotenēm, jādzer vīns un labi jāizskatās. Vīnu nedzēru, jo biju nolēmis vakarā magnētu noskriet. Mājupceļā vēl vecrīgā bjia jāiebrauc, bet garām braucot nespēju atturēties Lido alus sētas smaržīgajiem vilinājumiem. Kamēr ieturējos, sāka līt un mana skrietkāre aizskalojās reizē ar ielas putekļiem renstelē. Pa slapjām ielām atminos mājās, turpina līt. Noskatījos panorāmu (Jāni Dimantu tur vairs nerāda), atkal uzlija. Ai, neaizbraucu uz magnētu, tāds bija šī ieraksta galvenais vēstījums. Slinķis, vienvārdsakot. Rīt gan braukšu pie Pu svinēt dzīvi. Daudz dzert nedrīkst, jo nākamajā dienā tak uz Ogri jāteš 24-niecē pjedestālu paņemt. Skaistākais visā šinī ir fakts, ka pēc gonkas (iespējams, pēdējos apļus atstāšu komandas biedriem) jābrauc uz darbu un tūristi jāizklaidē. Ja nu gadījumā šis neizklausās gana traģikomiski, varu piebilst, ka vēl vēlāk pēc tam tiek rīkots darba bankets ar kārumiem un glauniem paēdieniem. Respektīvi, no sestdienas rīta, ar vismaz 100km offroad'ā, bez miega ir jāizvelk līdz svētdienas vakaram, lai varētu glauni ieturēties un glamūrīgi pačalot. Tough choice.

Nesen iekš 181 atskanēja Blink182 dziesma "What's my age again?", ar vārdiem 'nobody likes you when you 23'. Tā bij dziesma, kas skanēja iekš Vivas/MTV/kktml. manas 23. dzimenes rītā. Atceros, kā toreiz sacepies rakstīju oranžajā dienasgrāmatā, cik dikten man tas veckļūšanas fakts nepatīk. Ehhh... tas bija toreiz, kad debesis bija zilākas un zāle lētāka. Cik daudz gan ūdeņu kopš tā agrā novembra rīta aiztecējis, cik daudz gan kalnu pa šo laiku apgāzti un cik maz gan es dodu pušplēstu sūdu par faktu, ka 'nobody likes you when you 23'.. 

No rīta nogulēju gana ilgi, lai brokastis ieēst nepaspētu.

Palīdzību no zāles nedrīkst izmantot. Jautājums pa rubli: kurā vietā uzņemta ši fotogrāfija?

Cilvēks bezgalīgi varot skatīties uz 3 lietām - kā tek ūdens, kā deg uguns un kā citi strādā. Vislabāk to varot apvienot, vērojot ugunsgrēka dzēšanu.

Ja rītā pūtīšu, tad tas no tā vismaz 3 mēnešus vecā saldējuma, ko tikko samalu saldējuma kokteilī ar pārnedēļveco plūmju nektāru.

The fuck!?! Vienīgā brīvdiena šonedēļ un līst?! Nu, varētu jau savākt bardaku mājās, moš kādu kārtība-tīrība maratonu ievākt, bet biju tak ar moci plānojis kārpīties. Pa dubļiem jau varētu, bet nu ne jau pa lietu!!

Izgāju paskriet ar Boni. Gribēto 4-5 kilometru vietā saskrēja septiņarpus. Kādu macību es no tā guvu? Pirms skrējiena nedrīkst ēst zivis. Skrējienu nācās apraut panosa dēļ.