Atradu postu, kur toreiz lielījos ar savu jauno darbu un ūberlētajām kurpēm. Darbs man joprojām ir, kurpes arī, tās pašas vecās pa 4,95. Novalkātas jau vairāk kā pusotru gadu, tā nesūdīgi pa nepilnu piecīti investīcijas atpelnījušās, ja ņem vērā, ka par jūniju mums visiem 13. algu ieskaitīja. Lai nu kā, pārnesu šovakar gan kurpes, gan uzvalku mājās, gan vispābā visu savu darba skapīti izvācu. Viss. Nams ciet. Kad ņēmu kasi nost, ja uzreiz pēc pieciem jau tika noklātas grīdas ar papīru un rīt ies vaļā pindzelēšana, Bērziņkundziņam lai viss smuki. Man toties prieks par savu toreizējo apavu pirkumu un par tagadējo arī. Karma nav mazais bērns, darbā iesmērēja dāvanu karti eiroskorā, abi ar dāmu paņēmām šitādus te ūbervieglus zābīšus vasaras/pārejas sezonas offroadiem. Crocs style, superviegli. Bez dāvanu kartes, tādus nepirktu, bet, ja pa velti dod, kāpec ne?

Tieši sešas minūtes pirms darba laika beigām ir īstais laiks, lai piezvanitu man uz darbu un koleģiālā lepnumā paziņotu - "es tikko pamodos, paēdu un nu esmu tādā stāvoklī, ka beidzot varu pastaigāt. Domāju, ka šodien darbā neieradīšos."

Nu ko tur māžoties, repostojot naingegu...

Trešienvakarā bijām ar sievu Salacgrīvā. Lietojām spēcinātos dzērienus. Sadzēros un paveicu līdz šim lielāko glupību, kas izdarīta pālī. Sadzēros, kļuvu mīksts un pielaidīgs un padevos spiedienam - mums ar sievu būs jāiet par vedējiem. Viņa sajūsmā, man gan bail.
Karma is a bitch, you know.

paradoksāli - laikā, kad visizmisīgāk cenšamies izvairīties no iedzīvošanās lieku mantu kaudzēs un tikt vaļā no krāmiem, es nopērku 4 apavu pārus. 2 man, 2 kundzei. Jo 100Ls dāvanu karte euroskorā tak bija jāiztērē. Darbs iedāvāja.

Man ir kruts brālis. Viņam ir stāja un automāts. Your argument is invalid!

Tikko iztērēju tik daudz naudas, ka banka to pat sākotnēji negribēja pieļaut. Nācās zvanīt un pieprasīt, lai palielina dienas limitu.

Tas ir pilnīgs fipec!
Visi taču zināja, ka bērziņprezidents nāks uz manu māju strādāt un man tur būs jāizvācas. Nu, tas, protams, kaut kad tāļu tāļu, nez, kaut kādā septembrī. Tā arī dzīvojām cepuri kuldami un pastaro dienu gaidīdami. Aber tā pienāca negaidīti - aizvakar bijusi sapulce ar viņējiem un mūsējiem, visi gudri sprieduši un sapratuši, ka tā bode jāklapē ciet. Tā vienkārši. Ar aiznākamo nedēļu mūs noņem no strīpas. Viss. Un nevis viss priekš tūristiem, kur tagad gar aizslēgtām durvīm klabināsies (tas pagaidām, no septembra, visticamāk, māju apjozīs 25m platas buferzonas žogs), nē, par tūristiem neviens nedod ne pušplēsta desas gabala. Lielākā šmuce ir ar visiem korporatīvajiem, privātajiem un citiem līgumu klientiem no telpu nomas un pasākumu rīkošanas viedokļa. Atsaki tagad tūroperatoriem, kas Rīgā ierodas ar diviem prāmjiem nedēļā, ka viņu grupas vairs nevarēs masveidā nākt pie mums un šampūnieti lokot sajūsmināti Kārli XII fotografēt. Basta! Ej nu tagad pasaki pusstresainai līgavai, ka viņas jūlija beigās plānotās kāzas būs jāpāceļ uz kaut kādu lielo ģildi vai latviešu biedrības namu. Finito! Vo, tev prezidents un viņa kanceleja skaitās! Man jau nekas pret to institūciju kā tādu, tikai tajā informācijas aprites mehānismā pāris zobrati ar spēcīgi aplauztiem zobiem un ierūsējušiem gultņiem. Fui jums, pīerščiki! (lai gan, pīerščikiem tagad būs lielākais čelendžs, šito publikai tā iespējami maigi pasniegt, heh).
Nu tā, kaut kā. Izliku žulti pa ilgiem laikiem. Jāvelk ķitelis mugurā un jāiet vēl pēdējos auslanderus apkalpot.

Šāvakara divi pizģeci - kā var EČ finālmačā vinnēt ar rezultatu 4:0!? un kāda mārrutka pēc es neredzēju spēli?!

Vīkendā gulēju teltī (Jāņi'n'stuff, you know). Gulēju un sapņoju. Sapņoju kaut kādas filmas sižetu. Kaut kādā brīdī pamodos, bet izdomāju, ka vajag pagulēt vēl un 'noskatīties' filmu līdz galam. Kad pamodos, izdomāju, ka tā filma varētu būt 'Trainspotting'. Sieva teica, ka tā esot filma, ko skatās tikai vienreiz. Nu, nez. Jāpārbauda kaut kad.

Vēl viens johaidī!
Biju aizmirsis, ka vēl līdz izgājušajai svētdienai dzēru antibiotikas. Aber vakar pēc prezentācijas trīs aliņi iekrita iekšā kā tukšā mucā. Šodien mirstu. Moš tas no vakardienas vecās piparkūkas. Jā, norakstīšu visu uz to veco piparkūku.

Poh, tūlīt jau diudsntdeviņi, bet tik un tā - daudzi 'Pirmoreiz' šovakar:
*Pirmo reizi tulkoju tik lielai auditorijai (ap 350 galvas):
*Pirmo reizi ar mikrofonu uz galvas;
*Pirmo reizi pasākuma banketā dabūju alēnu padzerties (pohuj, ka Cēsu);
*pirmo reizi tik daudz komplimentus par labi padarītu darbu saņēmu (man kā lauku puikam tas it jo vairāk neparasti).
Sotaks godam ķešā.

A tas ir slikti, ēst piparkūku, kurai termiņš beidzās pagājušā gada aprīlī? Neapēdīsi, neuzzināsi.

Kaut kas pa vidu starp Boondock Saints un Shaun of the dead pavisam noteikti ir šovakar noskatītais God bless america. Stingri, pamatoti un jautri vienlaicīgi. Neskaties treileri, noskaties filmu!

Arvien vairāk un vairāk sāku ticēt karmai. Tā tomēr ir laba lieta un es viņu tādu ari cenšos uzturēt. Viss dzīvē ir līdzsvarā. Nu, bija uz pieres pumpa, nu, paspaidīju. Bļe, tā aizpampa acs un pietūka piere, ka izskatījos pec mongoļu avatara! Ieberzos un antibiotiku kūri nedēlas garumā. Un kad jau piektajā dienā pēc algas tavā kontā ir palikuši Ls25,- un tu tikko esi nomaksājis aizpagājušā mēneša komunālos, tā turpini cerēt, ka jaunajā rēķinā cipars būs mazāks (maijs taču siltāks), tad pēkšņi - BAM!, ielido pastkastē jaunais rēķins. Domā, dirsā ir? Nevella! Rēķins pa nullēm un ari uz nākamo mēnesi pārmaksa. Jo veikts aprēķins par patērēto siltumu pēc fakta! Pagājušoruden tak mums māju nosiltināja, radiatorus nomainīja un skaitītājus uzlika. Nu, pagriezām to krānu vaļā uz pāris dienām pusjaudas režīmā. Te nu arī plūcam augļus. Aš, pilnīgi par pusaizpampušo viepli aizmirstas.

Tā kā neesmu buržujs, tad šampi no kakliņa dzert sāku tikai pēc divpadsmitiem. Pirms pusdienlaika to, kā zināms, dara tikai aristokrāti vai bomži.

Spilves pļavās griež grieze! Hau āsom iz dēt? Nepietiek jau ar to, ka purčikā pa nakti var lakstīgalu klausīties, bet te vēl grieze močī!
Un vispār - laipni lūgti pie manis ciemos uz Spilves lidostu. Neko daudz jau tas jaunais/topošais aviācijas muzejs vēl nepiedāvā, bet ēka ir ellīg' skaista. Darba laiks tāds pats kā Melngalvju namam - no otrdienas līdz svētdienai 11:00 - 17:00, pirmdienās slēgts, tad es braucu ar moci.

Ui, ku sen nebija braukts ar sabiedrisko transportu! Vakar ar sievu (pēc pieraduma jau gribēju rakstīt 'jaunkundze') bijām uz teijāteri. Māsa iedāvāja biļetes uz 100 grami žurkas Nacionālajā. Par spīti visai ļaunajām ekspektācijām izrāde bija OK. Fona zināšanas politikā un valsts sabiedriskajā dzīvē gan palielina skatīšanās baudu un izpratni par uzvedumu, tas tā, zināšanai. Bijām uz izrādi un pucējāmies. Dāma gribēj vilkt svārkus, es, savukārt, gribēju dzert. So - privātais transports vai velo atkrīt, braucām ar sab-trans. Vakars fifīgs, pēc spektākeļa pa aliņam vienā vietā, pa vēl vienam+picai kādā citā lokālā un mājās. Interesantākais gan bija mājupceļš. Veseli trīs interesantumi. Iekāpjam mikriņā, kas stāv pie Origo. Stāv viņš un gaida pēdējos pasažierus, kas viens pēc otra salasās busā. Šoferis tāds jauns, maikā tērpts ieceļotāju pēcnācējs. Pēc piedzīvotā vērtēju, ka vai nu: *nepieredzējis vai *ārkārtīgi lādzīgs un laipns. Sēžam tieši aiz vadītāja un ļoti labi spējam novērtēt iekšā kāpjošos. Pirmais bija kāds pārītis, kura dūda jau ievēlās busa aizmugurē, bet iedzērušais jaunietis pievērsās vadītājam un mēģināja izšļupstēt - 'divas līdz āgenskalnam'. Iejaucās mana labā sirds, un teicu, ka braucam Purvciema virzienā. Puisis uz pauzes, meitene no aizmugures beņķiem izmakšķerēta un durvis aizcērtas. Tad ievēlās viena tikpat iedzērusi runīga dāma, kas uzrunu šoferim sāka ar 'vai jūs pieņemat kartes?' (humors gatavais!) Noliedzošai atbildei sekoja kaulēšanās, ka tikai drusku jāpabrauc, jo paiet grūti (khi-khi) un tavu brīnumu! - dāma tika palaista iekšā pa velti un nosēdās tieši mums blakus, otrpus ejai. Kas tur tik pārsteidzošs?, tu vaicāsi. Viņa saitē aiz sevis iekšā ievilka TIK superīgu suni, kurš uzreiz nāca ar mums mīļoties, ka brīnos, kā šoferis pats nesāka to suni ņurcīt! Kaut kāds labradora jauktenis vārdā Brāmss (droši vien gaudo kaut kāds ūberklasiskas melodijas) ar supermīkstu dzeltenu spalvu. Ievēlās man ar priekšķepām klēpī un teica - bužini! Noņurcījām divatā to lopu līdz pašai izkāpšanai. Foršs tāds noslēgums pilnajai dienai. Taču, pats lielākais Win! bija uzreiz pēc mūsu iekāpšanas busiņā - pieejot pie busa, mums pa priekšu gāja viens jauniešu pārītis, kuri savā starpā sarnājās slāviski. Busā gan viņi kāpa pēc mums. Iespējams, dzirdēdams, ka es ar šoferi sarunājos skaidri latviski (šofera balsī gan nebija noslēpjams lauzītais krievu akcents), arī jaunietis, kas savai dāmai pirka biļeti pēc mums, vadītāju uzrunāja skaļā, taču lauzītā latviešu 'labvakar, divas, lūdzu!'. Tanī mikrlī abi ar sievu ieplestām acīm saskatījāmies - wtf, kas notiek? Divi slāvi sarunājas latviski!? How much win is that?! Vakara nagla, vienvārdsakot. Un odziņa uz vakara putukrējuma deserta bija vēl divi iešāvuši slāvi, kas pieskrēja un prasīja 'hozjaien, ģeņeg boļše točno ņet, možna do pļavniekah na dolg zajehaķ?' Domāju jau - nu cik var vienā vakarā būt āsomnes, tūlīt sāksies vēl kāda žonglieru parāde. Un šoferis ko? - 'davai, zaļezai!'. Tā, lūk, nepietiek ar to, ka no rīta paspēju aizskriet uz lidostu un Inesei labus vēlējumus uz Argentīnu novēlēt, noskatīties Avengers pirmdienas dienas seansā iekš Cinamon, nodrīvēt mocim bāku ar šķidro metālu, aiziet uz teātri, iedzer kopā ar skuķeni Madi, bet vēl arī humora šovs mikriņā.

-Labdien! Vai jūs strādājat arī pirmdienās?
-Sveicināti! Diemžēl nē. Mēs strādājam no otrdienas līdz svētdienai. Pirmdienās es braucu ar moci.

Nedaudz par jurispudenci. Šķiet, 14. maijā saņēmu atbildi no Kurzemes rajona tiesas, ka jāierodas uz tiesas sēdi 29. oktobrī. Hah, iesniegums 19.03. tiesa - 29.10.