You can never be the most fastest or strongest, you can be toughest

Šovakar man būs šikarnās mājās gatavotās vakariņas. Jo vakar pusmaratonu noskrēju 2:01:21. Bija zem derībās salīgtajām divām-desmit, bet pats gribēju gan noskriet zem 2h. Skrēju ar endomondo, kur mērķa distanci uzliku 21km un dzelzs lēdija ik pa km mani informēja par pieveikto distanci, laiku un tempu, kā arī, kas pats svarīgākais - par paredzamo finiša laiku ieturot šādu tempu. Tā arī jozu un centos turēt to provizorisko finiša uz 1:58, ar kilometra laiku ap 5:30-39. Interesanti gan, ka kilometrā, kurā man austiņās atskanēja metallikas Battery, kilometra laiks bij apaļas 5min. Ļoti patīkami bija uzreiz pēc finiša saņemt īsziņu telefonā no 1188.lv ar saviem finiša datiem. Nav sūdīgs pusmaratons, ja ņem vērā, ka treniņos pavadīju divus vakarus pa 30 minūtēm. Nezipratni gan rada ziņas par cik tur cilvēkiem, kuriem pēc skrējiena med palīdzība bijusi nepieciešama. Jākačājas vairāk!

Pulkstenis rāda, ka līdz pusmaratona startam atlikušas 3dienas un 12stundas. Nu ko? Kāzas nodzertas, pēdējais laiks sākt trenēties veiksmīgam startam.

Pagājušogad pusmaratonam sāku trenēties 3 nedēļas pirms starta un noskrēju 2:09. Šogad tad nu faktiski bez treniņa atļaušos skriet nedaudz lēnāk, piem., 2:10. Lai būtu motivācija, ar savu lauleni noslēdzām derības - rezultāts: zem divi-desmit. Ja ir, švītīgi gardas vakariņas viņas izpildījumā, ja nav - gatavoju es. Svētdien tad redzēs, kurš priekšautu kaklā kārs.

Kā jau mana pārstrādājusies un sen jau stresojošā līgava nesen ieminējās - ja gribat precēties, dariet to uz vientuļas Islandes pussalas piecatā ar mācītāju un vedējiem. Nu jau pats arī tam varu piekrist. Apjomīgākais balles prepereišens ever tuvojas noslēgumam. Jācer tikai, ka pa āru šeptējoties nebūšu ģīmi nodedzinājis tiktāl, ka bildēs izskatīšos pēc pārvārīta vēža, labākajā gadījumā nēģera.
Uff, redzēs kā būs. Nākamo ierakstu tad drukāšu pamatīgāk, pirksts būs smagāks.

Pulkstens ir knapi pāri vienpadsmitiem, bet es jau esmu paspējis uzštancēt šodien pāri par 150 autogrāfiem. Domā - slavenība? Nē, mentenē biju. Nu, labi, vienu parakstu uzžmiedzu darbā ierodoties, bet pārējos man izprasīja inspektors J. Stoļars. Jamējam, redz, vajadzēja mana paraksta paraugus gan sēžos, gan stāvus. Konkrēti - 144 gab. Nu, un pēc tam arī nācās parakstīties uz protokoliem, lēmumiem un to kopijām. Atņēma arī manu darba līgumu ar bijušo darba vietu, jo tas ir būtisks krimināllietas izmeklēšanā. Nu, lai inspektoram veicas un lai ļaunums saņem pēc nopelniem. Tā teikt - Tev nebūs savu darbinieku parakstus uz algu sarakstiem viltot!

Jāsāk, šķiet, ar atvainošanos manai tautai un līdzpilsoņiem. Visiem, kuri šodien bija spiesti stāvēt krustojumos, kur ne uz priekšu, ne - atpakaļ. Un nē, es neuzskatu, ka mans hobijs būtu vienlīdzīgāks par citu hobijiem, vai, ka mana vaļasprieka dēļ citiem būtu jāaprauj sava ikdiena. Aš gluži vai vainīgs uz brīdi sajutos, šodien kollonā braucot. Bet 'Hell yeah!' man tā bija pirmā reize un skaista pieredze. Nav gan tā, ka motosezonu šodien tikai atklātu vai baigā tusiņa alktu, taču kopības sajūta, kas valda tādā vairāku tūkstošu motoru mēķtiecīga rēkoņā, ir neaprakstāma.

Bijām abi ar (pagaidām vēl) jaunkundzi tikai uz parādes braucienu. Aizbraucām, panīkām korķī/stāvvietā uz Zaķusalas nobrauktuves. Tad sākās kollonas kustība, turpinājām nīkt korķī. Tad nedaudz izkustējāmies, joprojām korķis. Otrajā ieslēdzu tikai kaut kur aiz akmens tilta. Līdz tam mirklim ventilators dūca ļoti periodiski. Tālāk jau no saules akmens viss gāja raiti, ar nelielu sablīvējumu pie VEF tilta. Kollonā braukšana pati par sevi ir ļoti specifiska un bīstama, tāpēc diez ko nepavilka. Toties braucu un brīnījos - mašīnas uz ielām stāv, krustojumos menti nevienu pāri nelaiž, bet cilvēki ielu malās māj un sveicina, auto uzpīpina un dāmas pa mašinu logiem ar lakatiņiem māj. Tāds pozitīvisms, patika. Tiem, kuriem nepatika, atvainojos par savu klātbūtni šodien ielās. Bet domāju, ka man paliekot mājās, sastrēgumi nebūtu mazāki. Un lai ari manas tiešās vainas tur nebūtu, vēlāk kāds Ingars (Pe-)Tenis mani tik un tā būs gatavs mani par donoru nosaukt. Tā kā - pohuj, braucu un izbaudīju. Patika un domāju, ka dāmai patika vēl vairāk. Dabūju arī izpausties un viņai visādas motolietas stāstīt un rādīt. Skaista diena.

Neesmu baigais modes blogeris, trendseteris vai fašionhōre, bet pat mana vājā izpratne par pop'kultūru' liek teikt, ka šīs dāmas izcirtīs Melnās Rebekas Piektdienu vienos vārtos.

Jāsāk ar to, ka Pļavniekos un purčikā pārstāvētais kantoris CanCan Pizza piedavā atlaižu kuponus uz visādiem kārumiem. Bet sanācis tā, ka tam iestādījumam centra filiāle ir desmit soļu attālumā no mana darba un kuponus viņi sviež pakaļ katram garāmgājējam. Ja tos kā spamu nemet pa gaisu, tad gar acīm nevar palaist akcijas piedāvājumu - Piebaldzēns pa Ls 0,69! Tā nu mēs ar kolēģiem pēdējās dienas ejam pēc pusdienām visu noskalot tā teikt, pa studentisko. Jobans bobans, tur pat veco laiku franči ar lāčplēša Dzintaru pa latu nestāv klāt!

Nu, tā glauni padzēris, noskatījos, kā pēdējie viesi no šā vakara koncerta pošas mājup un rātslaukumā iebrauc kolonna ar kravas transportu. Jā, kolonna! Trīs busi, viens bulku vāģis un divi smagie! Ved tehniku, inventāru un paiku. Jo, redz, mūsu pāļu pavēlniekam Kirovam puika rīt precās! Nebūs noslēpums, ka mani arī šāds atbildīgs solis sagaida mazāk kā pēc mēneša. Līdz ar to galvā čum un mudž domas, plāni un rēķini. Rēķinu visu, ko vien var sarēķināt - kilometrus, aizbraukšanas laikus, izīrējamās tehnikas ciparus, alko cenas un vēroju akcijas, kur šmigu pa lētāku ciparu iepirkt varētu. Cenšos viesu sarakstu rāmojos turēt, jo visus tāpat nekad neuzaicināsi (nerunājot par to, ka ielūgumi vēl pat nav nodrukāti!). Aber tur kas notiek? Tur tikai tehniskā svīta vien lielāka par manu viesu listi - vīri nes, krāmē, velk vadus, dāmas kārto benķus un aranžē ziedus. Jedritvaimaize, tur ziedi tika atvesti ar veselu, pilnu busu! Ar nama īri vien, tas tā balle pārsit visa mana pasākuma budžetu vismaz septiņkārtīgi! Toties parunāju šovakar ar diviem Kirova brālēniem, kuri ar savām ģimenēm atbraukuši speciāli uz šo pasākumu no Toronto. Viņi pat līgavas uzvārdu nezina! Un tas arī būs viņu klupšanas akmens...

Atrakstījusies arī mentūra. Saņēmu atbildi uz manu 11. aprīļa iesniegumu no LR IeM VP RRP KP3. biroja - pieņemts lēmums par Kriminālprocesa uzsākšanu pret SIA 'Baltic Taxi' pēc Krimināllikuma XVIII nodaļas. Uff, we are going the hard way. Tip - go hard or go home. Nu, redzēs, kā būs.

Nē, šovakar esmu pārāk slinks un noguris, lai rakstītu par to, kā mums gāja Igatē ApPasaules gonkā. Astoņas stundas atstrādātas godam, Žeivim patika, vakariņas garšoja un aliņš tagad it jo smeķīgs šķiet. Tagad vien kādu filmu un rīt atkal uz darbu.

Kā man šovakar izgāja: ieskrienu telpā ar flīsa džemperi mugurā un pleijera/telefona austiņām ausīs. Izrauju austiņu vadu no telefona, tas paliek karājoties un velku nost džemperi. Velku nost tik strauji, ka elektrība čirkst vien. Un, pieņemu, tajā mirkli plikais austiņu vada gals (štekeris) pieskārās džemperim un caur to ausīs dabūju elektriskā krēsla cienīgu lādiņu. Masīvi nepatīkami.

Vai ir kāds, kuru interesētu divas biļetes uz Zola Jesus koncertu šovakar Palladium zālē? Ls5,-/gab.
Vecrīga.

...that akward moment kad tu pēc mežos pavadītas dienas iestum moci garāžā un pārkāp atpakaļ uz sava velo... Žeivim pirmā reiz Berģu mežabrāļu leģionā. Biki maldījāmies, biki tehniskas ķibeles, bet 6 stundas aizvadītas godam.

Ehh, šorīt pirms izbraukšanas uz darbu ārdījos pa aizkrāmēto istabas stūri ar stipru domu, ka tur kaut kur zem visām drazām, somām un lampām jābūt arī apakšā manām aizpērnās vasaras pusizbalējušajām biksēm. Tirgus ta kāds - iz man lietojami divi džinsi (un ir arī dažas galīgi jaunas vasaras ūzas, ko uz baznīcu vilkt, bet tās neskaitās) . Vienus vakar izmazgāju un tie nebija paspējuši izžūt, savukārt otriem, kuri daudz labākā stāvoklī, uzmetu beidzot kritisku aci - ūziņas smuki piedilušas, nu tā, kā man patīk vislabāk, kaut kur kāds diegs pairis un tā. Bet šekums - vienos caurumos par spīti tam, ka jau pirms gada māte to kārtīgi noarmēja ar papildus kārtu un ekstra šuvēm. Labi jau ir, kad vējš zvanos, bet ne šinī laikā un tie caurumi nepieklājīgi daudz un lieli. Tāds nu mans velobraucēja posts, vispārēji lādzīgas ūzas jānoraksta, tikai dēļ izdiluša šekuma. Varbūt māte varēs ko labot, bet es jau gatavojos lielajai humpalu tūrei. Jo veikalā jaunas necērt pirkt.

Vecā nedēļa aiz kalniem, jauna sākas, bet šeit viss tas pats vecais - neviena jauna ieraksta par būtisko. Aber tagad, kad sāk klabināt, viss būtiskais palika tieši tur, kur tam jābūt - ne pie manis. Un tā ik reizi, ej un domā, domā un izdomā, bet tad, kad jāpieraksta, tad kā tāds ģenijs - vienīgais, ko varu pateikt, ir 'banana'. Bet jā, kā pagājušosvētdien samazgāju visu trauku kaudzi tā faktiski visu nedēļu tā arī palika nenosmērēta.

Patlaban diezgan aktuāls temats mūsu ikdienā ir ielūgumi, nu, tur teksts un noformējums. Baigā domāšana par smuku kartiņu vai tamlīdzīgiem krāmiem. Tur 'ielūdzam', 'priecāsimies, ja būsit' utt. A ko dara Turcijas vēstniecība? Viņi pieprasa! Foršs ielūgums tikko atnāca kolēģei: "The Ambassador of the Republic of Turkey requests the pleasure of the company of Mrs. ..." Like a boss.

Jau labu laiku gribu teitan ko lādzīgu ierakstīt. Nu, tādu 'pa dzīvi' un ar jēgu. Bet šī nebūs tā reize, kad ko tādu darīšu. Te vienkārši kopīpeists, lai pašam vēlāk neaizmirstas..

Dāmas, lai šmaukst pa vaigiem!
Juris tūlīt būs atpakaļ (aizgāja pēc vēl viena) un mēs turpināsim.

Astotais marts (lieliska Rūsas dziesma, starp citu)! Teicams iemesls, lai sāktu dzert jau pirms divpadsmitiem. Lai gan, kopš kura laika pulksteņlaiks man ir bijis šķērslis? Nu, šampis cauri, balzāms nākamais stāv uz strīpas. Vakarā, domājams, būs aļāks un improvizācijas teātrī jautrums.

Sen nekas nav ticis rakstīts. Beidzot ir par, ko ierēkt: tikko LR1 sporta ziņās sacīja, ka Igaunijas aviokompānijas šefs plāno tur izveidot hokeja komandu un panākt, ka tā jau 2014. gada sezonā spēlē KHL! Jautri tie kaimiņi!