Uhh, ku sen nebij skriets pa asfaltu! Tik sen, ka pat atcerēties uz sitiena nevarēju. Bet atmiņas no pēdējā asfaltskrējiena bij diezgan labas - abi ar jaunkundzi bijām sataisījušies iet paskriet. Bet ar ritma atrašanu kaut kā nevedās, spieda sānā un viss cits ari slikti. Abi tad vienojāmies, ka labāk tomēr griezt riņķī un doties mājās ritīgi fizikāli nokniebties. Tas saucās - diferencēt sporta veidus! Šovakar gan pavisam vienkārši paskrēju un pie stieņa pakarājos.

Ehh, ku sen nekas nav rakstīts. Motopouers ir mana jaunā ciba. Bet tur nevar žulti izlikt un dvēseli kratīt. Rakstīt par to, cik ļoti ar savu brāli lepojos. Par to, kā jaunēklis izgājušpiektdien korī ar pārējiem kursantiem savai (un mūsu visu) valstij svinīgo zvērestu deva. Staltu stāju, izriestu krūti un paceltu galvu. Tieši tā, kā mums visiem pa ielu būtu jāstaigā. Ar lepnumu. Uz Alūksni pie viņa biju ar Matildi aizripinājis. Vēru tā kārtīgi, uz visiem 160. A piektdien ta lija, kaut kā neiepēra tāda slapjā skriešana, bet variantu nebija. Arī pie tādas sirsnīgākas virināšanas tas mopēds ēd 6l/100km. Galā mums kazarmas tika izrādītas, dokumentu pārbaude pirms iesoļošanas garnizonā gan nebija, bet personības pirms tam noteikti tika jaudīgi izpētītas, to viņi prot. Turpat uz vietas pēcāk atvadījāmies un rāvām katrs savā virzienā - bračka uz kosmi Saldū, māte pie vecāsmammas un es - uz Zeltiņiem, jebšu pavizināties. Caur Smilteni, Valmieru un Limbažiem ar pieturu Augštūjā. Piecsimtnieks pa dienu salasījās. Neliels skaips ar Jaunkundzi un pāris alēni bija lielākais, uz ko biju spējīgs vakarā. Nekādas balles un dzimšanas dienas, Toms bez manis iztika. Dāma, gan uztraucās, ka viņu padarīšu par vaininieci savā mājāssēdēšanā. Bet goda vārds, tik daudz vienā dienā ar mopēdu līdz šim nebiju nobraucis. Sajutos piekusis un piektdienas vakaru, sev tipiski, pavadīju mājās. Lai sestdienas rītā jau desmitos būtu Berģu staķī un ar pārējiem virinātājiem uzgāzētu pa mežu. Feina motonedēļsnogale padevās.
Šodien nemaz nelauž. Lai jums arī labs nedēļas starts!

Pirms diviem gadiem šajā dienā es pāri Zemitānu tiltam steidzos mājās pie jaunkundzes uz pusdienām. Steidzos uz 67km/h. Atceros kā šobaltdien. Jo ments par to dzeltenu papīri izrakstīja. Bet to atceros tādēļ, ka šodien saņēmu no csdd e-pastu, ka man ir tapis piedots un viens punkts no maniem uzkrātajiem septiņiem nu ir dzēsts. Seši palikuši. Bija astoņi. Nu, deviņi pat. Bet to vienu piešķīra jau tad, kad no takšiem biju projām un nebiju aizgājis uz drošas braukšanas kursiem pa 120 Ls. Nu i nafig! Tagad tie punkti dzēsīsies viens pēc otra tā pamazām, jo div gad atpakaļ, uz takšiem sākot rauties, pirmos sešus sapelnīju dikti ātri. Kopā pirmo divu mēnešu laikā sodos samaksāju Ls180. To punktu dēļ arī visu laiku ar moci pa mežu kaplēju, lai nav uz ielas mentiem acīs jārādās un lieki šamos jātracina. Bet nu, kad punkti dzēšas, var atkal uz asfalta rādīties. Kopš šodienas oficiāli esmu Matildes īpašnieks. Berta ar Grietu kaut kā negribēja sadzīvot, tādēļ no Bertas nāca škirties, vietā nāca Matilde - jau padzīvojusi dāma savos spēka gados, kurai visi lielie dzīves veikumi vēl priekšā. 750 kubikcentimetri ļauj viņai manu rumpi līdz 100 km/h paātrināt 3,6 sekundēs. Tā vismaz saka papīri. To, vai viņa to reāli var, patlaban atsakos pārbaudīt. Ne tas skils un ne tie saķeres apstākļi. Iemācīšos līkumā ieguldīt,tad varbūt. Vakar jau bija pirmā nodarbība - posmā Ķeipene-Taurupe-Ērgļi smuks jauns asfaltiņš uzliets. Ceļš tukšs, debesis zilas un līkumi skaisti. Pavizinājos.

Vakar biju rodnjaa. Naacaas maatei samelot - vinja domaa, ka pagaajushonedeelj paalii biju tikai triisreiz. Patiesiibaa no seshaam Latvijaa pavadiitajaam dienaam kodu chetraas. Kaut kaa paguvu arii darbaa paraadiities un moci nopirkt. Bet reaali pagaajushaa nedeelja ir zudusi. Datumi un dienas, padariitie darbi, apmkleetie krogi un satiktaas sejas sen sajukushas. Nekas, jauna nedeelja priekshaa.

Ja man būtu jāsūkstās par kaut ko savā darba vietā (ko es absolūti negrasos darīt), tad pirmais, par ko es vaidētu būtu - man apnicis darbā visu laiku šampi lakt. Dodiet brūno!

Uz darbu minoties šortos, cilvēki cimdos un cepurēs uz ielas mani mulsina.

tradicionālais puksts no izlidošanas termināļa: macht's gut, ihr Trottl. Būšu sekstūris, braucu nokniebties. Un bišķi salu paskatīt ar.

Turpinu lasīt outmīlu.

Šāvakara raksturlielums varētu būt atvērti četri skype logi, litrīgs tumšais brengulis un liepkalnu ķiplokgrauzdiņi.

Būdams vācietis, ar angļu mēli mežģos.
Glītrakstīšana būs calligraphy. Bet kā būs glītrakstītājs? Calligraph vai calligraphist? No paralēles ar ģeogrāfu vajadzētu būt pirmajam variantam..
Paldies par versijām!

Vakardienas snapshots varēja būt uzņēmuma elektriķis kombinzonā uz Melngalvju nama terases, kurš stāvs pie DJ pults un Burkānu festivāla ietvaros apmeklētājiem liek psihodēlisko mūziku no bērnu pasaku CD. Vecim patika.

Created by Oatmeal

Laika nav, bet kaut kas jāieraksta. Jāiet arī Zanei uz dzimeni, bet laika nav. Ir tikai aukstums ārā un aukstas rokas, ir melnais balzāms ar persiku sulu. Ir visa diena vergota un burkānu skulptūras lēnām aug. Pie Zanes ieradīšos pēdējais un aiziešu pirmais, jo rīt jau astoņos jābūt darbā. Svētdien, nu tad var biki vēlāk. Toties pirmdien braukšu uz Bīriņiem! Tas lai arī tad ir šī puksta kulminatīvais brīdis. Viss pārējais ir perifērs. Par to, ka jau pēc nedēļas lidoju uz Londonu nerakstīšu, jo tas bīriņbraucienu sasistu vienos vārtos; tāpēc par to - kušs!

Un es domāju, ka esmu vienīgais tāds...

Šodiena brīva. Līst. Moci tīrīju garāžā, nevis āra. Filtrs žūs telpā nevis uz veļas auklas.

Ok, šis vēl labāks!

Ride your pony with pride!

Dabūju ielūgumu, uz kuru nāks arī prominences, vipi'i, politišeni, bijušie/esošie prezidenti, vēstnieki un citi čiekuri. Jābuktē bikses un jāgludina žābō. Želeju matos gan nesmērēšu.

Bļah, kur labs motosludinājuma teksts!